CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Mans vectēvs, kad uzplijos ar visādiem, viņaprāt, garlaicīgiem jautājumiem, parasti teica: "Vai nu ej, pagulies diendusu, vai ej kaut ko palasi." Diendusu piecgadīgam knēvelim negribas dusēt, tad nu gāju palasīt jāņogas, no kurām ātri vien palika jēla mute - tik garšīgas tās bija, plūcot no krūma. Un upenes, un zaļie pākšu zirnīši, kur vajadzēja pirms tam izlasīt tārpus. Un kas gan varēja būt gārdāks par iebrūnējušu balto-dzidro pavisam no rīta, netīkami rasainā zālē? Reiz bija.
Ar laiku iemanījos palasīt arī ķemertiņā 60-to un 70-to satīriskos "Dadža" numurus, kas tur atradās neba jau dibena, bet gan laika deldēšanas pēc (pieļauju, ka kāda mazāk smieklus raisoša lappuse tomēr aizgāja dabiskās utilizācijas ceļus). Droši vien, tālabad manī aizvien saglabājusies humora dzirksts un nemirstības sajūta, protams, ne tik, cik melns aiz naga, salīdzinot ar vectēvu, kas, jau it kā nomiris man pasmaidīja, pirms aizvēra zārka vāku, sak': "Tev smuks džemperis, neraudi." Tās laikam bija pirmās puslīdz apzinīgās bēres manā mūžā, un raudiens nenāca. Pēcāk sekoja pāris citas bēres, tad arī nenāca raudiens. Nekad. Vienīgais, kādam laiciņam paejot, nāca apjausma: "Stulbi. Nav vairs tā cilvēka, ar ko padzīt vellu, pasmieties." Dīvaini, ka nomirušos atceros tieši pēc viņu smieklīgiem izteicieniem, padumiem jokiem, kuros kā sinepju grauds slēpjas dažubrīd tik netīkamā patiesība vai atgādinājunms par realitāti, jeb, kā vectēvs teica: "Nav ko darīt? Papird griestos, uzreiz sagribēsi i istabu izvēdināt, i logus noberzt. Vispār - skaties pats."

Nākamsestdien, 5.martā, Rīgas Centrālās bibliotēkas (Brīvības 49/53) 2.stāvā "Ēnu kaleidoskopa" pavasara koncerts "Grāmatzīmes".
Sākums plkst. 15.00
Ieeja tāpat, bez vecuma ierobežojuma

Lūgtum!

http://www.rcb.lv/archive//index.php?option=com_content&task=view&id=2005&Itemid=41&lang=lv_LV

jeb kāds var izskaidrot fenomenu, kamdēļ Latvijas kristiešiem neofolk skanējums sanāk tik bezdievīgi smuks?

https://www.youtube.com/watch?v=aFOuH7DqwjY

Dažreiz jau sanāk tā, ka neesi uz viena viļņa ar citiem, kad vajag; dažreiz noder paskatīties seriālus, lai tādos brīžos nesāktu puņķoties (huļiš mani neviens nesaprot un straļivaļi), bet pielietot gudrības, par kurām nav jāmaksā kārnegī klubam: "Ne mirkli nešaubies!"

Tad nu es nešaubos:
Veltījums Sievītim bez ironizācijas:


TIK TIC MAN

Es pieduo seu
es pieduo teu
kuo vēl?

Es neņemās apjāt laik
un iedzīt nagl
lai uzkarināt pašzīmēt
kāzbild

tur mēs i laimīg
un smaidīg

kad tu satriec šķīv pret sien
ja teu kaukas nepatīk, nāc,
es ieduos teu buč

un vis atkal būs lab

tik tic man

es tak teu tic

2015-2016

un dziesm,kur piedziedājumā ar dažlab dom, ko es nespēj izteikt tad, kad vaig, juo vīram nau kuo būt tik jutīgam:

https://www.youtube.com/watch?v=--RFWXDr20I

Manā kabatā
ir maza saliekama kabīne
ar telefona klausulēm
Rīga – Rostoka <-> Rostoka – Rīga
un bezgalīgi gara
uzgaidāmā telpa
ar vilcienu sarakstiem
pļāpām, šķavām un vientuļiem.

Manā kabatā
ir mazs neizjaucams
elektronisks pulkstenis
ar bateriju – tableti
un 16 melodijām
te spēlē uz riņķi Montanu*
un Seiko izdejo šahu;

līdz nakts gaismas pelēkām
ļauj pabūt sienām
ar vienas rokas vilcienu kur lai uzzīmē
Ausekli vai Lietuvēna krustu uz sliekšņa,
kur
sēž māži un nelūgti viešņas
un runcis Mozus
smuki uz trepītēm izlicies
svaigi zvejotu asaru grozus.

Manā kabatā
ir maziņa tumsa
un salvete lai
kad savaigās ļoti
var ātri pamāt un nozust.

*Montana – arī galda spēle ar sērkociņu kārbiņu

2015.g. 11.-20.dec.

Piesēju vēja asti pie priedes ar sarkanu pušķi.
Tagadiņ šamējais domājas esam bura
un nu tikai kuģot –
lai saturas utubungas un sušķi!

Iebēru piparus jūŗā veselu caurbiru maisu.
Tagadiņ šamējā domājas esam zupa
un šūmēties solās –
lai berot vēl cūkpupas klāt un kārtīgi maisot!

Atsēju vēju, izmēzu jūŗu no pipariem tukšu –
lai dzīvojas paši, kā patīk , -
pavisam jau citādi izlepuši.

2015.g. 4.nov.

Pamestu rotaļlietu slepenās sapulces
bēniņos gadsimtiem izslēgt aizmirstas gaismas aplī
iršu dejas uz rietošas saules fona kā ekrāna
sarkanā mirdzumā lūgšanās saliktas rokas
iecietībā saliektas izkaptis īgni
čīkstoši priežkoka dēļi
krēsliem šūpuļiem galdiem un zārciņiem zvārojot domātas
kastes, kur kādreiz glabāja makulatūru un saulē žāvētus tomātus,
aposta milzīga, pinkaina suņa ēna;

viņš dzeltenā muguras somā ar vienu kabatu ielicis:
-kaltētus kuņģīšus
-blusu ķeramo siksnu
-pirmās saplēstās bikses
-kuces foto, vienu no daudzām vismazāk
izplūdušo kā romantisks melnibalts apvārksnis
priekā paceltu asti tieši iepretim molam
plati pavērti žurnālu vāki ar pēdējām modēm un zviļņiem atstātiem paliekam novembrim
vasarā labulaik atpakaļ.

2015.g. 13.-18.septembris

Paldies Dardegai, Andrejam, Edgaram un visiem, kas bija ar mums Labdabīgajā notikumā! ROKS NAV MIRIS!!!

Tas Jums: https://www.youtube.com/watch?v=IoyToHOWSV8

Kad pīle pūš bazūnē
un pārlej kūku ar melleņu glazūru,
ciemos nāk lapsa, tērpusies glamūrā
un pēdējā modes kliedziena frizūru;

put spalvas, čal čalas, skan mūzika,
un septiņsimts sienāžu uzstellē stīgas.
Nāk kaķi no Rīgas un peles pīkstelīgas,
ierindā salido pūcītes, vārnas un bezdelīgas.

Iet balle līdz rītam, līdz vēderi pilni
un jāņtārpiņi lukturus dzēš.
Vien alnis kā apstulbis iznāk no meža,
kur priežu galotnēs šūpājas apreibis vējš.

2015.g.9.VII

Vēja čupa (Dzejolis bērniem, lai labāk iemigtu)

Varbūt izklausīsies glupi,
bet man pieder Vēja čupa;
kabatā, kas caurumcaura,
glabāju es Vēja tauri.

Un, kad pienāk vakars tumšs,
sāku taurēt – ak tu mūžs!
Vēja čupa, dejodama
aizlido līdz Tadenavai.

Un tad atpakaļ, turp-šurp,
kamlīdz nogurusi ņurd:
„Apnicis man skraidīt tā-
likšos labāk gultiņā.”

2015.g.23.maijs

KO GRIB VIST (dzejols bērnam, lai iztīra zobus, nosapņots)

Viskauko grib vist-
grib sēt, grib stādīt, grib skurstenī līst.

Bet pirms tam viņ vienmēr iztīr zobs.

Ja nu tu ar grib skurstenī līst,
vai rāpāt pa kokiem, lūst vai plīst,

iztīr zobs.

2015.g.29.maijs

Varvīksne pār Rīgu
saliekusies līka
Daugava tek
un Lielais Kristaps
sten un sten,
nesdams to sīko
bērnu, pliku jau pauri;
ir cauri –
Gaismas pils uzbūvēta jau sen.

Lielā zivs virs ūdeņiem atkal izbāzusi galvu,-
laikam jau tāpēc
tos pāļus aizvien no jauna dzen un dzen.

2015.g. 31.III-14.V

Iespējams, daudzi pēc šitā ar mani vairs nerunās, bet šonakt nopietni sapņoju, ka "Līvi", kā izrādās, ir nospēruši dziesmas "Bailes par ziņi" un "Ziņģe par bailēm" no "This Mortal Coil", tikai ielikuši savus tekstus. Pamodos aukstos sviedros un nopriecājos, ka tas tik sapnis vien.

Man patīk redzēt, kā vārnas
ierīko ligzdas spītīgi bērzu zaros.
Viņām vienmēr ir pavasar’s
un vienmēr ir rūpes.

Tik mēs ar zvirbuļiem tupam
neliterāri nepareizi
klausāmies Līvus un žurnālos
skatāmies pupus.

2015.g.30.apr.-1.maijs

Reiz, kādā rītā
ar pieneņu pūku
no debesīm nolaidās cūka.

Tai galvā bij’ cepure,
drusku par lielu
un bikses, kas bišķītiņ spieda.

Bet cūkai gribējās krūzīti piena
un aveņu kūku pie viena.

Tā aizgāja ciemā pie viena, pie otra
un ciemojās cauru dienu.

Kad vakars bij’ klāt un piens bija izdzerts,
un aveņu kūka pie viena,
uzpūta ziepju burbuli cūka,
sēdās, un – ŽVIKTS! atpakaļ debesīs:
„Mīļie, paldies un ardievu!”

2015.g.29.apr.

Kā veca sieva
pa pirmā stāva
deviņstāvu nama logu
raugās pavasars:
re-raibumraibs paklājs
un pilošas bikšu staras
izlikti pačurāt. Trauki
gaida, kad atnāks un atņems.
Pirmo zālīti apēdīs kaķi
un, itinkānekasnebūtubijis,
atvems.
2015.g. 16.-22.aprīlis

Tu, cilvēks, pēc smagas darba dienas atvelcies mājās, un tavā prātā tikai divas domas kā zelta zivtiņas akvārijumā rotaļājas: "Paēst un Doties uz Čučumuižu", jo nekam citam vienkārši vairs nav spēka. Bet gaidi ar maisu, jo izrādās - māja deg! Vārdu sakot, skurstenis. Tas pat varētu būt tāds kā akūtas situācijas apzīmējums: “skurstenis”. Nediena radusies augšējā stāvā, Kaķu tantes dzīvoklī. Protams, skurstenis nav tīrīts simts gadu, un kvēpiem patīk labi degt.
Blakne: Kaķu tante ir gaišs cilvēks, pārsvarā šķiet, ne no šīs pasaules, un, šķiet, pazīst arī šīs puspasaules kaķu.
Bet tagad atpakaļ pie lietas. Puslīdz apjēdzot situāciju (no skurteņa šaujas Vecgada vakara uguņošanas cienīgas dzirksteles un ugunsdzēsēju nav), katrā sevis cienošā vīrietī mēdz pamosties mazs Brūss Viliss. Puspiedzērusi kaimiņiene, kas līdz šim tikai caur zobiem atbildējusi uz manu speciāli saulaino “Labdien!” izrādās, ir ļoti komunikabla dāma, mēs pat iepazīstamies, sarokojamies, tāpat arī iepazīstos ar citiem kaimiņiem, par kuru ekstistenci līdz šim nav bijis ne jausmas. Kopumā ļoti patīkami cilvēki, vakara gaitā, vērojot gandrīz degošo jumtu, tika norunāts, ka visi noteikti piedalīsies talkā un vispār kaut kad vajadzētu uztaisīt kopīgu pikniku.
Brūss Viliss arī ir cilvēks, un droši vien spēj vēsu prātu saglabāt tik tajos brīžos, kad to paģēr režisors. Līdzīgi ir ar mani, sevišķi brīžos, kad redzu, ka skurstenis liesmās, ugunsdzēsēju nav, kaimiņi plāta rokas un saka, ka Kaķu tanti vispār vajadzētu uz pansionātu sūtīt. Es parasti runāju klusi un nosvērti, nežestikulēju, nu, vismaz cenšos, tomēr šādā brīdī atļaujos sist dūri pret galdu, šai gadījumā pret kāpņu telpas margām un nokliegties: “Kāpēc, pie Joda, neviens vēl nav izsaucis ugunsdzēsējus, bļaģ!?” Kad kaimiņiene, par kuras eksistenci man iepriekš nebija ne jausmas, rāmi palūdza, lai nebļauju un tik tiešām uzzvanīja pažarniekiem, mazliet apkaunējos un vienlaikus pabrīnējos par savu reakciju. Tagad būsim labi draugi. Nopietni.
Skrienu Kaķu tantes dzīvoklī – pilns ar dūmiem, jā, dūmvads pilns kvēlošām oglēm, un spēju tikai apbrīnot Kaķu tantes mūžīgo mieru, kad visi apkārt bļauj: “Māja deg! Arprāc, bļaģ, fak, ko lai dara!” Viņa ir kā kaķis, tiešām.
Nu jau atbrauc pažarnieki, visu cieņu, ļoti operatīvi, izrādās, no Rīgas centra. Bet Vecmīlgrāvī vienmēr kaut kas deg divdesmit četras stundas diennaktī, tā ka nav ko brīnīties.
Sākas dzēšanas darbi. Pusmāja (lielākoties no tās puses, kurā deg), iznākusi pagalmā. Iepazīšanās, apspriešanās, tenkas. Kaimiņiene-veterāne B., piemēram, pārdzīvo, ka kaimiņš M.P., dievam žēl, nomiris un lai viņam viegla smilts, toties viņš jau sen tika lolojis domu, ka vienreiz tak vajadzētu izsaukt skursteņslauķi, tomēr mājas iedzīvotāju atsaucība neesot bijusi pietiekoši liela. Pienāk neoficiālā sētniece un bezpriģelā*, it kā viņu kāds grasītos apmētāt akmeņiem, sāk bļaustīties, ka: “Es taču teicu! Mēs savu skursteni iztīrījām! Ko jūs no manis gribat! Vot, tā ir!” Nācās ieslēgt Brūsa Vilisa vēso prātu un iejaukties: “Dāmas, dāmas, miers!” kad kaimiņienes-veterānes B. mūžīgi pamācošajā tonī izteiktā replika lika gaspažai sētniecei tvert pēc šaufeļa**.
Kaķu tanti kaimiņiene B. gādīgi aizveda uz ātrās palīdzības mašīnu un lika dzert tabletes, kaut arī pirmā tiešām izturējās visadekvātāk (viņa tiešām varētu būt Budas reinkarnācija, vismaz daļiņa no tā miera), ja neņem vērā, ka ik pa brīdim tik klusi nopūtās: “Ai, mani kaķīši…” Slava bogu!***, ar kaķīšiem viss kārtībā.
Tad atnāca neko nesaprotošs kaimiņš Jurijs, kuru laikam nejauši pažarnieks apslacīja ar smuku dušu.
Tad atnāca kaimiņš, pateicoties kuram mēs beidzot vismaz cenšamies šķirot atkritumus.
Pēc ilgiem mēnešiem satiku Vaņku no otrā stāva. Izskatās tikpat labi kā līdz šim.
Kopumā nospriedām, ka tik daudz kaimiņu un tādas vienotības pagalmā sen nav bijis kopš tiem laikiem, kad bērnībā visi Jaungadā nāca ārā skatīties signālraķetes, saskandinot šampanieša glāzes, spiežot viens otram roku, vēlot laimes, sarunājot, kur kopā svinēs Jāņus, kā palīdzēt vienam otram un teikt, cik forši, ka mums tik labi kaimiņi.
Nav jau smieklīgi, bet dažreiz pietiek tikai ar aizdegušos skursteni.

*bezpriģels – WTF?!
**gružu savākšanas trauks
***Slava bogu! – Teici to Kungu!

2015.g. 16.-17.aprīlis

Pie Augusta Dombrovska* kapa
mēs reiz stāvējām
caurcaurēm slapji
un mums zem acīm bij’ apļi.

Tad garām nāca Nāve ar kapli
šķoBĪDAMĀS:
„Tie nu ir traki-
tik stulbīgā laikā tā stāvēt!”
un atzīmēja mūs mapē.

*Augusts Nikolajs Dombrovskis (1845-1927) bija latviešu rūpnieks un mecenāts

2015.g.6.-7.marts

Tie, kas mani pazīst tuvāk, zina, ka neesmu sajūsmā par statistikām un socpētījumiems, kā arī mēdzu nespeciāli kaitināt sociumu ar frāzēm: "it kā", "laikam", "un".
Šai gadījumā trīs dziesmas, kas manā gadījumā noder par uzmundrinājumu brīžos, kad it kā sāk šķist, ka Virtuvē laikam iestājies pilnīgs Un:

1! https://www.youtube.com/watch?v=xfWPqRtozh0
2! https://www.youtube.com/watch?v=XfR9iY5y94s
3! https://www.youtube.com/watch?v=FTQbiNvZqaY
4! secībai nav nozīmes?;)<3 (tikai 2015.gada 14.februārī apjēdzu, ka tas nozīmē sirdi, nevis kko rupju - paldies par esemes, Zelta zivtiņ!)

---
cerams, ka armaninerunātāju bariņš pēc šī nepletīsies platumā; un virtuvē jau vsp arī neatliek daudz laika pļāpām.
---
Kā teica mans vectēvs: "Es taču teicu, bet ko?"

PUPDATE:
http://absoluteradio.co.uk/

„Pārlasot šīs atmiņas pēc trim mēnešiem, nospriedu, ka ir pēdējais laiks to pastāstīt arī citiem.” Autors

Mums visiem bija nolikts satikties pilsētā pie kino, plkst. neatminu vairs cikos, un tam nav arī lielas nozīmes, kā paši vēlāk sapratīsit. Mums, nu, ne jau gluži mums visiem, tomēr dažiem, nepavisam negribējās iet uz kino, tur vienmēr bija garlaicīgi. Mēs labprātāk paklaiņotu pa pilsētu, pamētātu akmentiņus vai uzspēlētu domino. Sacīts – darīts. Es, Mārtiņš un Helma nemanāmi aizlavījāmies no burziņa, aizlīdām aiz stūra un tad skrējām un skrējām, pa ceļam lieliem kumosiem rīdami līdzpaņemtās desmaizes. Jā, jā, skrienot, pareizāk sakot, bēgot, ir iespējams pilnīgi normāli paēst, tāpat kā runāt ar pilnu muti, sevišķi ja otrs tāpat tevi saprot no pusvārda. Mēs jutāmies ļoti apmierināti un turējām vēderus, iztēlojoties, ka audzinātāja un klase mūsu aizlaišanos, pareizāk sakot, aizbēgšanu, nav pamanījuši. Un tā arī bija, kā jūs paši vēlāk redzēsit.
Mēs ielēcām pirmajā trolejbusā, kas pagadījās, un braucām nezin kur. Brīžiem tas brauca augšup stāvā kalnā, tik stāvā, ka vajadzēja stāvēt slīpi uz priekšu, tad atkal strauji lejup, ka vajadzēja stāvēt slīpi atpakaļ. Pēcāk trolejbuss apmeta lielu loku ap tādu kā pilsētas centrālo laukumu. Tur bija liela, pelēka ēka, kas izskatījās pēc neveiksmīgi uzceltas pils, visapkārt zaļoja parki, bet mūs tas maz interesēja. Spīdēja saule, brīdi pasmidzināja mazs lietutiņš un mēs jutāmies uz urrā: „Saule spīd, lietus līst, vecaimātei bikses plīst!” Šo veļu dziesmiņu, no tētiem iemācījušies, mēs tādos brīžos dziedājām un kniebām viens otram sānos. Nu mums trūka tikai saldējuma. To mēs izdiņģējām vienai ielas pārdevējai. Pareizāk sakot, kamēr es diņģēju vienu savējo, Helma un Mārtiņš savējos nospēra. „Vai tad jums skolā nemaz nav jābūt?” prasīja pārdevēja, viņa bija ļoti lādzīga. „Nē, mums šodien ir ekskursija,” tā mēs teicām un melots jau nebija.
Saldējums bija apēsts un mēs ielēcām nākamajā trolejbusā, kas pirmais gadījās pa rokai. Arī tas brauca kalnā, vēl augstāk kā iepriekšējais, un mēs izlēcām tādā kā piepilsētā. Tur bija sens, bedrains trotuārs, pa pusei bruģis, mirusi strūklaka, šķības mājeles un daudz malkas šķūnīšu. Īsts labirins un nevienas dzīvas dvēseles, tikai neredzami putni. Mēs lavījāmies starp šķūnīšiem un, kaut arī bijām trijatā, nepameta sajūta, ka vēl kāds mūs vēro, seko mums. Mēs devāmies uz to pusi, no kuras nāca neskaidrā dārdoņa. Helmai savadzējās pa darīšanām un mēs brīdi pagaidījām, ieklausoties. Kaut kur kāds neredzami smēķēja.
Jau šķita, ka šķūnīšu labirintam nebūs gala, līdz pēkšņi tas izbeidzās un mēs ieraudzījām – Jūŗu. Tā bija milzīga Jūŗa, akmeņainu pludmali, rudām smiltīm, noslēpumaini šalcošām priedēm un prāvu baru čalojošu cilvēku. Mums viņi šķita dīvaini, bet nekaitīgi – ģērbušies šortos, daži sandalēs, citi plikām kājām vai pliki līdz pusei, lakatiem vai prievītēm ap galvu, gariem matiem – viņi sevi sauca par jipijiem, jetijiem vai kaut kā tā. Viņi bija miermīlīgi, runāja maz, toties daudz smaidīja un visu laiku vāca žagarus, lai nenodzistu uguns. Bija arī tādi, kas nedarīja neko, tikai lika un lika tādas kā mozaīkas no akmentiņiem. Ar tiem mēs atradām kopīgu valodu, ja to tā var saukt, un viņi mūs pacienāja ar desmaizēm. Viņiem bija pat domino! Mūsu komanda uzvarēja, kaut arī ar nelielu šmaukšanos, bet neviens to neņēma ļaunā vai arī nepamanīja un teica, ka mēs esot domino profesionāļi. Un melots jau nebija.
Pateikušies par kompāniju un cienastiem, mājām ardievas un devāmies tālāk. Ardievas māja visi, arī cilvēks ratiņkrēslā, kurš mums pastāstīja par priežu sveķu nenovērtējamajām īpašībām. Saldsērīgu ermoņiku melodijas pavadībā mēs šķīrāmies.
Kādu laiku gājuši gar Jūŗu, mēs izlēmām griezties atpakaļ uz pilsētas pusi. Lieki teikt, ka bijām apmaldījušies, jo pilsēta, kurā atgriezāmies, nepavisam vairs neizskatījās pēc tās, no kuras bijām izgājuši. Tagad tā bija tikai viena liela iela, daudz ātri braucošu auto, zemas mūra ēkas un tālumā, ielas galā, kā mums šķita, Ūdenstornis. Sāka krēslot un mēs izlēmām, ka Tornis varētu būt vieta, kur pārlaist nakti, varbūt kaut ko paēst un rītā doties uz skolu. Sacīts – darīts.
Kad nonācām pie Torņa, bija tā ap pusnakti, bet tam nebija nozīmes, jo bijām pārguruši līdz nāvei; pa ceļam mēs netikām redzējuši neviena cilvēka vai trolejbusa, kas aizvestu vai pateiktu aptuvenu laiku.
Tornis bija augsts, liels un baiss. Lielās, smagās melnkoka durvis tomēr bija vaļā un mēs trīcošām sirdīm iegājām zālē, augstām velvēm un atbalsīm, kuras radās pie katra mazākā soļa vai apģērba čaukstoņas, nemaz nerunājot par čukstiem. Varētu teikt – kā baznīcā, ja vien visapkārt nebūtu garu balkonu, gluži kā teātros vai operās. „Te nav nekāda viesnīca!” kaut kas izspūris, čerkstošu balsi nobļāva no paša augšējā balkona. Ragana! Jā, jā, mēs redzējām matu ērkuli un slotu un divreiz mums nebija jāsaka. Mērkaķa ātrumā mēs jau bijām ārā un Helmai atkal savajadzējās pa darīšanām. Tikmēr es un Mārtiņš izlēmām, ka tomēr jāiet atpakaļ un jāpalūdz kaut vai uz grīdas pārnakšņot, jo abi burtiski gāzāmies no kājām un plaksti bija smagi kā smilšu maisi. Mūs daudz mazāk baidīja Ragana, nekā tas, ka pilsēta bija pilnīgi tukša un rīt būs jāraksta domraksts par ekskursiju uz kino.
Kad Helma atnāca, mēs atkal gājām iekšā Ūdenstornī, izliekoties nezinot, kas ir bailes. Tagad zāles vidū rosījās vīrs melnu, oglēm nosmērētu seju, nāģeni pakausī atstūmis, pīpēja un slaucīja grīdu. „Atvainojiet, vai drīkst...” es nepaspēju pabeigt sakāmo, kad vīrs uzmeta mums baltu aci un parādīja ar rādītājpirkstu uz leju – grīdā. Tikai tad mēs pamanījām, ka zāles malās un stūros ir tik daudz mazu durvju. Devāmies uz tām, no kurām nāca dzeltena gaismas strēle. „Jā, jā, ejiet uz *kačigarku!” vīrs vēl noteica pakaļ. Neskatoties uz pabaigo izskatu, viņa balss tomēr izklausījās lādzīga.
Kačigarkā kurējās liela ogļu krāsns, sienas bija speķainas, nokvēpuši dzeltenā krāsā, vienā stūrī *razkladuška, otrā – gredzenu plīts, pie kuras rosījās Ragana ar muguru pret mums. „Sēdieties, kur redzat vietu!” viņa nerādīja savu seju, tikai balss un matu ērkulis viņu nodeva. „Es esmu Grieta, Anatolija sieva.” Mēs paklausīgi sasēdāmies pie neliela, sagraizīta galdeļa, kur vietas pietika tikai diviem. Uz vienas no galda malām bija iegriezts VERA*** un laikam iesākts vai nepabeigts dzejolis, kaut kas par ziediem matos un un šalcošiem vējiem.
Ienāca vīrs ar netīro seju, tātad Anatolijs, pasmaidīja mums (viņam bija pārsteidzoši balti un labi kopti zobi!) un teica: „Tā, bērni, tagad paēdiet un tad – vai nu uzreiz liekaties uz auss, vai, ja ļoti gribat, varu jums parādīt Torni. Te viss nav tā, kā no pirmā brīža izskatās.” Protams, mums nogurums un miegs bija kā ar roku noņemts. Ragana, nerādot seju, uzlika galdā trīs pelmeņu šķīvjus un katram pa karstas tējas glāzei. Tās bija grūti noturēt rokās, bija ilgi jāgaida, kamēr atdziest.
Pielikuši vēderus, mēs devāmies ekskursijā ar Anatolijonkuli – tā mēs viņu jau bijām paspējuši iesaukt savā starpā.
Mēs kāpelējām pa šaurām kāpnēm augstāk un augstāk, un ik stāvā (cik to īsti bija, mēs tā arī nesapratām) bija kas cits – lielas zāles ar izejām uz citām, mazākām izstabiņām vai kabinetiem, bezgalīgas istabas, koncertzāles, bibliotēkas ar tūkstošiem grāmatu, botāniskie dārzi, telpu dendrāriji, istabas, kas paredzētas tikai vienam cilvēkam, istabas, kurās bija labāk nemaz neiet, istabas, kurām varēja iziet cauri sienām.
„Tagad, kad esmu gandrīz visu izrādījis, atstāju jūs pašu ziņā – ejiet, kur gribat, tikai skatieties, neapmaldieties, man jāiet kurināt. Tiekamies rīt no rīta pirmajā zālē un es jūs aizvedīšu līdz skolai,” tā teica Anatolijonkulis un aizgāja.
Mēs stāvējām pie bibliotēkas ieejas un nezinājām, kur dēties, ko darīt. Helma, kopš viņu atceros, bija pasista uz lasīšanu un sapņoja reiz kļūt par rakstnieci, sliktākā gadījumā par žurnālisti, tāpēc, strupi izmetot: „Līdz rītam!” pazuda bibliotēkā. Brīdi Mārtiņš un es stāvējām, vēl aizvien nespēdami izdomāt, ko īsti iesākt – iet uz kačigarku gulēt, vai vēl paklaiņot pa torni, kad izdzirdējām mūzikas skaņas. Tās nāca no Torņa pašas augšas, šķiet, tur mēs vēl nebijām bijuši. Mēs saskatījāmies un, nepārmijot ne vārda, steidzīgi kāpām augšup. Troksnis, kuru sākumā bijām noturējuši par mūziku, ar katru brīdi kļuva skaļāks, līdz mēs stāvējām pie durvīm, aiz kurām dārdēja, stenēja, gārdza un blietēja kā ar pāļu dzenamo mašīnu. Lai arī bija bail, mēs tomēr pavērām durvju spraugu un ielūrējām. Troksnis apklusa. „Eu, sīkie, vai nu sēžat klusu, vai tinieties, mums ir mēģinājums!” viens uzkliedza no piepīpētās telpas. Neko daudz tur redzēt nevarēja, ausīs neizturami džinkstēja pēkšņi iestājies klusums, tāpēc es izlēmu labāk iet gulēt jebšu tīties. Mārtiņš gan ielīda pa spraugu telpā un tur arī palika līdz rītam.
Neko daudz kopš tā brīža vairs neatceros – nedz kā aizgāju gulēt, nedz kā nokļuvu skolā. Būtībā tam nav arī lielas nozīmes, jo neviens mūsu trijotnes nozušanu, pareizāk sakot, aizbēgšanu, tā arī netika pamanījis. Ko vēl te piebilst? Par domrakstu „Manas klases ekskursija uz kino – pārdomas par filmu „Sivēna mazulis brīvsolī”” es saņēmu apmierinošu trijnieku, Helma, kā vienmēr, desmitnieku (laikam jau viņa tiešām kādreiz kļūs par rakstnieci), Mārtiņa tai dienā skolā nebija, un labi, ka tā, jo viņš, droši vien, kā jau parasti, atkal nodotu lapu ar iepriekšējās dienas datumu.
________________________________
*kačigarka – ogļu kurtuve (no krievu val.)
**razkladuška – saliekamā atsperu gulta (no krievu val.)
***vera – ticība, arī sievietes vārds, vārda diena 17.septembrī (no krievu val.)

2014.g. 11.-17.nov.-2015.g.24.feb.