CIKLOPA KALEIDOSKOPS

pēdējā laikā pieķeru sevi
pie domas, ka
varētu vadīt un runāt raidījumus, re,
kristīgajā rādijō, ja tikai
maksātu tik daudz
man vajag
pastāstīt un naudu lai
vairs neķerstītu sevi tur,
kur nepatīk, ne jau
krustā piesist un mist
un mirres par citu grēkiem
smērēties, varēt un mist

klausoties šo (lai arī ikdienā vairs tik daudz neklausos):

http://www.youtube.com/watch?v=lxDhuCIqzb4

kaut kādu vaļsirdību tajā visā jūtu

es nesaprotu, kāpēc, nahuj, man ir jātaisa kaut kāda sūda darba atskaite sūda ekselī (jā, es to nepārvaldu perfekti, un kuru tas piš?! jā, mani!), ja sūdainajā, līdz galam normāli neizveidotajā programā, tā (atskaite) tāpat ir redzama. vēl ņemot vērā, ka man ir jālabo pašam programas nepareizie dati. es papišu savu laiku, bļaģ, tā vietā lai vrb "smeltu naudu". tā vietā, lai "izmaksātu" pusdienas midžetu restorānā un īrētu pirti "sporta spēlēm", ar mērķi uzturēt "koleģiālas attiecības" vai kādu tur vēl huiņu, iedodiet man vnk NAUDU!bļaģ, ZAJEBAĻI! Atvainojos, laikam karstuma vilnis.
Nahuj, man ir labs garastāvoklis bez ironijas.

spēlēt kokli (tipa) un neko nemācēt (to es protu perfekti). ā, vēl dumi smaidīt. vēl es protu nepārliecinoši muldēt par dzīvi un celt gaisa pilis. pat lembim nav tik daudz apslēpto īpašumu, cik man. un skuju - neviena hujakš iestāde tās neatradīs, pat ja mani nosvēpēs, jo tas viss ir manā galvā un tikai manā. toties vakar es pirmo reizi mūžā nomainīju durvju kliņķi. pats. un vēl nav izļurkājies. tas nav manā galvā. dažreiz gan šķiet debili, ka tu spēj kko izdarīt tikai tad, kad tas patiesi, pēc paša domām, nepieciešams. tas gan ne vienmēr ir forši. es nāku no nenovīdīgas, nabadzīgas ģimenes, kur māte ir histēriķe un tēvs - gatera strādnieks, algagoliķis un DIY. mans tēvs reiz lika man pašam nomainīt salauzto durvju kliņķi, kuru es kkādā histērijā tiešām biju salauzis. man nekas nesanāca un es teicu, ka nahuj, man būs tik daudz $, ka man nahuj pašam nekas nebūs jādara. pasviedīšu kapeikas un cilvēciņi kko izdarīs.
tagad man ir skaista un gudra sieva, mūzikas grupa, jumts virs galvas, un mīlestība uz savu dzimteni. es vedu veselīgu dzīvesveidu un neienīstu krievus. man šķiet, tas nav maz. nav, protams, arī daudz, tomēr maniem vecākiem tā visa nebija (patiesībā bija, un vrb pat vairāk nekā man, tikai viņi to visu sadirsa). toties tagad es zinu, ka varu nomainīt durvju kliņķi. pats. un pēc tam uzspēlēt kokli. arī pats.

sieviete ar putām uz lūpām stāstīja, ka savu īpašumu pārdos jebkuram, pat krievam, galvenais, lai balta ādas krāsa. ķīnietim nekad. ja nu vienīgi ķīnietis samaksās vairāk, tad pievēršot acis. pizģec, es nodomāju un teicu, ka visi esam cilvēki un kāda starpība - ķīnietis vai krievs? nu jā, jā, tā jau nu ir, bet nu, viņa nezinot, kāpēc, nepatīkot un viss tā dzeltenā rase (gan jau dzelteno presi šad tad lasa). un smējās. pizģec, es nodomāju un pieklājības pēc pasmējos līdzi, atļaujoties piebilst, lai vrb mazliet uzmanās ar tādiem izteikumiem, jo es neesmu nedz rasists, nedz rusofobs, nedz savas tautas mantojuma nīdējs. tai pat laikā es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc melnādaino nedrīkst saukt par nēģeri un ebreju par žīdu. protams, ja persōnīgi palūdz tā nedarīt, tad cita lieta. tāpat kā, ai, pietiek, gan jau sapratāt, ja vien nelasāt tikai šitādā rakstībā: स्वस्तिक

Nesaprotu, kādēļ Latvijas kristīgais rādijō neatskaņo "Stratovarius"? Viņiem tak daudz dziesmu, kuru tekstus var pievilkt kristietības tematikai (par to pat ir diskusijas internetā, jā!). Un "Freedom Call"? Viņiem tak katra dziesma par gaismas nešanu un gaismas bruņiniekiem. "Ēnu kaleidoskopu" jau arī varēja atskaņot, vismaz Simons Krasts reiz persōnīgi mūs atzina par kristiešu grupu. Laikam dēļ sobora ēnā:)

25.jūlijs, Vecumnieki, plkst. 19.00

smalkāk te: http://www.giveandget.lv/lv/pages/festival

Vectēvs jau sen zināja, tāpēc nerimās šķendēties. Šķita, ka
visa pasaule ir viena vienīga riebekle bez savas gravitācijasspoliem, klimat. joslām, līdzsvara zōnām un kontinentiem. Jā,
neviens necentās
paslepus sadoties rokās stundām ilgi
stāvēt Baltijas ceļa putekļainā piemalē vienās vīzēs vai sacietējušās kā pērnā rurpjmaizes garoza, kas izlauž zobus pastalās
tūdaliņ-tāgadiņ-kā tad-iņ-gaidi ar maisu-atrodi adatu, atrodi īlenu, ja gribi,
neviena rase, rasi, nebija gatava tobrīd
slepus sadoties rokās un palīdzēt atrast
to sasodīto Hitlera laiku nekad nerūsējošo, neasināmo un nenotrulināmo
NAZI. Īsts Fiskars.
Trauki plīsa, rādijō brēca, vectēvs šķendējās un liecās, bet tādu lietaskoku saliekt būtu grūti, tāpēc viņš izgāja lietū.
Tādā aizsegā neviens netraucēja, nezumācās un nepiedāvāja slepus sadoties rokās. Grābstīties aiz muguras.
Vectēvs nekad nebija juties zils, zaļš vai melnstrādnieks. Viņam vienmēr bija piemitis
pašam savs lepnums.
Pašam savs, kad neviens nebija tik atsaucīgs, lai pasniegtu roku slīkstošajam,
viņš izgāja lietus aizsegā, kur neviens netraucēja, jo visiem riebās. Slapjš, putni mirkst.
Labi, ka zaļie zirnīši, green peas, ir iekonservēti un nesabojāsies
tik drīz, ja nazis vairs nekad neatradīsies.
Nazis tomēr atradās.
Uz vasaras brīvdienām atbraucis, mazbērns to atrada, aiz ledusskapja meklējot apmaldījušos biti. Viegli gan tas nenācās, jo bite bija briesmīgi kareivīgi noskaņojusies, satvērusi rokā visu vectēva nazi, kurā ietilpa arī konzervu attaisāmais un korķu viļķis.
„Atkāpies, vai arī es tev ieduršu!” kliedza bite gandrīz nedzirdami. Nazis priekš viņas bija zobens.
„Bet man vajag tikai sēņu nazi,” gandrīz nedzirdami, samulsis teica mazbērns.
„Un tev taču ir tavs dzelonis, priekš kam tev nazis? Un tu neēd sēnes.”
„Jā, bet man nav korķu viļķa un konzervu attaisāmā,” tiepās un blisināja bite.
„Darīsim tā,” teica mazbērns, „es tev atdošu viļķi un attaisāmo, bet tu man atdosi mana vectēva nazi un tavu dzeloni.”
Bite bija uz mieru.
Tā jau viņa arī zināja, ka pienākusi gala vasara. Viņa aizvāza nazi, dziļi paklanījās un sniedza to mazbērnam, mazuliet paklūpot.
Mazbērns paņēma biti un izgāja ārā, nelielā dārziņā, kur lietus aizsegā reiz bija izgājis vectēvs, paslēpties no visa riebeklīgā.
Viņš atvāza nazi, novāca pāris sviesta bekas, nolika biti uz lapas un apskatījās.
Vectēva nekur nebija, tikai tāds kā lietus aizsegs. Slapjš, putni mirkst.
Zālē gulēja nesaliekts lietuskoks. Uzspīdēja varavīksne, atgādināja.
Mazbērns jau zināja – viss bija drošās rokās. Viņš devās atpakaļ, jo vasaras brīvdienas bija beigušās. Rīt no jauna uz skolu.
Mazbērns piebīdīja ledusskapi atpakaļ pie sienas, lai būtu kārtība.
Un kā arī pie viena aizbāza nazi aiz ledusskapja.
Pie stropa lietus aizsegā stāvēja vīrs un sarunājās ar bitēm:
„Varbūt jūs, lūdzu, vēlaties ienākt uz tēju vai kafiju? Man tagad kādu laiku būs laiks, brīvdienas ir tikai sākušās un es varētu novākt dažas sēnes. Tā. Bet, paga, kut tad es esmu nobāzis savu nazi?!”

2014.g. 14.-19.jūlijs

Zvanu sievietei, Baibai, šamējās nav uz vietas (tā mēdz gadīties), klausuli paceļ vīrietis: "Labdien, šeit Baibas sekretārE, Juris, ko viņai pateikt?"
--------
*"pārsmējos"

+++
Tā vietā, lai realizētu līdz galam un uztūnētu normāli lietojamu hadronu paātrinātāju, turpina raut no dirsas kniepadatas.
+++
Jānoskatās tā "Mērkaķu planēta" kaut kad.
+++
Šodien visi uz "Positivus"!

Avokado koks un uzvelkamā govs
tupēja uz palodzes pašas malas.
Avokado koks auga, govs gaidīja,
kad pienāks laiks izņemt melleņu drupaču kūku
no sildāmās krāsns, sagriezt un ēst.
Aiz loga garām pagāja autobuss turp.
Govs griezās ap savu asi līdz noteiktajam punktam.0.
Ivars Vīks reiz pēc savas pieredzes bija uzrakstījis, ka koki nepieciešamības gadījumā spēj apgriezties ap savu asi līdz pat 180! grādiem. Akūta situācija. Avokado kokam to nevajadzēja. Ik pārrītus gādīgas rokas to kopā ar puķpodu pagrieza pretmetus saulei. Viņš pletās.
Govi gādīgās rokas uzgrieza ik reizes, kad vajadzēja
vārīt, cept, šmorēt un kūpināt, kā arī, kad nevajadzēja pulksteņa.
Govs vienmēr bija gaidībās – kad jānoņem no uguns katls ar murdošu zupu, kad dārzeņi otrādi jāapmet.
Saule it kā nejauši apmeta 360 grādu loku un iebakstīja ar vienu no saviem stariem uz mazākā no plīts riņķiem,
tieši uz tā, kas tika izmantots visretāk,
parasti mazo zivju atkausēšanai. Auksts.
Saule nodrebēja un apēda mākoni.
Avokado koks auga, govs gaidīja, līdz gādīgās rokas izmazgās vannu un nāks gatavot servīzes.
Tad sāks kūpēt, celsies garaiņi un aizsvīdīs logi.
Avokado kokam nepatika pirtis un svīšana. Viņš ātri pārmeta
kājas pāri palodzei un apgriezās apkārt ar skatu uz logu.
Kad atnāca gādīgās rokas, nesot, stiepjot, velkot
aiz sevis dvieli, govs noslaucījās, sakārtojās un sastinga .0. pōzā.
Toties avokado koks bija aizbēdzis.

2014.g. 12.-15.jūl.

Kopumā man bija fantastiski piepildīta nedēļas nogale ar koklēšanu, yōgošanu, trīs mēnešu gadadienas svinēšanu un filmēšanos Krievijas seriālam. Ceru, ka visi esam pamodušies un labā omā dodamies pie virpas. Pēc pāris dienām atkal būs piegdienah!

Tā kā Alinā Orlovā esmu pēd. laikā vīlies, izlēmu mest lepnumu pie malas. Ja jau popsa, tad popsa. Un nemaz tik traki jau nav. I pate smuka, i balss smuka, i leitiete.

http://www.youtube.com/watch?v=mjNTqHnpzF4

nopirku 1/2 zilo kāpostu un gribas teikt "fakjū" čipsiem. nē, nē, es nelamājos, vnk ļoti garšo. ar to es domāju zilos.

Reiz senāk, kad Lielais Kristaps vēl nēsāja ļaudis no viena Daugavas krasta uz otru, šurpu-turpu, tiltu vēl nebija. Tomēr, kad Kristaps, nesot bērnu - naudas maisu naktsvidū vienreiz par visām reizēm nogrima, ļaudis izdomāja tiltu būvēt, jo laivas reizē ar visiem izkautajiem un padzītajiem Lībiešiem arī bij' pazudušas uz neatgriešanos.
Tiltu būvēja ilgi, tas sanāca vareni garš un ilgs. Ļaudis ilgi domāja, kādu vārdu tam dot, bet tā arī neizdomāja, un tā arī palika tilts bez vārda. Bet, kā zināms, kam nav vārda, vai tas būtu cilvēks, kāda lieta, ēka vai tilts, tam it viegli uzlikt lāstu vai noburt. Tā notika arī ar tiltu. Vecā Lībiešu Ragana, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes, aiz atriebības par Lībiešu izkaušanu un padzīšanu no to zemes, nolādēja tiltu. Tas sāka drupt un kļuva ļoti bīstams. Vēlos vakaros un agros rītos tur ļaudīm rādījās mānekļi un mošķi, tā ka pāri tikt no viena Daugavas krasta uz otru vairs nevarēja.
Bet vienā no krastiem mita tāds pavecs, liels koklētājs Lībietis, Vants vārdā. Arī viņam ik pa laikam uznāca vajadzība pārcelties uz Daugavas otru krastu, lai apciemotu savu meitu-atraitni Lelu. Lelu mūždien bija skumja, toties skaisti dziedāja. Kā palika skumji vai sailgojās, tā dziedāja. Vants, izdzirdot meitas-atraitnes dziesmu, vienmēr steidzās to apciemot.
Tomēr vienu rītu viss bija citādi. Lelu atkal bija kļuvusi skumja un ilgpilna, tāpēc, kā vienmēr aizgāja uz Daugavas krastu un dziedāja. Koklētājs Vants, to izdzirdis, kā vienmēr pasita azotē kokli un steidzās pāri tiltam uz upes otru krastu. Bet - ak tavu nelaimi! Tilts pašā vidū bija iegruvis - ne pāri pārlēkt, ne apkārt apiet. Vants saprata, ka tas ir Lībiešu Raganas lāsts un ļoti noskuma, ka vairs neredzēs savu Lelu. Viņš devās pie pie Raganas, kas mita pie tolaik vēl neizžuvušās Rīdzenes upītes un lūdzās, lai tā lāstu noņem. Ragana uz to tikai pasmējās un atteica, ja šis var ziedot pašu dāgāko, kas tam pieder, lāsta spēks izzudīs un tilts tiks pie vārda.
Koklētājs Vants ilgi domāja, kas ir tas visdārgākais, kas viņam piederētu. Nekā jau viņam nebija - būdele Daugavas krastā, meita-atraitne Lelu un kokle. Grūtās pārdomās iegrimis viņš sāka koklēt. Domāja, domāja, koklēja un izdomāja - meitu-atraitni Lelu ziedot viņš nevarēja, jo tā atradās otrpus upei, būdele tāpat kuru katru brīdi varēja sagāzties, tāpēc atlika vienīgi kokle.
Ilgi Vants šaubījās, apsvēra, tomēr beigu beigās, smagu sirdi un kokli azotē atkal devās uz tiltu. Pašā tilta viducī, kur tas bij' iebrucis, Vants iedzina savu kokli. Tā izauga milzīga, līdz pašām debesīm un izstiepa stīgas uz abiem krastiem, tā saturot kopā gan krastus, gan tiltu.
Koklētājs, skumjš un tomēr priecīgs, laimīgi pārgāja tiltu un satika Lelu. Savā būdelē viņš nekad vairs neatgriezās. Kopš tās dienas arī Lelu dziesmas vairs nav dzirdētas. Abi viņi bija pazuduši tā, ka neviens pat nepamanīja. Stāsta, ka koklētājs, aiz ilgām pēc savas kokles, drīz vien nomiris. Rīdzenes upīte izsīka, Ragana nospļāvās, savilka seju vēl krunkaināku un ielīda zemē.
Bet tilts kopš tā laika atkal bija kļuvis drošs un ieguva vārdu - Vanšu tilts jeb Vantenieks - par godu koklētājam Vantam. Mošķi un māņi uz tilta arī vairs nerādoties, tomēr ik pa laikam tilta vantīs, kas ir kokles stīgas, milzīgajā koklē mēdz uzrāpties ļaudis, kas grib sev padarīt galu. Runā, ka tas dēļ lielajām Vanta ilgām pēc savas kokles, bet varbūt Ragana nepateica, kā patiesi līdz galam noņemt tilta lāstu.

2014.g. 30.jūn.

Labdien!
Vakarvakarā piedzīvoju TRĪS atklāsmes:

- pirmo reizi mūžā pabiju ?hipsteru? bārā VIETA un noskatījos, noklausījos, kā meitenes dzied un spēlē ģitāras. Nemaz tik traki nebija, dīvaini, protams, bija. Bet stereotipiem būs lūzt agri vai vēlu.
- pirmo reizi mūžā pabiju DEPECHE MODE bārā. Traki nebija, dīvaini arī ne. Patika, praktiski visi savējie.
- pirmo reizi mūžā, ejot cauri naksnīgajai Vecrīgai, pamatīgi sadusmojos uz visiem pēc "vīna un izklaižu" alkstošajiem. Šķita tik slimi. Visi kkādā bezjēgā zviedz, it kā viss notiek, bet totālā tukšumā, vnk zombēšana, reāli nekas jau patiesībā nenotiek. Rādīju fakučus naktsklubiem. Labi, ka Lenora ierosināja nomierināties:)

Secinājumi:

-Dambim ir taisnība: "Šī pilsēta kā veca mauka grib vienu īstu mīlestību."
-tiešām palika tai brīdī dusmīgi un skumji, ka tā izvaro vecpilsētu, kura man ļoti patīk bez mākslīgi radītām izklaidēm un naudas sijājamiem sietiem. Laikam sen neesmu "ietusnējis". Vai arī jālauž stereotipi. Vai arī jāatsāk dzert (joks sev).

Fonā skan "80s movies soundtrack hits", strādāju, neko, viss ok. Pēkšņi atskan kkas pazīstams: "līgo, līgo!" Da bļ..., reāli nosvīdu nodomāju, ka ar galvu kkas nav kārtībā. Izrādās, kārtējā pajātā reklāma, ko tik ļoti visi gāž spaņņiem vai pirms/pēc katra video youtubē.
Radās trīs jautājumi šai sakarā, ko jau sen gribēju uzdot zinošākiem cilvēkiem:

pirmais sev: - vai šo reklāmu ievietotāji apzinās, ka es un, droši vien lielākā daļa cilvēku, ņem uz skipo šitos mēslus (jo mēs taču youtubē ejam skatīt filmas, klausīt mūziku vai skatīt kādus smieklīgus video vai vnk raidījumus (protams, spriežu pēc sevis)) un domā, ka kādam tas interesē un kkā IEDARBOSIES UZ ZEMAPZIŅU?
-otrais un trešais gudrākiem cilvjiem -
- cik šitāda reklāma vispār maksā?
- vai ir iespēja no tā izvairīties pavisam, tāpat kā no tā, lai google chrome vai kā to sauc, VAIRS NEKAD neizmet man tiešām kretinējošo jautājumu: "Vai tulkot šo lapu?" Bļ....
laikam sanāca vairāk jautājumu, bet doma, cerams, skaidra.
Man nav nekas pret reklāmu kā tādu, izņemot, ja man baksta ar šķērēm acīs tad, kad es to negribu. Ok, te referāts sanāktu.

Piebildīšu tikai, ka
viena no tizlākajām reklāmām, ko esmu dzirdējis pēdējā laikā rādijō, ir: "Ar āmuru - vienmēr lētāk!" Es vnk iztēlojos, ka tad, kad man kko nesanāk salabot, es paņemu āmuru un vnk visu izārdu:D
Laikam iztēle nedavelk līdz vēlamajam rezultātam:)

Kā man patīk tie sapņi, kur es esmu kkādās pilsētās. It kā zināmās, pazīstamās, bet tai pat laikā nezināmās. Vienmēr citās. Vienmēr visu laiku kaut ko meklēju, apmaldos, satieku it kā pazīstamus, sen nesatiktus cilvjus, un tomēr, pamostoties, saprotu, ka cilvji ir pilnīgi nepazīstami. Vai arī, ja ir pazīstami, tad uzvedas kā citi. Neviena filma nestāv līdzās tām izjūtām. Un smieklīgi - šorīt, pusmiedzī biju tādā kā kafejnīcā, kas atgādināja to kafejnīcu D-pilī, pie autoostas, bet tur bija mazliet savādāk - ļoti gaišas telpas ar pāris spēļu un mūzikas automātiem, un tur varēja iet caur un cauri - no vienas telpas citā un tā. Ko es meklēju, īsti nebija skaidrības, bet tad iegāju tādā kā kāpņu telpā, pelēkā, kādam, ko neredzēju (laikam jau sev), prasīju, kur ir izeja, gribējās tikt ārā, un man atbildēja: "Rekur, tās durvis pa kreisi, tad pa labi," tad, protams, viss saputrojās, gāju atpakaļ cauri gaišajām telpām, vienīgais cilvēks, nenoteikts vīrietis, kas laikam bija arī pārdevējs, sēdēja pie viena no apaļajiem galdiņiem, kko dzēra (šķiet, limonādi) un izskatījās pārsteigts, neko neteica un tomēr teica, prasīja (tas skanēja manā galvā): "Ko tad tu te dari?" Tipa es biju "svešinieks", "zabluģilsja". Un tad es pamodos. Bet tā atmosfēra bija tik forša!
Un smieklīgi ir tas, ka šorīt sieva saka, ka varētu aizbraukt uz D-pili pie viņas vecmammas. Nez, vrb Rotko muzejā tiešām apmaldīšos?

Kamlīdz vēl madaras zied,
tu esi man līdzās
milzīgā klusumā, ikkatrā lielceļa puteklī.

Kamlīdz vēl madaras zied,
tu esi man līdzās
ik gubu mākonī domīgā, varenā,
putni kur dažubrīd paslēpjas atpūsties.

Kamlīdz vēl madaras zied,
tu esi man līdzās,
ikkatrs pēdu pieskāriens zemei -
dzirdi? Dzied.

2014.g. 17.jūnijs