Imācījos sievasmāti.
Pārkarsu.
Pie Misas darbadienās ir šausmīgi kluss, tikai pāris suņi sarejas un viens subjekts vasarnīcā spēlē kaut kādu pūšamo (trompeti?). Pašnāvniecisku tieksmju vadīta izdomāju peldēt nevis tur, kur to dara visi normālie cilvēki, bet aiz līkuma vienā makšķernieku vietā. Lai tiktu ūdenī ir jānorāpjas pa stāvkrastu, tad jāapsēžas uz paša krasta maliņas un ar kājām jāmēģina sataustīt Misas dibens. Jau pie krasta ūdens ir pāri ceļiem, tad ir tāds pakāpiens un ūdens līdz vidum.
Izmetu pāris apļus, pārbijos no zivtiņas, kuru interesēja mana kāja. Raušoties ārā no ūdens ieķēros kaut kādā zāļu kumšķī un tik skaisti nosmaržoja pēc piparmētrām. Un beidzot es viņas atradu! Savvaļas piparmētras gar visu krastu!

Mārsils, MUAHAHA!!! Un vīgriezes un āboliņš, un pelašķi, un vēl kaut kāds laksts, kas garšīgi smaržoja.

Bet Vudstokas ir tik jauks, tik jauks! Nekādas bābiskas pretīspītēšanās - dara visu, ko liek, tikai reizēm plecu izgāž pagriezienos, bet tā droši vien ir trenēta jūrnieka gaita, kuru man mūžam neizprast. Kas attiecas uz manas dzīvības apdraudējumiem - tikai viens, kautrīgs un nesekmīgs mēģinājums iekost plecā, pie tā es pat varētu pierast.

Atpakaļceļā iebridu Misā noskaloties (un tikai iebridu, peldsezona vēl jo projām nav atklāta un diez vai šogad vispār tiks atklāta). Sienāži "s-s-s-s-s" visu mājupceļu.

p.s. Dunduri maitas! Pat lietū kož!

Jel! Man vajag kādu entomologu konsultācijai! Tie šausmīgie lapgrauzēji tārpi (nevarētu būt vairāk par diviem) ir pārmetušies uz manām "nātrēm" (citronmelisu un kaķumētru)!
Nu kur viens lops var rīt tik daudz!!!!
Un kā viņš vispār tiek līdz sestajam stāvam?!

( mans prieks un acuraugs )

Ievācu veselu čupu ar raspodiņiem, šogad vairāk (jo pagājšgad tā bija pirmā tēja, kas beidzās)

Bet ko lai dara ar pērnā gada vaivariņu maisu? Pārāk daudz lai izdzertu, kodes skapī tā pat nedzīvo.

Pamazām sāku ienīst savu cieņu pret visu dzīvo. Ja var paciest visus palecienus metru augstumā, jo uz ietves ir pūkains tārps (un nevis tāpēc, ka "fui tārps", bet tāpēc, ka "šausmas gandrīz saminu"), tad "mātes mīlestība" pret manām sasētajām zālēm, gan ir neciešama. Kā parasti sasēju pa biezu un tagad jāretina. Un kā es tā tagad raušu ārā augošu lakstu, lakstu ko pati esmu iesējusi un kurš tik sparīgi aug.
Grrr.

Bakalaurs pats arī nerakstās, maita.

Mana mālēpju ekspedīcija gandrīz beidzās bez pašām mālēpēm. Viņas maitas tik riebīgas vietas izvēlās par savu mājvietu. Grrr, nu kā var augt pie svaigi ierīkota šķembu ceļa?
Tad vēl nedaudz papluinīju meža avenes purvā. Līdz nāvei pārbiedēju mazu zalktīti, kurš panikā iešļūca sausajā zālē, un es vairs netiku pie krutākajām avenēm (jo man kaut kā negribējās viņu samīt).
Bet jaunās avenes lasot nekādā gadījumā nedrīkst skatīties riņķī apkārt uz visādiem dzeņiem, kuriem vajadzētu kalt koku galos, bet viņi redz kaļ tikai metru no zemes, jo augstāk nedavelk - nobarojušies trekni kā vistas. Un tad pēkšņi rodas izpratne par gobziņa resnajiem putniem un visu tālāko ceļu galvā jādzied (...Vai man mežā būtu jāierīko slazds, bet ja pastnieks iekrīt, tad man nenāks pasts...)

Dārza darbi palīdz, sāku gandrīz vai saprast kāpēc vecāmāte tā cīnās par savu dārzu, bez kura principā varētu arī iztikt.
Sasēju citronzāli un kaķumētru, rindā vēl stāv piparmētra, raudene un anīss. Rītdien uzbrukšu mālēpēm (ja viņas vēl pa šiem gadiem nav mainījušas savu mājvietu).

Beidzot esmu atradusi ideālo tēju kombināciju rakstīšanai: asinszāle (pret depresiju, nomāktību) + vaivariņi (agresijai), un es varu rakstīt briesmu darbu ar plēsoņas enerģiju un nevīstošu smaidu sejā.

Ārā tik silti, tik silti, ka jāizplāno pavasara aktivitātes.
Aprīlī laikam vajadzētu paplucināt kādu vītolu un priedi, varbūt paraustīt kalmes, bet to var arī vēlāk. Ar bērziem pārāk liela ķēpa, tos labāk likšu mierā (vismaz šogad). Uz palodzes vajadzētu iekopt baldriānus un piparmētras, nez varbūt kādu anīsu arī, lai paaugās pirms iepazīstinu šamos ar mūsu vējaino stūra balkonu.

Beidzot iegādāju sev ārstniecības augu grāmatu. Jāpaplašina apvārsnis, vismaz ārpus ierastās senču zāļzinības.
Iegādāju šādu:

Pirmkārt, ļoti sapriecājos par to, ka tas nav nekāds tulkojums, tāpēc izslēdz iespēju, ka tur atradīsies čupu čupām augu, kurus mūsu platuma grādos var atrast labākajā gadījumā tikai puķuveikalos un visādās Maksimās.* Otrkārt, autores ir farmācijas doktores, kas savukārt nozīmē, ka nebūs nekādu šarlatānismu un norādes ievākt, teiksim, baltās nātrītes, pilnmēnes naktī vispirms izskrienot caur pilsētu plikai, vai kaut kā tā.
Un, treškārt, uz vāka ir vaivariņš. Un vispār tur ir daudz visādu "progresīvo" augu kuriem citas zāļutantes iesaka iet ar līkumu. Protams, atsauces, ka cita starpā no baldriāniem, vaivariņiem, salvijas un vīgriezes var ķert kaifu, nav. Bet viņas ir iekļāvušas strutenes kaut kādu tur iekšķīgi dzeramo novārījumu, lūk tas ir progresīvi!
vienīgais, kas mani kaitina ir augu nosaukumi, kurš raspodiņu sauc par raskrēsliņu? Un kāpēc čūskupuķe ir nosaukta par uguns puķi, un kopš kura laika ceļmallapu sauc par ceļteku?


* Savukārt tur pat pretējā plauktā bija izlikta kaut kāda tulkota zirgugrāmata, kura skaidrā latviešu valodā paziņoja, ka izplatītākā šķirne ir kvarterhorsi, lai gan kādā no mūsmāju audzētavām meklēt kvarterhorsu būtu tikpat veiksmīgi kā pasūtīt liellopu gaļas kotletes pie krišnām.

MmMm, liepziedu vanna!

Tik nevaru izdomāt, paštaisītajam skrubim likt klāt sāli vai cukuru.

Un tagad pie manis var pieteikties uz baldriānu tēju, jo man beidzot ir baldriānu saknes, kas jauki smaržo pa visu istabu un vieš galvā "viss ir tik labi sajūtu".

Jūtos transā.

Aaa un Godivas 85% melnā šokolāde piedevām. Tik laba ka žokļus pilnīgi krampjos velk no baudas. Jāāāā

( mans gada augs )

Es varētu bliezt augšā tēju biznesu, viss tukšās istabas lielais galds apkrauts ar tēju maisiņiem, bet vēl būs baldriāni, āboliņš, vīgriezes, pelašķi, piparmētras un nedaudz (varbūt arī nemaz tik nedaudz) asinszāles. Rimi veikalu apsargi drīz pasāks mani izsekot, jo ikreiz piesavinos papīra maisiņus, kuros liek bulciņas.

Ak jā, liepziedu kvantums.

Un kā rādās esmu vienīgā, kuru nebiedē tantes apciemojumu izbraucieni, jo es ikreiz tieku pie jaunām grāmatām. Šoreiz Čehova stāstu krājums un sengrieķu literatūras antoloģija manai grieķu kolekcijai. Nopētīju arī Balzaka kopotos rakstus padsmit sējumos, bet šobrīd nav kur likt.

Ak, jā!

Šāgada guvums un lielais prieks - ( sešas ceriņu laimītes )
Un vēl lielāks prieks tās apēst svaigi pielijušā zālītē, lēkājot un dziedot: "Sairam sairam jai jai ram sairam sairam sairam ram ram ram sairam!"

Brāļa vecā istaba pārvērtusies par manu zāļu tēju noliktavu.

Pērnās nedēļas vaivariņi.
Vakardienas baltā nātrīte (tāds čakaris ar tām lapiņām) un gaiļpieši.
Šodienas raspodiņi un bitene (tā gan vairāk smukumam).
To be continued...

Izveidojās diskusija par bišķrēsliņiem, māte saka, ka jaucot ar medu un dzerot, bet vispār esot diezgan toksiski (kāpēc arī tās zarazas nomērdē), bet es atkal esmu mācīta nīst un ar kājām mīdīt, jo redz vienu vasaru pavadīju no lielajām ganībām lasot ārā - zvēri šamos saēdoties un akli paliekot.

Par mūsdienu jaunatni vispār nav vērts izteikties. Ja radi uz nobrāzumiem reaģē: "ārprāts, infekcijas, stingumkrampji, nāc dezinficēsim, uzliksim plāksterīti," tad skaidrs, ka bērns izaugs par bioloģisku ambīli, kam visi tie krustzieži un rožu dziemtas būs tikai vārdi grāmatā. Prieks, ka esmu audzināta "aizej atrodi un pieliec ceļmallapu" garā.