Brīnumu māja
Jul. 21., 2012 | 12:39 pm
No:: vaarna
Manam draugam Oskem
Toreiz, kad tai sestdienā manu Paģiru pārmocīto Prātu negaidīti taranēja Ideja par Brīnumu mājas izveidošanu, es, protams, nezināju, ar ko tas viss beigsies. Tai brīdī es vienkārši skatījos pa logu, no 24 autobusa izkāpa bariņš jehovas liecinieku un cilvēks, kas, pēc visa spriežot, jutās tikpat nelāgi, cik es, ja ne vēl sliktāk.
Viss sākās no vīzijas par mazmājiņu vecpilsētas centrā, netālu no prezidenta pils, nu, tādu, no koka, ar izzāģētu sirdi durvju augšējā pusē, lai varētu ielidot irši, lapsenes un odi, un gaisam būtu kur iziet, un, galu galā, lai dažreiz nebūtu skumīgi. Un tad sāktu nākt tūristi no Vācijas, Japānas, Zviedrijas, Krievijas, Austrālijas, no visas Pasaules. Viņi stāvētu rindā, un pa vienam ietu mazmājiņā iekšā, jo tas būtu kas neredzēts – MAZMĀJIŅA VECPILSĒTAS CENTRĀ! Nevis parastā plastmasas ekotualete, bet īsts koks, kas, droši vien, nācis no dziļiem Latvijas mežiem. Un tad viņi stāvētu rindā, daži samulsuši, daži ar to tūristiem raksturīgo pārsteiguma gaidību smaidu sejās, iespējams, kāds pīpētu vai kaut ko fotogrāfētu. Un tad pa vienam viņi ietu iekšā, nāktu ārā, bet citiem neko neteiktu, tikai mulsi smaidītu, jo neviens nedrīkstētu zināt, kas īsti mazmājiņā notiek. Jūs gribat zināt? Labi, es Jums pateikšu – mazmājiņā sēž Lapiete un pīpē. Brīdī, kad tūrists ienāk būdelē un aizver aiz sevis durvis, Lapiete viņu satver aiz rokas. Lai arī mazmājiņa ir tik maza, cik tai arī jābūt, tūrists iesākumā Lapieti nepamana, jo viņa ir mazāka par pašu mazmājiņu. Nu jā, Lapiete satver tūristu aiz rokas, pievelk sev tuvāk, nekā varētu gaidīt, un iečukst ausī. Aizverot durvis no otras puses, tūrists Lapieti kaut kādā ziņā ir aizmirsis, viņš atceras tikai čukstu.
Manu vīziju iztraucēja īss zvans pie Durvīm. Tas bija kartupeļu pārdevējs. Kartupeļu pārdevēji, starp citu, ir spējīgi piezvanīt vienlaicīgi pie trim Durvīm uzreiz, un viņiem ir tā kartupeļu smarša, un Durvis parasti es neatveru, jo tās ir paspējuši atvērt citi. Tātad, es aizgāju uz koridori, atvēru tikai pirmās Durvis, paskatījos pa actiņu, un tur vairs neviena nebija.
Atgriezies virtuvē, ieraudzīju pārīti, kas pieturā bučojās, un es nodomāju – Prieka mājai es vēl esmu par nepieredzējušu, tāpēc labāk izveidošu Brīnumu māju.
Jāteic, ka man riebj kārtis, azartspēles, brīnumdari un klauni, sevišķi pēdējie divi, jo es no viņiem mazliet baidos. Un tomēr Brīnumu mājā bija jābūt vismaz kādam no šiem elementiem, jo tā ir pieņemts, un tūristi varētu nesaprast, piemēram, bārdaino vīru, kas sēž milzīgā istabā pie galda, protams, pīpē, un rāmā mierā tukšo viskija pudeli. Pudele ir jau pusē, tāpat kā pulkstenis pie sienas. Pie vīra kreisās rokas uz galda apgūlusies zaļa burtnīca no Līgatnes papīrfabrikas. Brīdī, kad tūrists no Austrālijas aizver aiz sevis durvis, vīrs tieši caur pieri uz viņu palūkojas, un saka: SĒDIES! Tūrists, pārsteiguma gaidībās smaidot, nedroši apsēžas iepretim vīram, un jūt, ka tūlīt kaut kas sekos, kas, protams, arī notiek. Negaidot vīrs bargā balsī prasa: KO TU ZINI PAR LĪGATNES PAPĪRFABRIKU!? Tūrists nobīstas, un saka, ka, protams, neko. Tai brīdī vīrs atmaigst, ielej tūristam viskiju un pastāsta Līgatnes papīrfabrikas īsu vēsturi. Kad tūrists jau sācis justies kā mājās, un, kā beigās izrādās, viņa radi ir no Latvijas, vīrs apklust, paskatās caur pieri, un prasa tūristam: VAI TU GRIBI ZINĀT, KAS RAKSTĪTS ŠAI BURTNĪCĀ!? Tālāk viss atkarīgs no tūrista izvēles.
Ko varētu izvēlēties tūrists, un kādas būtu sekas, nepaspēju līdz galam izdomāt, jo tas atkal bija zvans pie durvīm, tikai šoreiz uzstājīgs. Tas bija kaimiņš, kurš jutās, iespējams, sliktāk par mani, un viņam vajadzēja divus latus. Man, protams nebija. Tā bija normāla situācija, līdz brīdim, kad kaimiņš man pusčukstus pajautāja: „Vai tu negribi izrakt Aku?” Es viņam atbildēju, lai iet un kārtīgi izguļas, bet pats atgriezos virtuvē.
Aka atrodas zāles vidū, virs tās ir lustra. Tūrists no Vācijas ienāk zālē, viņam ir jāpieiet pie akas, un jāielūkojas tajā. Akā viņš ierauga savu un lustras atspulgu. Pēkšņi tūrists izdzird aiz savas muguras skrienošus soļus. Tur skrien Mīms (nu labi, lai būtu). Mīms skatās tūristā un smaida, līdz otrajam kļūst pavisam neomulīgi. Un tad Mīms pasniedz aiz muguras slēptu salmu. Viņš ar kustībām parāda, ka salms jāiemērc akā, un ir jādzer. Tūrists it kā bailīgi, un tomēr smaidot pārsteiguma gaidībās, iemērc salmu akā un mazliet pasūc. Izrādās, ka akā ir nevis ūdens, bet vīns, un sāk skanēt Oda priekam. Tūrists sāk smieties, un varbūt pat papliķē Mīmu pa plecu. Un tad iziet ārā, joprojām smejoties, iesakot pārējiem ekskursijas biedriem noteikti izmēģināt šo zāli.
Vienu brīdi man bija doma par draudzīgu Vampīru, kas izlien no zārka, it kā grasās kost tūristam no Austrijas, bet patiesībā tikai noskūpsta, tomēr tāda doma beigās sāka likties jau kaut kur dzirdēta, un visi tie tērpi, izdevumi, mākslīgās asinis, nu, nē.
Tāpēc es izvēlējos Brīnumu mājā iekļaut pārsteigumu ar Čigāniem. Veca Čigāniete Jums izzīlēs Nākotni, pateiks, kas Jūs patiesībā esat, un kaut ko nozags. Protams, par attiecīgu samaksu. Vēl varētu būt iespēja noskatīties Čigānu dejas, dziesmas un paraugdemonstrējumus ar kindžaliem, un iespēju, ka kaut kas tiek nozagts. Protams, par attiecīgu samaksu.
Jā, sākot domāt par naudas iekasēšanu, man parasti aptrūkstas ideju. Man it kā nauda nemaz arī nav tik svarīga, un tai pat laikā es to cenšos taupīt, pat nesaprotu, kāpēc. Laikam bail, ka aptrūksies.
Kad man aptrūkstas ideju, es ieeju dušā.
Jā, suvenīri. Suvenīriem bija jābūt. Ņemot vērā, ka ideja par šo, manuprāt, ne īpaši nozīmīgo lietu, kas laika gaitā apklājas putekļiem un beigās tiek uzdāvināta kādam brīdī, kad īsti vairs nav ideju, ko dāvināt, cauršāva manu Paģiru pārmocīto Prātu tieši dušā, es iedomājos par DVIEĻIEM. Jā, kāpēc gan suvenīrs nevarētu būt Brīnumdvielis? Ar izšūtu uzrakstu: SLAUKIES AR ŠO DVIELI, UN VIENMĒR BŪSI TĪRS! TAVA BRĪNUMU MĀJA. Turklāt dvielis patiešām ir tikpat praktisks kā blociņš ar pildspalvu. Ja ir iespējams pārdot kādas pilsētas gaisu konservbundžās, tad kāpēc gan nevarētu pārdot brīnumdvieļus? Kam gan vajadzīgi tie štruntiņi, nu, tur piespraudītes, kaut kādi nieki, kas praktiski nav pielietojami, bet pilda tikai atrādīšanas funkcijas. Vienreiz es Čehijā nopirku sērkociņkasti ar to Māla vīru, bet neviena sērkociņa neesmu iztērējis. Es to kasti pat ar līmlenti aplīmēju, lai ilgāk saglabājas. It kā praktiska lieta, bet žēl tērēt, jo smuki izskatās. Ai, nu...
Protams, tai brīdī manas domas pārtrauca kārtējais troksnis, jo pieturai tika izsists logs. Tie džeki ātri ielēca mašīnā uz aizbrauca. Nu, ko man vajadzēja darīt? Lekt pa logu un skriet pakaļ? Zvanīt policijai? Nu, laikam jau vajadzēja, bet tai brīdī manu Paģiru pārmocīto Prātu vairāk nodarbināja domas par Brīnumu māju, JO –
Brīnumu mājā būtu jābūt vismaz piecām istabām un vienai zālei. Varētu, protams, arī vairāk. Tai brīdī es aizdomājos par Numeroloģiju un tās sekām.
Tagad tā ir MILZU māja, piecām istabām un vienu zāli, kuras vidū ir aka. Akā spoguļojas lustra. Zālē ienāk tūrists no Francijas. Viņš te jau vienreiz ir bijis, pirms kādiem diviem gadiem. Viņš jau droši iet pie akas un jūtas kā mājās, ieskatās, ierauga savu un lustras atspulgu, un izdzird jau pazīstamos skrienošos soļus aiz muguras, viņš jau zina, ka akā ir Vīns, nevis Ūdens, kas būs jādzer. Mīms skatās, smaida, pasniedz salmiņu, Francūzis mazliet iesūc, un garšo pēc ūdens.
Toreiz, kad tai sestdienā manu Paģiru pārmocīto Prātu negaidīti taranēja Ideja par Brīnumu mājas izveidošanu, es, protams, nezināju, ar ko tas viss beigsies. Tai brīdī es vienkārši skatījos pa logu, no 24 autobusa izkāpa bariņš jehovas liecinieku un cilvēks, kas, pēc visa spriežot, jutās tikpat nelāgi, cik es, ja ne vēl sliktāk.
Viss sākās no vīzijas par mazmājiņu vecpilsētas centrā, netālu no prezidenta pils, nu, tādu, no koka, ar izzāģētu sirdi durvju augšējā pusē, lai varētu ielidot irši, lapsenes un odi, un gaisam būtu kur iziet, un, galu galā, lai dažreiz nebūtu skumīgi. Un tad sāktu nākt tūristi no Vācijas, Japānas, Zviedrijas, Krievijas, Austrālijas, no visas Pasaules. Viņi stāvētu rindā, un pa vienam ietu mazmājiņā iekšā, jo tas būtu kas neredzēts – MAZMĀJIŅA VECPILSĒTAS CENTRĀ! Nevis parastā plastmasas ekotualete, bet īsts koks, kas, droši vien, nācis no dziļiem Latvijas mežiem. Un tad viņi stāvētu rindā, daži samulsuši, daži ar to tūristiem raksturīgo pārsteiguma gaidību smaidu sejās, iespējams, kāds pīpētu vai kaut ko fotogrāfētu. Un tad pa vienam viņi ietu iekšā, nāktu ārā, bet citiem neko neteiktu, tikai mulsi smaidītu, jo neviens nedrīkstētu zināt, kas īsti mazmājiņā notiek. Jūs gribat zināt? Labi, es Jums pateikšu – mazmājiņā sēž Lapiete un pīpē. Brīdī, kad tūrists ienāk būdelē un aizver aiz sevis durvis, Lapiete viņu satver aiz rokas. Lai arī mazmājiņa ir tik maza, cik tai arī jābūt, tūrists iesākumā Lapieti nepamana, jo viņa ir mazāka par pašu mazmājiņu. Nu jā, Lapiete satver tūristu aiz rokas, pievelk sev tuvāk, nekā varētu gaidīt, un iečukst ausī. Aizverot durvis no otras puses, tūrists Lapieti kaut kādā ziņā ir aizmirsis, viņš atceras tikai čukstu.
Manu vīziju iztraucēja īss zvans pie Durvīm. Tas bija kartupeļu pārdevējs. Kartupeļu pārdevēji, starp citu, ir spējīgi piezvanīt vienlaicīgi pie trim Durvīm uzreiz, un viņiem ir tā kartupeļu smarša, un Durvis parasti es neatveru, jo tās ir paspējuši atvērt citi. Tātad, es aizgāju uz koridori, atvēru tikai pirmās Durvis, paskatījos pa actiņu, un tur vairs neviena nebija.
Atgriezies virtuvē, ieraudzīju pārīti, kas pieturā bučojās, un es nodomāju – Prieka mājai es vēl esmu par nepieredzējušu, tāpēc labāk izveidošu Brīnumu māju.
Jāteic, ka man riebj kārtis, azartspēles, brīnumdari un klauni, sevišķi pēdējie divi, jo es no viņiem mazliet baidos. Un tomēr Brīnumu mājā bija jābūt vismaz kādam no šiem elementiem, jo tā ir pieņemts, un tūristi varētu nesaprast, piemēram, bārdaino vīru, kas sēž milzīgā istabā pie galda, protams, pīpē, un rāmā mierā tukšo viskija pudeli. Pudele ir jau pusē, tāpat kā pulkstenis pie sienas. Pie vīra kreisās rokas uz galda apgūlusies zaļa burtnīca no Līgatnes papīrfabrikas. Brīdī, kad tūrists no Austrālijas aizver aiz sevis durvis, vīrs tieši caur pieri uz viņu palūkojas, un saka: SĒDIES! Tūrists, pārsteiguma gaidībās smaidot, nedroši apsēžas iepretim vīram, un jūt, ka tūlīt kaut kas sekos, kas, protams, arī notiek. Negaidot vīrs bargā balsī prasa: KO TU ZINI PAR LĪGATNES PAPĪRFABRIKU!? Tūrists nobīstas, un saka, ka, protams, neko. Tai brīdī vīrs atmaigst, ielej tūristam viskiju un pastāsta Līgatnes papīrfabrikas īsu vēsturi. Kad tūrists jau sācis justies kā mājās, un, kā beigās izrādās, viņa radi ir no Latvijas, vīrs apklust, paskatās caur pieri, un prasa tūristam: VAI TU GRIBI ZINĀT, KAS RAKSTĪTS ŠAI BURTNĪCĀ!? Tālāk viss atkarīgs no tūrista izvēles.
Ko varētu izvēlēties tūrists, un kādas būtu sekas, nepaspēju līdz galam izdomāt, jo tas atkal bija zvans pie durvīm, tikai šoreiz uzstājīgs. Tas bija kaimiņš, kurš jutās, iespējams, sliktāk par mani, un viņam vajadzēja divus latus. Man, protams nebija. Tā bija normāla situācija, līdz brīdim, kad kaimiņš man pusčukstus pajautāja: „Vai tu negribi izrakt Aku?” Es viņam atbildēju, lai iet un kārtīgi izguļas, bet pats atgriezos virtuvē.
Aka atrodas zāles vidū, virs tās ir lustra. Tūrists no Vācijas ienāk zālē, viņam ir jāpieiet pie akas, un jāielūkojas tajā. Akā viņš ierauga savu un lustras atspulgu. Pēkšņi tūrists izdzird aiz savas muguras skrienošus soļus. Tur skrien Mīms (nu labi, lai būtu). Mīms skatās tūristā un smaida, līdz otrajam kļūst pavisam neomulīgi. Un tad Mīms pasniedz aiz muguras slēptu salmu. Viņš ar kustībām parāda, ka salms jāiemērc akā, un ir jādzer. Tūrists it kā bailīgi, un tomēr smaidot pārsteiguma gaidībās, iemērc salmu akā un mazliet pasūc. Izrādās, ka akā ir nevis ūdens, bet vīns, un sāk skanēt Oda priekam. Tūrists sāk smieties, un varbūt pat papliķē Mīmu pa plecu. Un tad iziet ārā, joprojām smejoties, iesakot pārējiem ekskursijas biedriem noteikti izmēģināt šo zāli.
Vienu brīdi man bija doma par draudzīgu Vampīru, kas izlien no zārka, it kā grasās kost tūristam no Austrijas, bet patiesībā tikai noskūpsta, tomēr tāda doma beigās sāka likties jau kaut kur dzirdēta, un visi tie tērpi, izdevumi, mākslīgās asinis, nu, nē.
Tāpēc es izvēlējos Brīnumu mājā iekļaut pārsteigumu ar Čigāniem. Veca Čigāniete Jums izzīlēs Nākotni, pateiks, kas Jūs patiesībā esat, un kaut ko nozags. Protams, par attiecīgu samaksu. Vēl varētu būt iespēja noskatīties Čigānu dejas, dziesmas un paraugdemonstrējumus ar kindžaliem, un iespēju, ka kaut kas tiek nozagts. Protams, par attiecīgu samaksu.
Jā, sākot domāt par naudas iekasēšanu, man parasti aptrūkstas ideju. Man it kā nauda nemaz arī nav tik svarīga, un tai pat laikā es to cenšos taupīt, pat nesaprotu, kāpēc. Laikam bail, ka aptrūksies.
Kad man aptrūkstas ideju, es ieeju dušā.
Jā, suvenīri. Suvenīriem bija jābūt. Ņemot vērā, ka ideja par šo, manuprāt, ne īpaši nozīmīgo lietu, kas laika gaitā apklājas putekļiem un beigās tiek uzdāvināta kādam brīdī, kad īsti vairs nav ideju, ko dāvināt, cauršāva manu Paģiru pārmocīto Prātu tieši dušā, es iedomājos par DVIEĻIEM. Jā, kāpēc gan suvenīrs nevarētu būt Brīnumdvielis? Ar izšūtu uzrakstu: SLAUKIES AR ŠO DVIELI, UN VIENMĒR BŪSI TĪRS! TAVA BRĪNUMU MĀJA. Turklāt dvielis patiešām ir tikpat praktisks kā blociņš ar pildspalvu. Ja ir iespējams pārdot kādas pilsētas gaisu konservbundžās, tad kāpēc gan nevarētu pārdot brīnumdvieļus? Kam gan vajadzīgi tie štruntiņi, nu, tur piespraudītes, kaut kādi nieki, kas praktiski nav pielietojami, bet pilda tikai atrādīšanas funkcijas. Vienreiz es Čehijā nopirku sērkociņkasti ar to Māla vīru, bet neviena sērkociņa neesmu iztērējis. Es to kasti pat ar līmlenti aplīmēju, lai ilgāk saglabājas. It kā praktiska lieta, bet žēl tērēt, jo smuki izskatās. Ai, nu...
Protams, tai brīdī manas domas pārtrauca kārtējais troksnis, jo pieturai tika izsists logs. Tie džeki ātri ielēca mašīnā uz aizbrauca. Nu, ko man vajadzēja darīt? Lekt pa logu un skriet pakaļ? Zvanīt policijai? Nu, laikam jau vajadzēja, bet tai brīdī manu Paģiru pārmocīto Prātu vairāk nodarbināja domas par Brīnumu māju, JO –
Brīnumu mājā būtu jābūt vismaz piecām istabām un vienai zālei. Varētu, protams, arī vairāk. Tai brīdī es aizdomājos par Numeroloģiju un tās sekām.
Tagad tā ir MILZU māja, piecām istabām un vienu zāli, kuras vidū ir aka. Akā spoguļojas lustra. Zālē ienāk tūrists no Francijas. Viņš te jau vienreiz ir bijis, pirms kādiem diviem gadiem. Viņš jau droši iet pie akas un jūtas kā mājās, ieskatās, ierauga savu un lustras atspulgu, un izdzird jau pazīstamos skrienošos soļus aiz muguras, viņš jau zina, ka akā ir Vīns, nevis Ūdens, kas būs jādzer. Mīms skatās, smaida, pasniedz salmiņu, Francūzis mazliet iesūc, un garšo pēc ūdens.