Kad biju maza (~4-5 gadi) un pavasarī sirgu ar kārtējo bronhītu, mēte mani iemācīja zīlēt ar parastajām kārtīm. Un es visu dienu cītīgi sēdēju un zīlēju par visiem sev zināmajiem cilvēkiem - draugiem un radagabaliem, līdz uzrāvos uz kaut kādu kombināciju, ko īsti nesapratu un gāju prasīt kas tas ir. Mātes atbilde bija: "vot tā - piezīlēji nelaimi / nāvi". Kārtīm pēc tam nepieskāros kādus gadus desmit (esmu ļoti atsaucīga visādām traumām, ja kaut kas mani traumē, varu gadiem izvairīties no traumas potenciālas atkārtošanas).
Man liekas, ka ar bilžu meklēšanu ir tieši tā pat kā ar zīlēšanu - visu dienu rakos un atradu:

Edmund Dulac, Lenore

Pie visspožā Lucifera - tur ir pat moiras!

p.s. Ir ļoti labi, ka tad, kad man patiešām gribas kaut ko rakstīt, internets nav pieejams, izbļaujos, izbēdājos pati savā galvā un nākamā dienā aizpampusi braucu uz treniņu. Scēnas pašam ar sevi ir visskumjākās, tā kā nav ko izlikt apskatei, bet gan jau ka vēl būs iespēja pirms nākamā nedēļa nobeigsies iztekošā laika nāvē.