Dūc,sīc,zum un skan

Tava ikdiena, saviesīgā dzīve un humora izjūta ir patiešām nožēlojama, ja vienīgā vakara izklaide ir kaut kādos kino forumos divpadsmit gadīgām meitenēm ieteikt Pazolīni "120 Sodomas dienas" un par to pilnā kaklā ņirgt kādas minūtes piecas. 

Reliģiskos fanātiķus var salīdzināt ar odiem - abi savairojas līdz ar siltā laika iestāšanos, abi ir vienlīdz kaitinoši, un no abiem nekur nav iespējams paglābties. Pat vecajos kapos, kur šorīt mierā un klusumā dzēru dienišķo šņabi, piesējās apjomīga tūristu bulka, savā slāvu mēlē sākdama vāvuļot kaut ko par dieviem. Pamatīgi sabiedēja, maita. Zin, tu tā vientulīgi sēdi, bet te pēkšņi viegla čaboņa no mugurpuses un slāvu rējiens "Dzeņ dobrij". Sākumā cūciņa aizrādīja, ka ir nepieklājīgi šādās vietās lietot alkoholu (it kā tiem tur apakšā nebūtu pie kājas), bet pēcāk, kad turpināju drūmi klusēt, nāca liktenīgais "a vi vabše bogu verice?". Tad kunga prāts darīja savu un nabaga slāvu cūkai tika spļauts ārā viss, kas tobrīd uz mēles. Domājams, vismaz pusi jamā nesaprata, bet beigās šā vai tā tiku pie apzīmējuma "užas, kakoj užas!".
Tagad labi padarīta darba sajūta.

-Kurp tu dosies? 

Ļaudis ar vājāku atmiņu būs to aizmirsuši, bet pirms kāda gada Zikova kungam dikti nepatika filma, tāpēc viņš kinoteātrī sāka visus slaktēt. Tagad, izrādās, vēl kāds jurists nolēmis pārbaudīt likumu bardzību uz sevi. Kaut kā tie juristi pārāk daudz sākuši slaktēt. Turpmāk uz katru Temīdas padoto laikam būs jāraugās ar lielu, baltu aci un katram gadījumam jāsagatavo kāds sitamais instruments.

Papildpakalpojums jaunbiedriem "Maigums un Tolerance", tikai 0.39Ls/mēn. Tas sevī iekļauj postu "politkorektūru" speciāli jaunbiedriem ērtākai un patīkamākai atbilžu lasīšanai, nepatīkamās frāzes tekstā automātiski aizvietojot ar patīkamākām:
iedzer indi => "Man, diemžēl, pietrūkst pacietības iedziļināties jūsu domu gājienā"
ej nakuj => "Redzu, ka jūs, cienītais, tālu tiksiet"
dalbajobs => "alternatīvi apdāvināts"
Šādi biedri sevi pasargātu no traumām un nevēlamas leksikas piesavināšanās gan aktuālajās diskusijās, gan arī lasot jau esošo rakstu arhīvu.

IZM auni un aitas sacēluši brēku aiz tā, ka onkulis ieradies bērnudārzā un parādījis sīčiem ieročus. Un tas laikmetā, kad vardarbība ir ejošākā prece iekš dažādiem ekrāniem un drukām. Kazi, tie auni pilnā nopietnībā uzskata, ka sīči dzīvo rozā varavīksnē, nekad neskatās tēvē un nespēlē kontrastraiku?
Parādīt ieročus esot slikti, bļin. Aizmira nabagi, ka lietām pašām par sevi vērtības nav.

"Seksapīlā māksliniece palielinājusi dibenu, lai iepriecinātu savu vīru, striptīzdejotāju Tarzānu.Ar sensacionālajiem jaunumiem... "
Diez, kāda domas nabadzība valda autora galvā, lai šādu informāciju klasificētu kā sensaciolālu. 

Pasākumā bija iemaldījušies pāris apmaiņas studenti no Vācijas. Bija tādi dikti priecīgi un smaidīgi. Vismaz līdz brīdim, kad nejauši pastāstīju kādu vecu joku par žīdiem un koncentrācijas nometnēm. Tad jamiem prieki kaut kur zuda, sejām izstiepjoties tādām garām, garām un pārnopietnām. Kāda dāma tādā skolmeisterienes balsī: "Mēs par to skaļi nerunājam".
Vārdu sakot, nekādas humora izjūtas un taisnvirziena domāšana.

Dzeru stiprināto alu no plastmasas divlitru pudeles un braucu ar T-40. Uz brīdi sajutos kā īstens proletārietis. :) Ja ir iespēja visas dienas pavadīt šādi - kazi, varbūt tais padumjo laikos nemaz nebija tik čābīgi, kā to mālē žīdu kapitālist? :)

Rejkjavīku jautrāk ir lasīt pamatīgā žvingulī.

Nesaprotu, kāpēc visiem tik ļoti nepatīk Breivīks. Dižu darbu taču veicis!

Redzēts ir gana daudz, tāpēc šķita, ka mani būtu grūti pārsteigt. Rūgti maldījos. Visādi tur zāģi un citas burgeržļammātāju pabiras ne tuvu nestāv realitātei, kura līdz pēdējam pikselim perfekti ir atainota Alekseja Balbanova filmā "Груз 200". PSRS 80. gadu otrās puses perfekts, naturālistisks atspoguļojums - rūpnīcu ieskauta mazpilsēta, vietējo pilnīgā bezcerīgā dzīve un kāds galīgi nojūdzies milicis, kuram ir fetišs uz līķiem, mazgadīgām meitenēm un līķu mušām. Un tas viss uz šņabja, urbānu ainavu un noplukušu kāpņutelpu fona. Gribas sajūsmā sist plaukstas!

WildGun, Aug 20 2008, 8:53 AM teica: Man te vienā forumā prasīja "screenshot". Tā, kā angliski lāgā nesaprotu, internetā iztulkoju, tā arī izdarīju. Plinte reģistrēta. Sūds par monitoru, to var nopirkt jaunu, BET KĀ LAI DABŪJU ATPAKAĻ BILDI, KAS UZ MONITORA BIJA ????? HEEEELLLLPZZZZZ !!!!!!

Lai gan man nepatīk atklāta vardarbība ar atklāta fiziska spēka demonstrēšanu, tomēr ir brīži, kad no tās neizvairīties. Piemēram, kā šodien, kad ar vellapēdu minoties garām kādai mašīnai, no tās izlien kāds vīrelis pamatīgā kunga prātā, uzjautādams piepīpēt. Pēc īsas vārdu apmaiņas, vīrelis, ilgi nedomādams, sit man pa degunu. Par cik uz sitiena brīdi biju aizvēris acis (runājot tā daru bieži), šis pat trāpīja. Nu neko, bija padaudz liecinieku , tāpēc šoreiz aprobežojos ar vīreļa sejas padauzīšanu pret mašīnas kapotu, rezutātā nodarot relatīvi minimālus zaudējumus vīreļa sejai un auto virsbūvei. Tiesa, nabaga alkānam dikti neveicas, jo es viņu pazīstu + man tagad sāp deguns, tāpēc vajadzēs kādreiz ar jamo aprunāties kādā drūmākā vietiņā.

Ieraudzīju bildi un sāku smieties. Lai gan tas vakars tāds neizteiksmīgs izdevies, vismaz no mana skatu punkta, toties  putniņš gan veiksmīgi ir izlidojis īstajā brīdī. Tagad domāju, vai mani speciāli iefotošopēja sienā, jeb arī - es ļoti prasmīgi maskējos. :)

Kad dienas kļūst vienādas, kad savs un apkārtējo solis kļūst paredzams pārsimt gājienus uz priekšu, prāts sāk protestēt un piemetas kaut kāds garlaicības bacilis. Par laimi, atrodas arī zāles dažādu alkoholu saturošu šķidrumu paskatā. Kad pāris dienas pēc kārtas ir veiksmīgi testētas aknas, prāts apskaidrojas un nāk atklāsme - vajag no šī visa steidzami aizpyst prom. Kāds radagabals dod padomu pieteikties brašo dzimtenes (nesajaukt ar "dzimtenīti") aizstāvju pulkā. Lai gan pirmajā mirklī šī doma šķiet absurda, bet, nedaudz apdomājot - kāpēc gan ne? Prespektīva četrus mēnešus mocīt miesas kaut kādos Alūksnes purvos sāk šķist arvien vilinošāka. Tiesa, pirmajā brīdī biedē fakts, ka būs jāatsakās no matiem, bārdas, daudz izsmēķētām cigaretēm, un, visticamāk, arī no alkoholiem, taču vēlāk top tāds brīnišķīgs mirklis, kurā saproti, ka tas viss patiesībā ir cūds - par cik tuvojas vasara, es varu eksistēt arī bez visiem apmatojumiem, cigaretēm, alkoholiem, dzīvodams kaut kādā zaru būdā meža vidū. Iespējams, tā arī ir izeja no garlaicības džungļiem. Vismaz uz kādu nosacīti īsu brīdi, protams.

Man šķiet, ka īstie leģionāri nemaz nepiedalās tajā pieminekļu balagānā. Tur jau kaut kādi feiki salasās, kuriem dikti patīk viņiem pievērstā uzmanība. Īstie leģionāri tikmēr sēž mājās un, šņabi dzerot, paklusām par šo visu smīn bārdā. Vaai arī - nesmīn, jo viņiem gluži viekārši ir pie kājas.

Bet savādāk - žīdi ir pamanījušies sačakarēt arī internetus. Nolādētie draņķa koderi tagad par labo toni uzskata visur sabāzt kaut kādas draņķa flash reklāmas, kontentus un citus žīdismus. Lūk, un tagad, atverot kaut vai to pašu traukiem.lv, mans 1.8 selerons ar šo visu drazu nemaz netiek galā - procesora noslodze patstāvīgi ir uz maksimumu. Būs kaut kas jāizdomā. Par cik es jūtūbi neskatos un visādas spēlītes pārlūkos nespēlēju, laikam jāatslēdz tas flash vispār.

Laukā tāds skaists atkusnis. Gribas sabradāt visus dubļus un atlikušos sniegus.