CIKLOPA KALEIDOSKOPS - LIVONIJAS VILKAČI*

Sadega rudens.
Tā viņi gāja
dienām un naktīm,
ceļiem un bezceļiem,
labības maisiem plecos tik smagiem**
un ilgi sakrātām Bēdām.

Sadega rudens
un tā viņi gāja,
kamlīdz Raganas slēpās aiz zirgiem***,
zobus griezdamas,
nagus dziļdziļi zemē iecirzdamas.

Sadega rudens.
Smagums saduga – mazs un melns ķiņķēziņš aiz naga.
Raudupes izsīka,
viņi pārgāja gultnes un sanāca pagalmos, klētīs.

Bērniņš izskrēja laukā, modināt Gaviles.

–-
*”[..] labvēlīgie latviešu vilkači mūsdienās ir ieguvuši plašu starptautisku atpazīstamību, to apzīmēšanai pētniecībā ieviests pat īpašs termins – Livonijas vilkači (Liwonian Werewolves)” (S.Laime, Raganu priekšstati Latvijā: Nakts raganas, 167)
**”Tiesas laikā Igunds stāstīja, ka raganu darbs esot no laukiem zagt labības ziedus un pienest tos savam kungam, savukārt vilkači ņemot tos viņām nost un atdodot īpašniekiem, lai tiem nerastos zaudējumi” (Straubergs 1941:494-497, S.Laime, 168)
***”Senākā no “labo vilkaču” prāvām iztiesāta 1550.gadā. Apsūdzētais zemnieks tiesā stāstījis, ka esot redzējis lidojam raganu ugunīga tauriņa veidā un dzinies tai pakaļ, jo vilkači varot raganas savaldīt. Ragana esot paslēpusies ganībās aiz zirga. Mēģinot ar paķerto sirpi trāpīt raganai, viņš nejauši tās vietā esot trāpījis zirgam un to pāršķēlis uz pusēm. Tiesa zemniekam piesprieda nāvessodu sadedzinot.” (Straubergs 1939a: 44, S.Laime, 168)



2014.g. 15.-16.aprīlis