Pirms kādiem gadiem diviem solmeites dzimšanas dienā, nelielā alkohola reibumā, teicu toreizējam solmeites māsas draugam, ka nopirkšu kurpes ar tik augstiem papēžiem, ka ienākot istabā atdauzīšu galvu pret stenderi. Kurpes nopirku, bet ne ar tik augstiem papēžiem, jo tā tas vienkārši nenotiek - cilvēks, kurš n-gadus nav staigājis ar papēžiem nevar iekāpt ūberaugstpapēdenēs un nesaraut kaut kādus muskuļus vai saites. Bet ik pa brīdim, kad man uznāca kārtējais riebums pret izdabāšanu sabiedrībai vai konkrētiem indivīdiem, atcerējos un domāju - drīz, drīz...

Bet vispār šī dziesma pie vainas, jo saklausījos un pusdienlaikā jau bija radusies vēlme būt visai tādai ēteriskai, vieglai-vieglai un uz pirkstgaliem staigājošai.