PUTRAS STRĒBĒJS (dzejol’s bērniem, lai ēstu, daļēji nosapņots)
Mar. 14., 2016 | 06:38 am
No:: vaarna
Uz salas ezervidū, sēž viens štātīgs putras strēbējs,
un skat’, kā gājuputni traucas tālu prom uz gāršām;
tam arī gribētos reiz lidināties tā,
tak domas allažiņ starp klimpām katlā maisās.
Viņš saķer sauju pīļu, apsien sev ap gūžām,
bet tās tik klaigāt prot un apkārt ķēzī.
Tad ņem viņš kausu, krietni pasmeļas no grāpja,
tver airus, un kā spārniem vicināties sāk;
tak pagurst rokas, strauji nodilst airi
un, lūst vai plīst, ne nieka nesanāk.
Viņš pakasa aiz auss, tad nāsī pameklē,
smaids sejā atplaukst pēkšņi – šeku-re!
Tiek putras grāpis tukšots tikām, redzams dibens,
un tajā pūsts kā daždien kuģa burā.
Skrien gaisos nu viens štātīgs putras strēbējs
un pasaulei, tur, lejā, uzsauc: „Urrā!”
2016.g. 14.marts
un skat’, kā gājuputni traucas tālu prom uz gāršām;
tam arī gribētos reiz lidināties tā,
tak domas allažiņ starp klimpām katlā maisās.
Viņš saķer sauju pīļu, apsien sev ap gūžām,
bet tās tik klaigāt prot un apkārt ķēzī.
Tad ņem viņš kausu, krietni pasmeļas no grāpja,
tver airus, un kā spārniem vicināties sāk;
tak pagurst rokas, strauji nodilst airi
un, lūst vai plīst, ne nieka nesanāk.
Viņš pakasa aiz auss, tad nāsī pameklē,
smaids sejā atplaukst pēkšņi – šeku-re!
Tiek putras grāpis tukšots tikām, redzams dibens,
un tajā pūsts kā daždien kuģa burā.
Skrien gaisos nu viens štātīgs putras strēbējs
un pasaulei, tur, lejā, uzsauc: „Urrā!”
2016.g. 14.marts