Tur bija arī pūķi (īsstāsts, paredzēts naivisma garā)
Sep. 7., 2014 | 07:29 am
No:: vaarna
Šī diezgan nepatiesā stāsta tapšanu mani iedvesmoja uzrakstīt sieva, kura par to nemaz nenojauta un laikam tāpēc arī tā bija viena no retajām reizēm, kad viņa atļāva to nolasīt priekšā.
Lietum līstot, Pīlādzis reiz izdomāja iziet nelielā pastaigā, lai, iespējams, nekad vairs neatgrieztos.
“Kāda gan man daļa gar putniem? Un gar visiem tiem bērniem, vīna taisītājiem?” Viņš izvilka no Pazemes vienu, tad otru, trešo, ceturto un ento sakni un sāka slāt. Slāšana, protams, nevedās itin viegli, sevišķi jau tādam, kas iepriekš nekad nav slājis, bet stāvējis iestādījies pavēnī pie miskastēm; Pīlādzis bija lādzīgs, tāpēc daudz nebēdāja, priecīgi sveicinot ikvienu, ko sastapa pa ceļam. Pirmā bija Ieva. “Sveika, Ieva, kur tavs Ādams, kur tava sieva? Ha-ha-ha!” smējās Pīlādzis un jokojās no sirds, ne jau ļaunu domādams. Ieva gan domāja citādi: “Stulbenis,” viņa aizturētās dusmās izdvesa, varbūt tādēļ, ka sen jau bija noziedējusi, varbūt tadēļ, ka Ādama kungs negribēja atrasties – viņam bija tāda indeve uz atbalsīm. Tieši tāpēc laikam viņa savā sezonā bija pēdējā.
Tikām bērni un putni ciemā jau bija sākuši plēsties. Viens apgāza miskasti, cits aprāva spārnus kādam strazdam un aizlidoja svabads, smiedamies. Strazds kā strauts gāzelēdamies neizpratnē paspēra kaut kādus soļus un apgazās kravas mašīnu izdangatā dangā. Tur bija labi. Cieta, gatava gultne, kur izplūst.
Sarosījās arī Raganas. Dadži bija noziedējuši, Pīlādzis aizgājis, nu varēja sākties Piena zagšanas laiks. Viņas nometa krūšturus, paņēma kannas un miglas aizsegā salīda kūtīs. Nākamā rītā piena nebija ne lāses, slaucējas un slaukšanas aparāti stāvēja dīkā un govis neteica neko.
Tikmēr Pīlādzis, atlaidies sūnās, laimīgs skatījās debesīs. Kāds putns apsēdās uz viņa zara. “Ej prom! Vācies! Es gribu pabūt viens!” iesaucās Pīlādzis, jo tiešām bija izgājis pastaigā, lai varbūt nekad vairs neatgrieztos. “Niekalbi, vai tu maz zini, kas es esmu?” jautāja Putnabērns. “Vai zini, kas tagad darās ciematā, kopš tu esi aizgājis?” Un Putnabērns, kuram bija strazda spārni, izstāstīja Pīlādzim par plēšanos, izgāzto miskasti un Raganām. “Bet tad taču kaut kas ir jādara!” Pīlādzis piesvempās kājās, pacienāja Putnabērnu ar ogām un slāja atpakaļ uz ciematu. Tagad viņš bija dusmīgs, lai arī Pīlādži parasti ir izklaidīgi un lādzīgi, tomēr izšķirošos brīžos spēj parādīt raksturu. Pīlādzis bija tik dusmīgs, ka slājot pat nepamanīja Ievu, kas raudāja pie upes, jo bija nosaukusi par stulbeni to, kuru sen jau bija iemīlējusi, bet pati sen jau noziedējusi un Ādams aizslēpies aiz Liepu lapām.
“Eu! Ēeeeuuu!” sauca Pīlādzis jau pa gabalu tuvodamies ciematam, Raganām, bērniem, beigtajiem putniem, vīna taisītājiem un apgāztajām miskastēm. Neviens nebija gaidījis kaut ko. Kaut ko tādu vēl jo mazāk. Tapēc Raganas savāca dzelkšnus un dzelszāles, bērni vēl vairāk akmeņu (viņi tos sakrāja milzīgās kaudzēs kā mūrus – tik daudz to akmeņu bija), dzīvi palikušie putni paslēpās un vēroja.
“Mēs nepadosimies!” bļāva Raganas, rādīja pupus svieda ar dzelzszālēm, dzelkšņiem un piena kannām.
“Mēs nepadosimies!” bļāva bērni un mētājās akmeņiem.
“Mēsf nefpadosfimiesf!” steipuļodami šļupstēja vīna taisītāji. Vienai no Raganām bija slota, ar kuru viņa nodemonstrēja skaistu pirueti gaisā, lai iebaidītu. Viņai gan varēja sanākt labāk, bet viņa bija sadzērusies vīnu un pienu pa virsu. Viens no bērniem pacēla vislielāko un vissmagāko akmeni un uzmeta sev uz kājas. Tā iegrima dziļi zemē un stipri sāpēja. Bērns brēca, iespējams, aiz sāpēm, bet varbūt aiz piktuma, ka nemaz nebija tik spēcīgs. Un tad
no Liepu lapu aizsega iznāca Ādams.
“Kas tad te notiek?!” dusmīgs iesaucās Ādams un visi sāka smieties – bērni, Raganas, vīna taisītāji, pat Pīlādzis, Putnabērns un slaucējas. Viena no govīm iemāvās – Ādams bija pliks.
“Nu un tad!? Salasiet miskastes, un lai putniem neviens nekad vairs nedarītu pāri! Citādi jūs man dabūsiet! Un pienu atstājiet bērniem, nu, vismaz tiem, kuriem tas iet labumā un neizraisa alerģiskas reakcijas. Vīnu varat atstāt paši sev, varat atdot arī man. Un uzvelciet beidzot atpakaļ krūšturus,” Ādams ar pirkstu rādīja uz Raganām.
Tikpat negaidīti kā parādījies, Ādams pazuda Liepu lapu aizsegā. Smiekli apklusa, nevienam vairs nebija interesanti. Viņi tagad skatījās uz Pīlādzi, kurš kautri zīmēja līnijas un apļus ar sakni smiltīs. Viņš taču bija lādzīgs un pie tam nobijies. Ilgi dusmīgs viņš nespēja būt. Pienāca govs un pateica: “Mū!”
“Viss, mums šeit vairs nepatīk! Neinteresanti!” teica Raganas, apāva krūšturus, un, piena kannām skanot, aizgāja katra uz savu pusi līdz tam pašam laikam. Vīna taisītāji jau sen bija pazuduši pagrabā (viņiem tur bija sapulce). Bērni sēdēja uz mūra, kūļādami kājas. Viņi taisīja pūķus no kreppapīra un izbrāķētas furnitūras un skaliņiem un laida gaisā. Vienu viņi uzdāvināja un piesēja Pīlādzim.
Ieva Ādams uzgrieza mīļāko radio staciju un izgāja pagalmā parunāties ar bērniem, jo runāties pašiem ar sevi mēdz būt nogurdinoši.
Upe plūda smago mašīnu izdangātajā dangā plūda upe, kreppapīra skalu izbrāķētas furnitūras pūķi lidinājās debesīs un nedomāja vairs zemē laisties. Arī pūķis, kas bija piesiets Pīlādzim, cēlās augšup . Pagalms kļuva arvien mazāks un mazāks. “Ar dievu, draugi!” sauca Pīlādzis. “Ieva Ādam, pieskatiet miskasti un bērnus!”
Pīlādzis nu lidoja. Pagalms bija punkts un apkārt vieni vienīgi klusu cietoši mākoņi.
Ciematā Pīlādzis tik tiešām vairs nekad neatgriezās. Runā, vinš esot manīts iestādījies citur, pārlidojis jūru jūras pūķa mugurā.
Pienāca pavasaris, tad vasara, sazēla dadži un mazs Pīlādzēns ciemata pagalmā pie miskastes iestādījies skatījās platām acīm. Sētniece saslaucīja pagalmu un izmeta gružus. Viņa pašķielēja uz Pīlādzēnu un neteica neko. Kaut kur skanēja radio, Ieva mazgāja veļu pie upes un Ādams nēsāja bērnus kukuragās.
Vakaros visi devās pastaigā gar mūri, pavadīt Sauli un dzīvoja ilgi un laimīgi līdz ilgpilnam rudenim, kad, lietum līstot, Pīlādzis izdomāja iziet nelielā pastaigā, lai, iespējams, nekad vairs neatgrieztos.
*Pareizrakstības kļūdas - lai nerastos pārpratumi: "niekalbis" jāraksta ar diviem K (ar trim nekādā gadījumā, lai nerastos pārpratumi). Šai stāstā autors atļāvies rakstīt vienu K, lai saglabātu autentiskumu
2014.g. 14.aug.-7.sept.
Lietum līstot, Pīlādzis reiz izdomāja iziet nelielā pastaigā, lai, iespējams, nekad vairs neatgrieztos.
“Kāda gan man daļa gar putniem? Un gar visiem tiem bērniem, vīna taisītājiem?” Viņš izvilka no Pazemes vienu, tad otru, trešo, ceturto un ento sakni un sāka slāt. Slāšana, protams, nevedās itin viegli, sevišķi jau tādam, kas iepriekš nekad nav slājis, bet stāvējis iestādījies pavēnī pie miskastēm; Pīlādzis bija lādzīgs, tāpēc daudz nebēdāja, priecīgi sveicinot ikvienu, ko sastapa pa ceļam. Pirmā bija Ieva. “Sveika, Ieva, kur tavs Ādams, kur tava sieva? Ha-ha-ha!” smējās Pīlādzis un jokojās no sirds, ne jau ļaunu domādams. Ieva gan domāja citādi: “Stulbenis,” viņa aizturētās dusmās izdvesa, varbūt tādēļ, ka sen jau bija noziedējusi, varbūt tadēļ, ka Ādama kungs negribēja atrasties – viņam bija tāda indeve uz atbalsīm. Tieši tāpēc laikam viņa savā sezonā bija pēdējā.
Tikām bērni un putni ciemā jau bija sākuši plēsties. Viens apgāza miskasti, cits aprāva spārnus kādam strazdam un aizlidoja svabads, smiedamies. Strazds kā strauts gāzelēdamies neizpratnē paspēra kaut kādus soļus un apgazās kravas mašīnu izdangatā dangā. Tur bija labi. Cieta, gatava gultne, kur izplūst.
Sarosījās arī Raganas. Dadži bija noziedējuši, Pīlādzis aizgājis, nu varēja sākties Piena zagšanas laiks. Viņas nometa krūšturus, paņēma kannas un miglas aizsegā salīda kūtīs. Nākamā rītā piena nebija ne lāses, slaucējas un slaukšanas aparāti stāvēja dīkā un govis neteica neko.
Tikmēr Pīlādzis, atlaidies sūnās, laimīgs skatījās debesīs. Kāds putns apsēdās uz viņa zara. “Ej prom! Vācies! Es gribu pabūt viens!” iesaucās Pīlādzis, jo tiešām bija izgājis pastaigā, lai varbūt nekad vairs neatgrieztos. “Niekalbi, vai tu maz zini, kas es esmu?” jautāja Putnabērns. “Vai zini, kas tagad darās ciematā, kopš tu esi aizgājis?” Un Putnabērns, kuram bija strazda spārni, izstāstīja Pīlādzim par plēšanos, izgāzto miskasti un Raganām. “Bet tad taču kaut kas ir jādara!” Pīlādzis piesvempās kājās, pacienāja Putnabērnu ar ogām un slāja atpakaļ uz ciematu. Tagad viņš bija dusmīgs, lai arī Pīlādži parasti ir izklaidīgi un lādzīgi, tomēr izšķirošos brīžos spēj parādīt raksturu. Pīlādzis bija tik dusmīgs, ka slājot pat nepamanīja Ievu, kas raudāja pie upes, jo bija nosaukusi par stulbeni to, kuru sen jau bija iemīlējusi, bet pati sen jau noziedējusi un Ādams aizslēpies aiz Liepu lapām.
“Eu! Ēeeeuuu!” sauca Pīlādzis jau pa gabalu tuvodamies ciematam, Raganām, bērniem, beigtajiem putniem, vīna taisītājiem un apgāztajām miskastēm. Neviens nebija gaidījis kaut ko. Kaut ko tādu vēl jo mazāk. Tapēc Raganas savāca dzelkšnus un dzelszāles, bērni vēl vairāk akmeņu (viņi tos sakrāja milzīgās kaudzēs kā mūrus – tik daudz to akmeņu bija), dzīvi palikušie putni paslēpās un vēroja.
“Mēs nepadosimies!” bļāva Raganas, rādīja pupus svieda ar dzelzszālēm, dzelkšņiem un piena kannām.
“Mēs nepadosimies!” bļāva bērni un mētājās akmeņiem.
“Mēsf nefpadosfimiesf!” steipuļodami šļupstēja vīna taisītāji. Vienai no Raganām bija slota, ar kuru viņa nodemonstrēja skaistu pirueti gaisā, lai iebaidītu. Viņai gan varēja sanākt labāk, bet viņa bija sadzērusies vīnu un pienu pa virsu. Viens no bērniem pacēla vislielāko un vissmagāko akmeni un uzmeta sev uz kājas. Tā iegrima dziļi zemē un stipri sāpēja. Bērns brēca, iespējams, aiz sāpēm, bet varbūt aiz piktuma, ka nemaz nebija tik spēcīgs. Un tad
no Liepu lapu aizsega iznāca Ādams.
“Kas tad te notiek?!” dusmīgs iesaucās Ādams un visi sāka smieties – bērni, Raganas, vīna taisītāji, pat Pīlādzis, Putnabērns un slaucējas. Viena no govīm iemāvās – Ādams bija pliks.
“Nu un tad!? Salasiet miskastes, un lai putniem neviens nekad vairs nedarītu pāri! Citādi jūs man dabūsiet! Un pienu atstājiet bērniem, nu, vismaz tiem, kuriem tas iet labumā un neizraisa alerģiskas reakcijas. Vīnu varat atstāt paši sev, varat atdot arī man. Un uzvelciet beidzot atpakaļ krūšturus,” Ādams ar pirkstu rādīja uz Raganām.
Tikpat negaidīti kā parādījies, Ādams pazuda Liepu lapu aizsegā. Smiekli apklusa, nevienam vairs nebija interesanti. Viņi tagad skatījās uz Pīlādzi, kurš kautri zīmēja līnijas un apļus ar sakni smiltīs. Viņš taču bija lādzīgs un pie tam nobijies. Ilgi dusmīgs viņš nespēja būt. Pienāca govs un pateica: “Mū!”
“Viss, mums šeit vairs nepatīk! Neinteresanti!” teica Raganas, apāva krūšturus, un, piena kannām skanot, aizgāja katra uz savu pusi līdz tam pašam laikam. Vīna taisītāji jau sen bija pazuduši pagrabā (viņiem tur bija sapulce). Bērni sēdēja uz mūra, kūļādami kājas. Viņi taisīja pūķus no kreppapīra un izbrāķētas furnitūras un skaliņiem un laida gaisā. Vienu viņi uzdāvināja un piesēja Pīlādzim.
Ieva Ādams uzgrieza mīļāko radio staciju un izgāja pagalmā parunāties ar bērniem, jo runāties pašiem ar sevi mēdz būt nogurdinoši.
Upe plūda smago mašīnu izdangātajā dangā plūda upe, kreppapīra skalu izbrāķētas furnitūras pūķi lidinājās debesīs un nedomāja vairs zemē laisties. Arī pūķis, kas bija piesiets Pīlādzim, cēlās augšup . Pagalms kļuva arvien mazāks un mazāks. “Ar dievu, draugi!” sauca Pīlādzis. “Ieva Ādam, pieskatiet miskasti un bērnus!”
Pīlādzis nu lidoja. Pagalms bija punkts un apkārt vieni vienīgi klusu cietoši mākoņi.
Ciematā Pīlādzis tik tiešām vairs nekad neatgriezās. Runā, vinš esot manīts iestādījies citur, pārlidojis jūru jūras pūķa mugurā.
Pienāca pavasaris, tad vasara, sazēla dadži un mazs Pīlādzēns ciemata pagalmā pie miskastes iestādījies skatījās platām acīm. Sētniece saslaucīja pagalmu un izmeta gružus. Viņa pašķielēja uz Pīlādzēnu un neteica neko. Kaut kur skanēja radio, Ieva mazgāja veļu pie upes un Ādams nēsāja bērnus kukuragās.
Vakaros visi devās pastaigā gar mūri, pavadīt Sauli un dzīvoja ilgi un laimīgi līdz ilgpilnam rudenim, kad, lietum līstot, Pīlādzis izdomāja iziet nelielā pastaigā, lai, iespējams, nekad vairs neatgrieztos.
*Pareizrakstības kļūdas - lai nerastos pārpratumi: "niekalbis" jāraksta ar diviem K (ar trim nekādā gadījumā, lai nerastos pārpratumi). Šai stāstā autors atļāvies rakstīt vienu K, lai saglabātu autentiskumu
2014.g. 14.aug.-7.sept.