CIKLOPA KALEIDOSKOPS

aizkūpinu vīraku.
uzlieku vārīties pelēkos zirņus.
eju spēlēt kokli uz otru istabu (tās man televizora vietā).
traka bij' nakts, slava bogam un bratislavai.

vrb kādreiz sanāks dzejā, zodz ideju, kamēr vēl var, karoče,

"..nopietni neņemt ja liekas.."
(vectēvs)

Pamosties nepiedodami agri un atklāt sev kaut ko jaunu muzikālajā pasaulē vienmēr ir vērts, vrb arī kādam vēl šitas aizķers kādu no dvēseles stīgām (džeks albumu ierakstījis brīvā dabā): https://www.youtube.com/watch?v=J59_8p3-jf0

Mans sencis (miers viņa pīšļiem) ļoti maz runāja par Afganistānu. Tikai fragmentāri un tikai tad, ja kaut ko kāds jautāja. Un arī tad izvairīgi. Nezinu, kāpēc. Dažreiz iešaujas prātā, ka, ja šamējais vēl būtu te, es varētu tādu amatierisku audiointerviju, kā meslus sev un dažiem citiem sataisīt. Bet varbūt tā ir tikai atmazka, lai tā vietā, kas man tagad būtu jādara, nedarītu. Dīvaini, bet aiz viņa mūžīgā humora vienmēr bija kāds noslēpums, noklusējums. Nepaspēju uzzināt, kāds. Tad laikam jāpaspēj atklāt savējais. Afgāņu un tālbraucēja kapteiņa (vecātēva, kuru nekad neesmu redzējis) cepures kaut kur skapjaugšā stāv un putekļojas, ārā mest neceļas roka. Ikvienā no mums ir kaut kāds tabu. Laikam. Pārvētīsim savus tabu stāstos, tad tie nebūsim mēs. Laikam čau.

Tapām aicināti uz Diwali (indiešu Jaunais gads), palīdzēt gatavot ēst. Būšot pilla māja ar indiešiem. Iespējams, mani gada svarīgākie svētki, protams, neskaitot sievas dzimeni un ĒK Ziemsvētku koncertu.

vakardienas ĒK koncis, pēc manām domām, bija episks jau vien ar to, ka pārplīsa ģitāras stīga (pirmo reizi mūžā uz skatuves!!!) un mistiskā kārtā uzreiz atskaņojās visas pārējās. spēlējām pareizi, bet skanēja pietiekoši šķībi, lai būtu patīkami klausīties. otra lieta - bija pirmatskaņojums - "Asā zāle", ko bijām samēģinājuši tik vienu reizi un vijole pieslēdzās tikai beksteidžā, vārdsakot, improvizēja. Cerams, saņemsim arī ierakstu. Paldies tiem, kas atnāca klausīties un paldies, protams, pacietīgajiem grupas biedriem.

vakardien/šorīt 4tros aizdomājos, cik dīvaini mēs šais platuma grādos dzīvojam - kāpjam uz tā paša grābekļa jau kuro reizi, zilumi paliek, besis paliek, tālāk neredzam/negribam saskatīt? un stulbi, pēc manām domām, ir tas neizslimotais Virtuvju sarunu sindroms. pie iecirkņa jau novēlojušos aptaujāja no rādijō, par ko tad vēlējās. tikai 1 no 5 atļāvās atbildēt (zināms, ka aptauja tak anonīma, ķekša pēc). kamēr es krāmējās pa somu, man arī pajautāja, un kāds gan man grūtums atbildēt, ka par nr.8?
tik divi jautājieni zinīgiem cilvēkiem:
- vrb labāk būtu ieviest "Vēlēšanās", "Velēšanās" vai "Vēlējumies"?
- vai lembis tiešām tiesnāsies ar to, kā viņu sauca, saveinību par neguodīgām vēlēšanām?

a šit's Jums par atbilžiem:
https://www.youtube.com/watch?v=fTQJ2l9Pwh8

man, strpctu, golva nasāpej

brīžam paliek kauns,
ka tāds kā aunapiere
te šur, te tur, te neko.
gribas kā labāk, no tīras sirds un beigās iekāpj sūdā.
un tad vēl domā, ka varētbūtbērni, kurnu tāds tēvs, kas
neprašņā, neliek darīt, nemelot.

"Visu atbalstu, saku "jā", lai pats neaizmirstu. Sarunājiet pārējo savā starpā. Priekā!"

šeit komentēt nav obligāti.

Šī diezgan nepatiesā stāsta tapšanu mani iedvesmoja uzrakstīt sieva, kura par to nemaz nenojauta un laikam tāpēc arī tā bija viena no retajām reizēm, kad viņa atļāva to nolasīt priekšā.

Lietum līstot, Pīlādzis reiz izdomāja iziet nelielā pastaigā, lai, iespējams, nekad vairs neatgrieztos.
“Kāda gan man daļa gar putniem? Un gar visiem tiem bērniem, vīna taisītājiem?” Viņš izvilka no Pazemes vienu, tad otru, trešo, ceturto un ento sakni un sāka slāt. Slāšana, protams, nevedās itin viegli, sevišķi jau tādam, kas iepriekš nekad nav slājis, bet stāvējis iestādījies pavēnī pie miskastēm; Pīlādzis bija lādzīgs, tāpēc daudz nebēdāja, priecīgi sveicinot ikvienu, ko sastapa pa ceļam. Pirmā bija Ieva. “Sveika, Ieva, kur tavs Ādams, kur tava sieva? Ha-ha-ha!” smējās Pīlādzis un jokojās no sirds, ne jau ļaunu domādams. Ieva gan domāja citādi: “Stulbenis,” viņa aizturētās dusmās izdvesa, varbūt tādēļ, ka sen jau bija noziedējusi, varbūt tadēļ, ka Ādama kungs negribēja atrasties – viņam bija tāda indeve uz atbalsīm. Tieši tāpēc laikam viņa savā sezonā bija pēdējā.
Tikām bērni un putni ciemā jau bija sākuši plēsties. Viens apgāza miskasti, cits aprāva spārnus kādam strazdam un aizlidoja svabads, smiedamies. Strazds kā strauts gāzelēdamies neizpratnē paspēra kaut kādus soļus un apgazās kravas mašīnu izdangatā dangā. Tur bija labi. Cieta, gatava gultne, kur izplūst.
Sarosījās arī Raganas. Dadži bija noziedējuši, Pīlādzis aizgājis, nu varēja sākties Piena zagšanas laiks. Viņas nometa krūšturus, paņēma kannas un miglas aizsegā salīda kūtīs. Nākamā rītā piena nebija ne lāses, slaucējas un slaukšanas aparāti stāvēja dīkā un govis neteica neko.
Tikmēr Pīlādzis, atlaidies sūnās, laimīgs skatījās debesīs. Kāds putns apsēdās uz viņa zara. “Ej prom! Vācies! Es gribu pabūt viens!” iesaucās Pīlādzis, jo tiešām bija izgājis pastaigā, lai varbūt nekad vairs neatgrieztos. “Niekalbi, vai tu maz zini, kas es esmu?” jautāja Putnabērns. “Vai zini, kas tagad darās ciematā, kopš tu esi aizgājis?” Un Putnabērns, kuram bija strazda spārni, izstāstīja Pīlādzim par plēšanos, izgāzto miskasti un Raganām. “Bet tad taču kaut kas ir jādara!” Pīlādzis piesvempās kājās, pacienāja Putnabērnu ar ogām un slāja atpakaļ uz ciematu. Tagad viņš bija dusmīgs, lai arī Pīlādži parasti ir izklaidīgi un lādzīgi, tomēr izšķirošos brīžos spēj parādīt raksturu. Pīlādzis bija tik dusmīgs, ka slājot pat nepamanīja Ievu, kas raudāja pie upes, jo bija nosaukusi par stulbeni to, kuru sen jau bija iemīlējusi, bet pati sen jau noziedējusi un Ādams aizslēpies aiz Liepu lapām.
“Eu! Ēeeeuuu!” sauca Pīlādzis jau pa gabalu tuvodamies ciematam, Raganām, bērniem, beigtajiem putniem, vīna taisītājiem un apgāztajām miskastēm. Neviens nebija gaidījis kaut ko. Kaut ko tādu vēl jo mazāk. Tapēc Raganas savāca dzelkšnus un dzelszāles, bērni vēl vairāk akmeņu (viņi tos sakrāja milzīgās kaudzēs kā mūrus – tik daudz to akmeņu bija), dzīvi palikušie putni paslēpās un vēroja.
“Mēs nepadosimies!” bļāva Raganas, rādīja pupus svieda ar dzelzszālēm, dzelkšņiem un piena kannām.
“Mēs nepadosimies!” bļāva bērni un mētājās akmeņiem.
“Mēsf nefpadosfimiesf!” steipuļodami šļupstēja vīna taisītāji. Vienai no Raganām bija slota, ar kuru viņa nodemonstrēja skaistu pirueti gaisā, lai iebaidītu. Viņai gan varēja sanākt labāk, bet viņa bija sadzērusies vīnu un pienu pa virsu. Viens no bērniem pacēla vislielāko un vissmagāko akmeni un uzmeta sev uz kājas. Tā iegrima dziļi zemē un stipri sāpēja. Bērns brēca, iespējams, aiz sāpēm, bet varbūt aiz piktuma, ka nemaz nebija tik spēcīgs. Un tad
no Liepu lapu aizsega iznāca Ādams.
“Kas tad te notiek?!” dusmīgs iesaucās Ādams un visi sāka smieties – bērni, Raganas, vīna taisītāji, pat Pīlādzis, Putnabērns un slaucējas. Viena no govīm iemāvās – Ādams bija pliks.
“Nu un tad!? Salasiet miskastes, un lai putniem neviens nekad vairs nedarītu pāri! Citādi jūs man dabūsiet! Un pienu atstājiet bērniem, nu, vismaz tiem, kuriem tas iet labumā un neizraisa alerģiskas reakcijas. Vīnu varat atstāt paši sev, varat atdot arī man. Un uzvelciet beidzot atpakaļ krūšturus,” Ādams ar pirkstu rādīja uz Raganām.
Tikpat negaidīti kā parādījies, Ādams pazuda Liepu lapu aizsegā. Smiekli apklusa, nevienam vairs nebija interesanti. Viņi tagad skatījās uz Pīlādzi, kurš kautri zīmēja līnijas un apļus ar sakni smiltīs. Viņš taču bija lādzīgs un pie tam nobijies. Ilgi dusmīgs viņš nespēja būt. Pienāca govs un pateica: “Mū!”
“Viss, mums šeit vairs nepatīk! Neinteresanti!” teica Raganas, apāva krūšturus, un, piena kannām skanot, aizgāja katra uz savu pusi līdz tam pašam laikam. Vīna taisītāji jau sen bija pazuduši pagrabā (viņiem tur bija sapulce). Bērni sēdēja uz mūra, kūļādami kājas. Viņi taisīja pūķus no kreppapīra un izbrāķētas furnitūras un skaliņiem un laida gaisā. Vienu viņi uzdāvināja un piesēja Pīlādzim.
Ieva Ādams uzgrieza mīļāko radio staciju un izgāja pagalmā parunāties ar bērniem, jo runāties pašiem ar sevi mēdz būt nogurdinoši.
Upe plūda smago mašīnu izdangātajā dangā plūda upe, kreppapīra skalu izbrāķētas furnitūras pūķi lidinājās debesīs un nedomāja vairs zemē laisties. Arī pūķis, kas bija piesiets Pīlādzim, cēlās augšup . Pagalms kļuva arvien mazāks un mazāks. “Ar dievu, draugi!” sauca Pīlādzis. “Ieva Ādam, pieskatiet miskasti un bērnus!”
Pīlādzis nu lidoja. Pagalms bija punkts un apkārt vieni vienīgi klusu cietoši mākoņi.
Ciematā Pīlādzis tik tiešām vairs nekad neatgriezās. Runā, vinš esot manīts iestādījies citur, pārlidojis jūru jūras pūķa mugurā.
Pienāca pavasaris, tad vasara, sazēla dadži un mazs Pīlādzēns ciemata pagalmā pie miskastes iestādījies skatījās platām acīm. Sētniece saslaucīja pagalmu un izmeta gružus. Viņa pašķielēja uz Pīlādzēnu un neteica neko. Kaut kur skanēja radio, Ieva mazgāja veļu pie upes un Ādams nēsāja bērnus kukuragās.
Vakaros visi devās pastaigā gar mūri, pavadīt Sauli un dzīvoja ilgi un laimīgi līdz ilgpilnam rudenim, kad, lietum līstot, Pīlādzis izdomāja iziet nelielā pastaigā, lai, iespējams, nekad vairs neatgrieztos.

*Pareizrakstības kļūdas - lai nerastos pārpratumi: "niekalbis" jāraksta ar diviem K (ar trim nekādā gadījumā, lai nerastos pārpratumi). Šai stāstā autors atļāvies rakstīt vienu K, lai saglabātu autentiskumu


2014.g. 14.aug.-7.sept.

12.septembrī, klubā "Depo" notiks "Marta miglas" 4 gadu jubilejas svinības (ak vai, kā tie gadi skrien kā stirnas!). Viesos arī "Ēnu kaleidoskops" ar ērkšķogu mērci un dīvainā sastāvā.

Sākums ap 21.00, par ieeju nezinu. Vai nu bez maksas, vai simboliski.

jo biju palaidis garām. Diezgan patīk:

https://www.youtube.com/watch?v=t_9sVbrqE0o

man tagad ir jauns, brīnišķīgs, izpalīdzīgs un gudrs kolēģis ar vīrieša cienīgu vēderu. ienāku ar pētersīļu bunti virtuvē un tūliņ pat atskan padoms: "Mārtiņ, a tu zini, ka pētersīļi vīriešiem rada/izdala tādas/kautkādas smaržvielas, kad tu sāc patikt sievietēm. Ja tu ballītē dzer "Margaritu" un tur ir pētersīļa lapa, nemet ārā, bet apēd, un tev būs kruts vakars!" Gribējās pajautāt, vai šamējais aizvien ir iemīlējies Puzikovā. Tādu gudro galvu sen neesmu sastapis, tāpēc priecājos, ka atrodos telpā no visiem atsevišķi (vakardien resnis mācīja kolēģei, kā pareizi staipīties pēc riteņbraukšanas).

gribas uz to MJR, pilnīgi skudras skrien, nedrīkst vairs klausīties šitos: http://www.youtube.com/watch?v=IFnMjoRkLdI

PUPDATE:
man šķiet, es aiz laimes bučošu Ķedaiņu zemi

neesmu jau kolēģiem jautājis, vai man vienīgajam ir tā, ka tik bieži tiem, ar ko jākomunicē pa darba darīšanām, kāds nomirst. vai nu pats, vai tuvinieks. laikam vnk mirst un viss.

MELNAIS DZINTARS
Jūŗa mani izmeta krastā un atstāja vienu.
Man dziedāja smiltis un raudāja priedes
par tiem, kas dziļdziļi dzelmē un tiem, kas kāpās.

Lai arī mazs, es tomēr redzēju selgu un
laipno, nežēlīgo sauli, kas
ausa un rietēja, ausa un rietēja, smaga delna.
Tāds bija liedags.

Laimīgs un noguris klusiņām biju,
kuģu bazūnes spēlēja tālumā
tādas kā atvadas paisums un

nu jums mani vairs neatrast.

2014.g. 16.augustā

DZIESMA. GRĪDA.
Iedomājies, ka tu reiz
pamosties it kā savā istabā
uz rudeni logi kļuvuši kaili
un skapja skelets sēro, jo
tu neuzvelc rudens mēteli, kurš patiesībā nemaz nav tavs,
bet gan bikses, izgrieztās uz āru,
visas pogas izmētātas klāj grīdu kā tu,
kā tu reiz mēdzi to darīt ar vērienu.
Logi ir kaili,
pacenties neslēpties tur, aiz kumodes vai dīvāna
ir aizkritusi dziesma, aizkritušu balsi.
Uzmanies.
Kad tīrīsi istabu, nesaslauki
tās lauskas, iedomājies, kā būt
ir kailam logam it kā savā istabā,
biksēm, izgrieztām uz āru, uz grīdas.
Iedomājies, kā tas ir vai kur, lai tur vai kas.

2014.g. 14.-16.augusts

Biju pavisam piemirsis par šo supergrupu. Kad daudzus gadus atpakaļ Justs man aizdeva viņu kaseti, griezu uz nebēdu visu diennakti. Vnk fascinējoši, iesaku topošajiem nekad netapušajiem, bet saproti, kā tas ir:

http://en.wikipedia.org/wiki/Fant%C3%B4mas_(band)

pārsteigt.

Nupat viens pateica, ka tieši gribējis man zvanīt, kad es šamējam piezvanīju. Citēju: "Un sakiet, ka nav poltergeists, es tieši Jums gribēju zvanīt".
Un vēl mums V-grāvī ir bitenieks, pie kura mēdzu iepirkt medu, un kurš veselas divas reizes tieši ir zinājis un jutis, ka es atnākšu pie viņa pirkt medu.
Sāku aizdomāties - vrb man piemīt suģestijas spējas, vai tiem citiem? Vai arī pastāv kādi mums līdz galam nezināmi spēki, kurus mēs ikdienā nepamanām, bet tikai tādos momentos, kad tie dara savu darbu?

Jampamps, Pagales dēls

Gan jau gandrīz ikviens no mums kaut reizi mūžā būs dzirdējis stāstus par Buratino un Pinokio, kurus vectētiņš Karlo izdrāza no bluķa un tie kļuva dzīvi, iepazina pasauli, labo un ļauno, kā arī piedzīvoja neticamas lietas, galu galā pārrodoties mājās un sākot dzīvot ilgi un laimīgi.
Šis stāsts būs nedaudz savādāks, kaut arī zināmā mērā tāds pats:
„Jampamps neatcerējās, kad, kur un kādos apstākļos ir dzimis. Draugi un audžu radinieki viņam stāstīja visādas lietas par to, ka viņu no Pagales izdrāzis nu jau sen mirušais vectēvs, ka Pagale pati to dzemdējusi, ka patiesībā visa sākums ir čiekurs, protams, neizpalika arī naivi melīgie apgalvojumi par atrašanu skābu kāpostu baļļā un par svēteli. Vēl viens izteica minējumu, ka Jampamps esot izlīdis no paslieknes. Jampamps neticēja nekam. No pirmā acu uzmetiena viņš gan neizskatījās īpaši attapīgs, tomēr tik daudz viņš zināja.
Par Jampampa bērnības un zēnības gadiem zināms nav praktiski nekas, un varbūt labi, ka tā, jo izaudzis viņš kļuva par varenu zagli. Viņš zaga visu, sākot ar tādiem sīkumiem kā Ledenes un Monētas, beidzot ar tik neaptveramām lietām kā Sirdsapziņas, Idejas, Laimes un Nelaimes sajūtas.
Par izdarītajām ļaundarībām Jampamps nemaksāja nekādu cenu, viņš to darīja par brīvu un nemaz nedomāja to nedarīt. Viņam neauga garš deguns vai ēzeļa ausis kā Pinokio un Buratino, nē. Tomēr, vienu rītu pamodies, Jampamps saprata, ka viņam viss ir apnicis (ai, tā viņam nevajadzēja darīt, jo tieši tai brīdī aizsākās nepatikšanas, kurām līdzās nestāv ne garš deguns, ne ēzeļa ausis un arī nekas cits ne) un, kamēr putni vēl bija mierā un drošībā, Jampamps meta savas stīvās koka kājas pār pleciem un devās prom pa Lielceļu.
Kad putni jau sāka čivināt un nekas īpašs nenotika, Jampamps ceļmalā ieraudzīja Dievu un Velnu. Tie abi par kaut ko ļoti strīdējās augstos toņos, vicināja rokas un ķetnas pa gaisu, dusmās krita zemē, sita kājas pie zemes, ik pa brīdim izmetot arī pa rupjam vārdam, kāds nu kuram tas krājums bija. Jampamps sarāvās, iedomājās, ka ir neredzams, un, izliekoties par dūjas spalvu, kam ir savas, svarīgas darīšanas, paslīdēja abiem garām. Tomēr, pagājis kādu gabalu, viņš aptvēra, ka patiesībā īsti nezina, kurp iet. Nācās griezties atpakaļ un jautāt ceļu.
„Labdien, atvainojiet, vai Jūs varētu man pateikt, kurp man doties?”
„Ā,” teica Velns.
„Ā,” teica Dievs.
„Tas esi tu,” teica abi.
„Mēs tevi mazliet zinām, tāpēc pateiksim.”
„Ej pa kreisi,” teica Velns.
„Nē, ej pa labi!” teica Dievs.
„Kāda starpība?” jautāja Jampamps.
„Nu,” teica Dievs.
„Nu,” teica velns.
„Nē,nu, vienkārši ej pa kreisi un viss,” saīga Velns.
„Nē, vienkārši ej pa labi un pietiek!” sāka dusmoties Dievs.
Jampamps nesaprata neko, grozīja galvu uz vienu un otru pusi un drošības pēc nejautāja vairs neko. Velns saīga vēl vairāk un izspļāva: „Nē, ej pa labi!” Viņš gribēja iegriezt Dievam.
Dievs iedegās svētās dusmās, tik svētās, cik nu varēja, acumirklī radīja galdu, pa kuru no visa spēka sita ar dūri un iekliedzās: „Kā tu, tu, tu, resnais šmara, uzdrīksties teikt to, kas jāsaka man?! Jampamp, tev būs iet pa kreisi!” Viņš gribēja Velnam ierādīt vietu.
„Pietiek! Es vairs nevēlos skatīties šo izrādi! Es iešu atpakaļ” nobrēcās Jampamps tā, ka norībēja kalni un meži un nogrima pēdējā pils ar visiem tās iemītniekiem. Palika tikai caurums kalna galā.
Viņš izgāja no zāles un aizvēra aiz sevis priekškaru.
Un attapās uzgaidāmajā telpā. Tur bija daudz ļaužu, kurnēšana, drūzmēšanās un zobu griešana, nekas nenotika.
„Nu ir sūdi,” nodomāja Jampamps un ātri devās atpakaļ. Viņš gāja un gāja, visu laiku tikai un vienīgi atpakaļ, gāja un gāja, līdz atkal ieraudzīja Dievu un Velnu ķīvējamies lielceļa malā.
„Ko Jūs te atkal darāt?!” Jampamps bija neizpratnē, dusmīgs un noguris – viņš taču nezināja, ka ir apgājis gandrīz apkārt visai zemei.
„Neko,” teica Dievs.
„Jā, neko mēs te nedarām,” teica Velns,” un tai pat brīdī viņam ienāca prātā velnišķīga doma (jo kāda gan doma var ienākt prātā Velnam?), izjokot Jampampu, jo viņš neizskatījās īpaši gudrs no pirmā acu uzmetiena. Jāpiebilst, ka Velniem nav acu plakstiņu, tāpēc viņi nespēj mirkšķināt acis, viņiem nav pazīstams Pirmais acu uzmetiens, Acu mirklis, nav iespējams pateikt, vai Velni uztraucas, jo nav plakstiņu, kas uztraukumā raustās.
Un tāpēc Velns teica: „Vispār mēs te kaut ko darām,” un, lai izliktos, ka piemiedz aci, aizklāja vienu no tām ar labo roku.
Dievam uznāca dusmas un žēlums vienlaikus, viņam apnika teikt, tāpēc viņš pateica: „Dēls, Jampamp, ej pa labi un tikai pa labi un tad,” uzmetot uzvarošu skatienu Velnam, „ej pa kreisi un tad vēlreiz, bet atpakaļ vairs nenāc.” Tad Dievs izgaisa neatvadījies, paķerot līdzi galdu. Iespējams, viņš atcerējās, ka kaut kas ir jāizdara.
„Nu?” teica Velns.
„Un?” teica Jampamps.
„Es zinu, ka tev patīk zagt, jā,” teica Velns, „mēs varētu samesties uz vienu roku un kaut ko nofenderēt.”
„Labi,” teica Jampamps, bet tā nedomāja, jo neizskatījās tik neattapīgs, kā varētu spriest no pirmā acu uzmetiena. Viņš bija pamanījis, ka Velnam nav plakstiņu. Viņš pamanīja arī to, ka Dievs ir aizmirsis paņemt savu zizli. Dievs bija tik saskaities un aizņemts, ka aizmirsa savu zizli, kuru savulaik bija aizdevis Mozum, bet, kad Mozus nomira, viņam to vairs nevajadzēja, tāpēc Dievs to paņēma sev atpakaļ. Tomēr ik pa laikam viņš to mēdza kaut kur aizmirst, kā mēdz aizmirst lietussargus garderobēs.
„Es nosperšu šito zizli, bet tev ir cauras bikses. Kamēr tu tās nesalāpīsi, es kopā ar tevi nekur neiešu, ha!” teica Jampamps, sakrustoja rokas, izgrieza krūtis un apsēdās uz akas malas.
Velns nosarka (to gan nevarēja redzēt, jo Velni ir tādi, ka nevar saprast, vai viņi sarkst, svīst vai dara vēl kaut ko), izvilka adatu, apsēdās uz akas malas un sāka šūt. No tās reizes, kā stāsta, esot radusies dziesma par Skroderi, kas sēž uz akas un šuj sev fraku. Protams, laika gaitā Velns ir pārtapis par Skroderi, bet Jampamps – par daiļo meitiņu.
Velns gandrīz jau bija pabeidzis savu darbu un teica: „Ha, iedomājies, kā tas sirmais tagad staigā uz divām, cik tas ir smieklīgi,” kad Jampamps izrāva Velnam adatu no rokām, paķēra Mozus spieķi un meta savas koka kājas pār pleciem, un skrēja atpakaļ. Ne pa labi, ne pa kreisi, tikai atpakaļ. Tur jau pamalē spīdēja mājuguns un māja mājinieki, audžu radinieki un pāris draugu. Osis māja vēlīgi, Alksnis uzsita pa plecu: „Malacis!”
„Nekur tālu jau tu nebiji aizgājis, es visu laiku tevi redzēju,” čīkstēja Egle.
„Velna milti, kur es atstāju savu spieķi,” pukojās Dievs un ilgi staigāja ap aku.
„Es esmu te-te-te-lejā, iekšā!” atskanēja balss no akas.
„Nūja, tu tā esi?”
„Jā, jā, es, Tava Nūja! Velc mani ārā! Ātrāk!” mānījās Velns.
Dievs izvilka Velnu no akas, visu baltu, vienos miltos, jo tā patiesībā bija tikai liela miltu kaste, kas izskatījās pēc akas.
„Kur ir mana kūja?!” kliedza Dievs tā, ka Velnam aizkrita ausis, zem pilskalna apklusa zvanu skaņas un iestājās miers mūžīgi mūžos.
„Un kur ir mana adata?” svepstēja un sprauslāja Velns un purinājās tā, ka Dievs noskurinājās.
Viss bija nozagts. Viss pagalam.
Balstot viens otru, abi devās uz izeju un aizvilka priekškaru aiz sevis. Zālē un uzgaidāmajā telpā, paldies Dievam, nebija neviena. Tikai nebeidzami garas, sarkanu krēslu rindas, sēžas un augsti balkoni.
Bet Jampamps pēc tam vēl dzīvoja ilgi, vai laimīgi, tas nav zināms, un varbūt labi, ka tā, jo no zagļa amata viņš tā arī neatteicās, jo darīja to par brīvu un nedomāja to nemaz darīt.”
Tāds nu ir stāsts par Jampampu, Pagales dēlu, kurš devās prom no mājām, piedzīvoja neticamas lietas un galu galā saprata, cik labi ir, ja var atnākt apakaļ.
Iespējams, par viņu mēs kādreiz dzirdēsim vēl. Bet varbūt ne, un varbūt labi, ka tā.

2014.g. 9.augusts

Zojas jaunkundze steidzas.
Uzmet ašu skatu sienas pulkstenim pie rietumu sienas un turpina krāmēties.
Ir jau astoņi un 23, bet vēl tik daudz darāmā un viņa jau
kavē, bet laika ir maz, laika nav vispār.
Biezais paklājs, kas karājas pie austrumu sienas, krustmātes Vestas dāvināts, jo lieliski apslāpē kaimiņu skaņas un nomierina ar ornamentiem. Tie ir tik neuzkrītoši, ka rosina pārdomas.
Zojas jaunkundze steidzas. Laika ir maz, laika vairs nav vispār. Jāpaspēj sakrāmēt mantas.
Kur lai liek, kur lai sabāž? Varētu jau atstāt, bet kur tad nogrūst pēc tam?
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts durvju zvans spēj būt vienīgi pieprasošs un neatliekams.
Tā vietā, lai pienācīgi paslēptos, Zojas jaunkundze izvelk no skapja vīna pudeli, aiz servjetēm, fiksi, ar klunkšķi, ar zobiem izrauj korķi,
atceras par rupjmaizi,
kas vēl jāpaspēj sagriezt viegli kabatā iemetamos un sakošļājamos gabaliņos
ar tikko jaušamu ķiploku piegaršu
Aizdurvē stāv Vēstnesis no Vīnes.
“Jūsu kuģis šodien aties. Ļoti drīz. Būtībā tūliņ.”
“Mēs jau steidzamies, beidziet mani steidzināt, mēs tāpat paspēsim! Beidziet uzplīties!”
“Protams, jaunkundz, kā vēlaties,”
Vēstnesis pagriež muguru, iedomājas par Mocartu un Zojas jaunkundzi
ir jau aizmirsis. Viņš atceras Indiju.
Zojas jaunkundze iekrāmē koferi, pāris svečturus, protams,
pasi, kā nu bez tās,
kā savādāk un vēl.
Jā, ko tad vēl?
Ašs skatiens uz sienas pulksteni pie rietumu sienas,
ā, nē, pie austrumu sienas, nē,
bet tur karājas krustmātes Vestas atvestais paklājs ar neuzkrītošiem, pārdomas rosinošiem skaņu
ornamentiem.
Pie ziemeļu sienas ir durvis un
pie dienvidu sienas logs ar palodzi.
Tur ir zilonīšu kolonna no mazākā uz lielāko, kas tā arī nekur nav aizgājusi.
Bet Zojas jaunkundze steidzas.
Ir jau astoņi un 23, laiks krāmēties, jo laika vairs nav.
Aizdurvē stāv Vēstnesis no Vīnes, būtībā no Indijas un viņam
ir vēstījums Zojas jaunkundzei.
To viņš atceras un tāpēc tur aiz muguras.
Uztraucies.
Nervozē.
Paskatās pulkstenī.
Paskatās zvana pogā un
pieskaras tai. Piespiež. Atceras,
cik grūti ir dzīvot Indijā.
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts durvju zvans spēj būt tik pieprasošs un neatliekams. Kas gan ir spējīgs zvanīt tik vēlā laikā?!
Zojas jaunkundze uzmet ašu skatu rietumu sienai, kurā ir iedzīta nagla, kurā reiz karājās sienas pulkstenis. Zagļi!
Pilnīgi nevietā īss un apslāpēts pīkstiens telefona caurulē. Policija?
Vēstnesis no Vīnes, kas patiesībā ir policists no Indijas, paceļ nekavējoties, jā, tūliņ būsim klāt.
Nepaiet ne minūte un uzstājīgs durvju zvans pieprasa atvērt policija.
Zojas jaunkundze steidzas pie durvīm un atrauj tās vaļā vairāk nekā līdz galam, ar švunku.
“Kas noticis?”
Zojas jaunkundze aizmet švunku un ar aizturētu elpu runā uz iekšu: “Zagļi. Zādzība. Kāds ir nozadzis sienas pulksteni, kas karājās pie rietumu sienas. Redziet, tagad tur ir tikai iedzīta nagla!”
“Ap pulkstencikiemtasnotika?”
“Kā es varu zināt, ap pulkstencikiemtasnotika, ja man vairs nav pulksteņa?! Pēdējais laiks bija astoņi un 23.”
“Jūs esat dzērusi. Vai esat pārliecināta, ka sienas pulkstenis ir nozagts?”
“Nē, es neesmu! Es steidzos, man laika ir maz, laika nav vispār!”
“Tadā gadījumā es nevaru Jums palīdzēt,”
Vēstnesis no Vīnes, kas patiesībā ir policists no Indijas, sailgojas, pagriež muguru, tad atpakaļ
un spēji vaicā, Jūs esat dzērusi, es klausos,
Jums arī patīk Mocarts?
“Nē, es neesmu, un kas tur slikts? Un vispār beidziet uzplīties, mēs steidzamies!”
“Protams, jaunkundz, kā vēlaties,”
policists trešo reizi pagriež muguru un cenšas aizmirst
sievieti Indijā. Viņa iet tālu
prom ar sarkanu punktiņu starp acīm.
Viņas rokaskoferī ir sazinkas, pomādes, sienaspulkstenis un mutesbļoda, kur izraudāties, kad vajadzīgs. Viņas gaita ir grīļīga kā lamai. Vai nu no vīniņa vai no koferu smaguma. Viņa steidzas, jo laika ir maz, laika nav vispār un piepeši atceras par Rietumu sienu. Uz naglas kaut kam ir jākarājas, ja reiz kādreiz tā tur ir
iedzīta
viņa pagriež muguru un iet.
Pretim smaidīdams un neuzkrītošiem, pārdomas rosinošiem ornamentiem izrotātu paklāju padusē pasitis, steidzas Vēstnesis no Vīnes.
“Zojas jaunkundz! Jūsu kuģis, kam vajadzēja atiet drīz,
būtībā tūliņ ir aizpeldējis, bet neuztraucieties, nākamais
būs jau šodien. Te būs
krustmātes Vestas paklājs.
Es atļāvos salabot zvana pogu. Tetāir.”
Tad Vēstnesis no Vīnes apklust, jo atceras, ka patiesībā ir policists no Indijas un to,
kā tas ir, kad dzīvnieki var ienākt istabā un pastaigāt pa tapetēm.
Zojas jaunkundze dungo, klausos,
Jums arī patīk Mocarts, saka garāmejošs tapešu pārdevējs, vai Jūs
arī uz to kuģi astoņos un 23? Ļaujiet palīdzēt,
es panesīšu paklāju, izskatās smags, kaut arī neuzkrītoši skaists un pārdomas rosinošs. Kaimiņi
ilgi klauvē pie durvīm, jo zvana pogas vairs nav viņi ir nopietni
satraukušies, jo Zojas jaunkundze tā arī neatrauj durvis ar ierasto švunku. Tas nozīmē, ka
ikvakara vīniņa
iedzeršana izpaliks un visas sienas ir tukšas.
Bet Zojas jaunkundze ir tālu prom. Iespējams, kādā no Vīnes pilsētiņām klausās Mocartā, iespējams, ir tālu kādā Indijā ar sarkanu punktiņu pierē, iespējams, grīļīgā lamas gaitā, ar rokaskoferi vienā, ar muzikāliem ornamentiem rotātu, neuzkrītoši skaistu un pārdomas rosinošu paklāju kāpj uz kuģa klāja. Iespējams, apprecējusi tapešu pārdevēju un izlīmē tapetes jaunajā dzīvoklī.
Ja nejauši sastopat Zojas jaunkundzi, palīdziet tomēr panest paklāju.
Ja sastopat vēstnesi no Vīnes, nododiet viņam vēstījumu Zojas jaunkundzei, ka, lai arī kaimiņi ir satraukušies, viņa visu ir paspējusi.

2014.g. 17.jūl.-8.aug.