Laikam esmu uzgājusi kaut ko iepriekš neuztaustītu, vai vismaz līdz galam neapzinātu - galvaskausu fetišu (jā, fetišs ir pārāk skaļš vārds, bet izklausās labāk par vienkāršu patiku).
Atceros, ka vienai bērnības draudzenei kaut kādā mākslas skolā bija jāzīmē galvaskauss, ar visiem ēnojumiem n'stuff, un tas likās tik ļoti advancēti. Turklāt visas šitās klusās dabas ar grāmatām un galvaskausiem, vai interjeri ar grāmatplauktiem, kur starp vecām grāmatām vienmēr ietūcīts kāds vientuļš galvaskaus. Skaidrs taču, ka hārdkōrs intelektuālisms iet roku rokā ar galvaskausiem.
Un tad vēl n-gadus vēlāk uzradās ķīmiķu brāļi ar savu pirmo klipu, un par manu mīļāko izklaidi garlaicīgās stundās kļuva iztēloties, kādi varētu izskatīties skolotāju galvaskausi.
Vajadzētu šitādu jūzerpikču, bet šobrīd nav brīvas vietas:

Tas klips vispār šausmīgi ietekmēja manas mazās smadzenītes, piemēram, man radās priekšstats kādai mūzikai vajadzētu būt klubos un ka tur noteikti jābūt zibi-zibi gaismām, kuras gan ļoti ilgi nevarēju panest. Vēl pirms kādiem gadiem četriem, stroboskopam ieslēdzoties, sastingu deju zāles vidū un gaidīju, kad pāries, jo tā gaisma radīja tādu dezorientāciju, ka visvienkāršākā kustība varēja rezultēties tamā, ka apkrītu vēkšpēdus.