Paskatījos uz saviem zilajiem nagiem un atcerējos par kuģiem. Man patīk kuģi*! Apmēram tāpat kā Šeldonam patīk vilcieni. It kā nav nekādas bērnības traumas (kā brālim, piemēram, viņš kaut kādā laivu braucienā esot sadurstījis vecāku laivu ar cirkuli... jā, inženieri laivu braucienos ņem līdzi cirkuļus).
Varbūt tas ir kaut kāds iedzimts gōōōtisms, jo kultūras vēsturē mācīja, ka gōtisms ir vienīgi reanimēts romantisms, un visi zina, ka romantiķiem bija iekāriens uz kuģiem (un kapsētām, un pussabrukušām baznīcām, un blenzšanu tukšumā).
Varbūt tāpēc, ka es "ieprēkšējā dzīvē esot bijusi ķīniešu jūrnieks".
Bet Turku visa promenāde bija vienos kuģos un kuģīšos, un mazs prāmītis visu cauru dienu pārvadā hipstervelobraucējus turpu šurpu pāri upei, lai gan turpat blakus ir n-tie tilti.
Un, protams, fantastiskā zviedru briga, uz kuru skatoties tā vien ausīs skan „Into The West”. Man gan galīgi nepatika tas nāves eifēmisms ar aizbraukšanu kuģos (sadirstas beigas to varētu saukt), bet tie kuģi pavisam noteikti būtu brigas, jo brigas ir ķuģu kuģi, viegli, viegli, vairāk gaisā nekā uz ūdens.

Nākošvasar viņi iebrauks Rīgā.

p.s. Un zviedrs sēri stāstīja, ka uz brigām puss Zviedrija esot izbraukusi laimi meklēt Amerikās. Lūk viņi taču arī zina, kā tas ir, kad telpas kļūst vairāk, viņi tikai brauca ar brigām nevis Ryanair.


-----------------------
*Vispār ne tikai kuģi, bet da-jeb-kādi pārvietošanās līdzekļi, kas domāti ūdenim.