CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Kā man patīk tie sapņi, kur es esmu kkādās pilsētās. It kā zināmās, pazīstamās, bet tai pat laikā nezināmās. Vienmēr citās. Vienmēr visu laiku kaut ko meklēju, apmaldos, satieku it kā pazīstamus, sen nesatiktus cilvjus, un tomēr, pamostoties, saprotu, ka cilvji ir pilnīgi nepazīstami. Vai arī, ja ir pazīstami, tad uzvedas kā citi. Neviena filma nestāv līdzās tām izjūtām. Un smieklīgi - šorīt, pusmiedzī biju tādā kā kafejnīcā, kas atgādināja to kafejnīcu D-pilī, pie autoostas, bet tur bija mazliet savādāk - ļoti gaišas telpas ar pāris spēļu un mūzikas automātiem, un tur varēja iet caur un cauri - no vienas telpas citā un tā. Ko es meklēju, īsti nebija skaidrības, bet tad iegāju tādā kā kāpņu telpā, pelēkā, kādam, ko neredzēju (laikam jau sev), prasīju, kur ir izeja, gribējās tikt ārā, un man atbildēja: "Rekur, tās durvis pa kreisi, tad pa labi," tad, protams, viss saputrojās, gāju atpakaļ cauri gaišajām telpām, vienīgais cilvēks, nenoteikts vīrietis, kas laikam bija arī pārdevējs, sēdēja pie viena no apaļajiem galdiņiem, kko dzēra (šķiet, limonādi) un izskatījās pārsteigts, neko neteica un tomēr teica, prasīja (tas skanēja manā galvā): "Ko tad tu te dari?" Tipa es biju "svešinieks", "zabluģilsja". Un tad es pamodos. Bet tā atmosfēra bija tik forša!
Un smieklīgi ir tas, ka šorīt sieva saka, ka varētu aizbraukt uz D-pili pie viņas vecmammas. Nez, vrb Rotko muzejā tiešām apmaldīšos?

Uz rīta pusi sapņoju, ka ziemas rītā braucu uz darbu cauri Sarkandaugavai un bija pilns mēness aptumsums. Bija ļoti skaisti - viss tādā sudrabainā tumsā. Cilvēki uz ielas baidījās, satiksme apstājās, visi gaidīja, kad pāries. Man gribējās, lai tas ilgst pēc iespējas ilgāk. Tomēr, kā jau lielākā daļa foršo lietu, pārgāja arī aptumsums. Kļuva gaišs, satikme atdzīvojās, apkārtējie atviegloti uzelpoja un kļuva priecīgi, viss atsākās kā parasti, bet man palika mazliet skumji, jo Raganu periodam atkal uz kādu laiku nu bija beigas. Nezinu kāpēc ienāca prātā tieši tas. Un pamodos.