CIKLOPA KALEIDOSKOPS - Čiekuri papīra konfekšu turzās

Vectēvs jau sen zināja, tāpēc nerimās šķendēties. Šķita, ka
visa pasaule ir viena vienīga riebekle bez savas gravitācijasspoliem, klimat. joslām, līdzsvara zōnām un kontinentiem. Jā,
neviens necentās
paslepus sadoties rokās stundām ilgi
stāvēt Baltijas ceļa putekļainā piemalē vienās vīzēs vai sacietējušās kā pērnā rurpjmaizes garoza, kas izlauž zobus pastalās
tūdaliņ-tāgadiņ-kā tad-iņ-gaidi ar maisu-atrodi adatu, atrodi īlenu, ja gribi,
neviena rase, rasi, nebija gatava tobrīd
slepus sadoties rokās un palīdzēt atrast
to sasodīto Hitlera laiku nekad nerūsējošo, neasināmo un nenotrulināmo
NAZI. Īsts Fiskars.
Trauki plīsa, rādijō brēca, vectēvs šķendējās un liecās, bet tādu lietaskoku saliekt būtu grūti, tāpēc viņš izgāja lietū.
Tādā aizsegā neviens netraucēja, nezumācās un nepiedāvāja slepus sadoties rokās. Grābstīties aiz muguras.
Vectēvs nekad nebija juties zils, zaļš vai melnstrādnieks. Viņam vienmēr bija piemitis
pašam savs lepnums.
Pašam savs, kad neviens nebija tik atsaucīgs, lai pasniegtu roku slīkstošajam,
viņš izgāja lietus aizsegā, kur neviens netraucēja, jo visiem riebās. Slapjš, putni mirkst.
Labi, ka zaļie zirnīši, green peas, ir iekonservēti un nesabojāsies
tik drīz, ja nazis vairs nekad neatradīsies.
Nazis tomēr atradās.
Uz vasaras brīvdienām atbraucis, mazbērns to atrada, aiz ledusskapja meklējot apmaldījušos biti. Viegli gan tas nenācās, jo bite bija briesmīgi kareivīgi noskaņojusies, satvērusi rokā visu vectēva nazi, kurā ietilpa arī konzervu attaisāmais un korķu viļķis.
„Atkāpies, vai arī es tev ieduršu!” kliedza bite gandrīz nedzirdami. Nazis priekš viņas bija zobens.
„Bet man vajag tikai sēņu nazi,” gandrīz nedzirdami, samulsis teica mazbērns.
„Un tev taču ir tavs dzelonis, priekš kam tev nazis? Un tu neēd sēnes.”
„Jā, bet man nav korķu viļķa un konzervu attaisāmā,” tiepās un blisināja bite.
„Darīsim tā,” teica mazbērns, „es tev atdošu viļķi un attaisāmo, bet tu man atdosi mana vectēva nazi un tavu dzeloni.”
Bite bija uz mieru.
Tā jau viņa arī zināja, ka pienākusi gala vasara. Viņa aizvāza nazi, dziļi paklanījās un sniedza to mazbērnam, mazuliet paklūpot.
Mazbērns paņēma biti un izgāja ārā, nelielā dārziņā, kur lietus aizsegā reiz bija izgājis vectēvs, paslēpties no visa riebeklīgā.
Viņš atvāza nazi, novāca pāris sviesta bekas, nolika biti uz lapas un apskatījās.
Vectēva nekur nebija, tikai tāds kā lietus aizsegs. Slapjš, putni mirkst.
Zālē gulēja nesaliekts lietuskoks. Uzspīdēja varavīksne, atgādināja.
Mazbērns jau zināja – viss bija drošās rokās. Viņš devās atpakaļ, jo vasaras brīvdienas bija beigušās. Rīt no jauna uz skolu.
Mazbērns piebīdīja ledusskapi atpakaļ pie sienas, lai būtu kārtība.
Un kā arī pie viena aizbāza nazi aiz ledusskapja.
Pie stropa lietus aizsegā stāvēja vīrs un sarunājās ar bitēm:
„Varbūt jūs, lūdzu, vēlaties ienākt uz tēju vai kafiju? Man tagad kādu laiku būs laiks, brīvdienas ir tikai sākušās un es varētu novākt dažas sēnes. Tā. Bet, paga, kut tad es esmu nobāzis savu nazi?!”

2014.g. 14.-19.jūlijs