Vienmēr ir gribējies zināt, kas notiek, ja industriāli gandrīz nogāž no kājām (protams, liekot lietā absolūtu neveiklību, jo savādāk diez vai sanāktu). Atraujas pa purnu? Nē! Sākas "Vai-piedodiet-atvainojiet!"

Koronar nepatika, riebst tādi vokāli industriālajā mūzikā, performances (to, kur tā gotu beibe cipināja ap krēslu un izskatījās, ka īsti nezina ko darīt, nemaz neskaitu) sākumā bija smieklīgi, pēc tam vienkārši garlaicīgi.

Thinner, "klasiskais džeks ar laptopu" ((c) chimera), bet bija tīri normāli, vienu brīdi tikai likās tāds neveikls.

Nav Saules, kura dēļ arī vilkos ārā no mājas 18. novembrī, gaidot viss bija jau bišķi apriebies. Bet viņam labi sanāk, tāds foršs tucis pie kā var lēkāt un plivināt rokas. Žēl ka tik maz ikdienā klausāmā materiāla :/

p.s. Un Nabaklabā kaut kas aizdomīgs darās ar alkoholu jaukšanu - izdzēru trīs rumkolas, pēc kurām man vajadzētu būt vismaz mēreni smejošai, bet figu! Pilnīgi nekāda efekta. Mans minējums - ar ūdeni atšķaidīts rums.

Pirms sāku čīkstēt par to, ka tagad nekas labs vairs nekad nenotiks, revjū vilkatei (jo citi visi laikam paši bija un redzēja)

( MJR 2011 )

Vēl es
-peldējos un atklāju, ka esmu pārvērtusies par mīkstmiesi, kas spiedz lienot iekšā aukstā ūdenī,
-izstaigāju Zarasus ar plikām kājām,
-bradāju pa stikliem (stikli atstāj tādu dīvainu skraukšķīgu sajūtu uz pēdas),
-šūpojos,
-iesēdos košļenē ar savu hitonkleitu (šņuk, karma is a bitch, droši vien par to, ka negājām uz Olivera diseni),
-dzīvoju zem diviem karogiem (Latvijas) un starp diviem torņiem (vigvamiem),
-ļoti maz gulēju, jo bija briesmīgi kaimiņi, pirmajā dienā viņi smējās tik skaļi, ka ielauzās manos pusmurgos, kas bija pilni ar ņirdzošiem mošķiem, bet otrajā dienā viņi arī gāzās virsū teltīm, aprunāja latviešus un kaut kādus rajonus, pusnemeņā piefiksēju, ka saprotu, ko viņi runā, bet tikko kā uznāca wtf es taču nemāku lietuviski, tā vis pagaisa (ksenoglosija arī ir interesanta lieta, jā).

Un ko darījāt jūs?

Jau otro nedēļu atbraucu mājās kaut kāda bišķi savādāka.
Pirmām kārtām jau brūnāka no ārpuses. Priecājos, ka vasara tūlīt beigsies, jo vēl bišķi, bišķi un nonākšu līdz tai robežai, no kuras man sāks riebties sava ādas krāsa. Turklāt sadalīta uz pusēm - puse brūna, puse balta. Kā tāds f**ing saldējums Karlsons bez zaptes (kas laikam skaitās Gardums jeb smalkāks veids kā pateikt "Пиво без водки - деньги на ветер"... nu tikai saldējumiskā kontekstā).

Sāvādāk - Spanxti bija visburvīgākie, Spiritual Front Nabaklabā bija daudz krutāki (kā arī piedzēries Peksis ir kudi labāk par piedzērušām lietuvietēm). Vēl bija viss-kaut-kas, bet grūti atcerēties kas un kur, jo tās ziljons skatuves ir daudz par daudz, otrā dienā piemetās tāds vadātājs, ka lielāko daļu laika klīdu apkārt mēģinot atrast vietu, bet nekur nevarēju gana ilgi piemesties, jo vajadzēja atkal celties augšā un kaut kur iet.
- atceros krievus, kas dziedāja "Es nenācu šai vietā" (un teica, ka spēlēs vēl šotrešdien Bubamarā),
- atceros citus krievus, kas spēlēja kaut ko, ko varētu nosaukt par gopņikroku/metālu (izklausījās tā it kā metālisti un klasiski folkcilvēki būtu sanākuši kopā, lai spēlētu ska uz balalaikas un akardeona, kas skanēja pēc siņķika) un spēlēja koveru Ministrijas Stigmatai (jā, uz tās pašas balalaikas un akardeona).
- atceros latviešus (?), kas spēlēja vvz kādu saldu mūzikas novirzienu, bet pie dziesmas breaking dawn (?) sapratu, ka šis laikam ir tas, ko toč' negribu dzirdēt.
- atceros Kaukuli, kā vienmēr jauks un pūkains, uķu-ķu-ķurū.
- atceros, ka pie afro ambient domāju par to, cik ļoti tās bungas izklausās pēc āfrikas zvēru balsīm un vai latviešu mūzikas instrumenti arī izklausās pēc zvēriem / putniem.
- atceros, ka pie Inokentija domāju, ka, jā, latviešu muzons var izklausīties pēc zvēriem, Dambim reizēm lieliski sanāk imitēt kaķi kurš ierauts kombainā, bet forši, jā.
- atceros Voiceku, Oranžās brīvdienas, Obscurus Orbis, līdz teltij atceļojušas lielā rakstāmgalda skaņas un tēju šņabja glāzītē par astoņdesmit saņiem (ko gan labprātāk aizmirstu).

Tviteris saka, ka septembrī būs Covenant, bet oktobrī Project Pitchfork. Diskopļasko rudenī!

Pičforki laikam bija pirmais koncerts, kurā uzskatīju par vajadzīgu stāvēt priekšpusē. Varēs atkal taimkillerot!

Es vēl jo projām nevaru beigt šūmēties par Ēnu kaleidoskopam nozagto vijoles skaņu... Un to blondīni pie Rosewater. Kamon pīpl! Šitā spirināties, kā no ūdens izsviesta, auksta zivs pirmsnāves konvulsijās, var pie Raimonda Paula! Pieņemsim, ka viņiem neviens neizstāstīja, ka industrialajā mūzikā, atšķirībā no citiem latviešu mīļajiem mūzikas žanriem, ir iesaistītas arī kaut kādas emocijas, ko nevar parādīt ar iedresētu mērkaķa veiklību.
Argh! Es vēl ilgi cepšos, šitā sadirst labāko deju mūziku everest ((c) komēta)!

Ā un vēl par stereotipiem - tipa visādiem blogeriem-šmogeriem vajadzētu būt antisociāliem frīkiem, bet es vairs neeatceros kā ir apmeklēt pasākumus, kur nav neviena pazīstamā.

Man nav garīgā rakstīt garus koncertaprakstus. Tatad Laibach vienā vārdā - vīrišķīgi (minets, dažādi ieroču mehānismi un nacistu propaganda uz ekrāniem, pietrūka tikai kāds sulīgs gaļas gabals). Droši vien patiktu labāk, ja pirmā dziesma nebūtu nobumbulēta rindā pēc dzeamā un otrā - nenormālā tempā izsūcot pusotru ābolu pīrāgu (kurš pie velna tādos pasākumos pieaicina bārmeņus, kas jauc fancy kokteiļus!). Jā, un vietējais jurfaka poltergeists man pūta uz kakla aukstu gaisu, radot burvīgu 4D (vai varbūt jau esam nonākuši līdz 5D) efektu.

Šodien sāp ausis, ne no mūzikas, bet lēkāšanas afterpārtijā ar gariem un smagiem auskariem ausīs.

Bet koncerts bija kruts, neskatoties uz to, ka lielāko daļu De/Vision es palaidu garām, jo biju ierullējusies krēslā otrās klases beksteidžā. Tāda mūzika ir laba, ja ir iespēja jebkurā brīdī pārslegt kaut ko citu, savādāk tas ieiet tādā monotonā sansārā.
Jā, cilvēkiem patika - viss piebāzts, karsts un ik pa brīdim lēkājošs. Svešais siltums atkal liek vēlēties brutāli skrāpēties ārā no pūļa, bradāt, nobradāt. (Tā man nav nekas pret cilvēku siltumu - tuvu, pazīstamu vai vismaz zināmu siltumu.)

Kaut kādas bildes ilustrācijai.
"Šaurais ceļš uz Lietuvu" (c) ave. Pēcāk ceļš kļuva platāks un plūstoši pārgāja autobānī. Vienreiz gadījās aizbraukt šķērsām un nācās lūgt leišu palīdzību, nez vai viņi visi tik izpalīdzīgi, vai es esmu prasmīga zombētāja, bet leitis izvadīja mūs no maldu ceļiem braucot pa priekšu ar savu spīdīgo nisanu (to gan es neiemūžināju, jo visu mašīnu bija pārņēmusi histērisko smieklu lēkme).

It kā nav jēgas rakstīt, jo tie, kam varētu interesēt, paši bija un (gandrīz) visu redzēja, bet grafomānija nav joka lieta.

Muzikālā ziņā visšvakākais MJR, šķiet, ka uz roku pirkstiem var saskaitīt cik grupas dzirdēju. Turklāt starp tām, kas patika nebija neviena jaunatklājuma - visas bija dzirdētas un patika jau pirms tam.
Bišķi žēlaba, ka līdz Sol Invictus viss jau bija apnicis un lielu daļu laika cīnījos par apziņas saglabāšanu un centos koncentrēt uzmanību uz skatuvi nevis ierubīties kaut kādos objektos un gulēt ar acīm vaļā, bet tā pat šausmīgi patika. Kaut kā jocīgi - liekas, ka Veikfords dzīvajā dzied labāk kā ierakstos, bet varbūt tā ir tikai mana šīze. Jā un laikam vecums nāk, jo liekas, ka sāk palikt par nopietnu man, šamie izklausījās nāvīgi nopietni pat spēlējot par "killing babies".
Auļi, šoreiz kaut kā labāk patika, it kā pirms dieviem gadiem arī redzēju, bet tad tā viņu lēkāšana pa skatuvi nelikās TIK organiska kā šoreiz. Turklāt beidzot nospēlēja arī manu seno mīļo dziesmu, tas tuductuduc ritms nenormāli patika, īsti auļi vai zinies.
Zywiolak visādi aktīvi izlēkājās pa skatuvi, bet es personīgi šmos ilgi klausīties nevaru galva sāk dūkt. Bet pank-folks jā.
Protams, Ēnu Kaleidoskops. Nospēlēja festivāla lipīgāko dziesmu, šodien ap sešiem tikai sāka iziet, bet vēl jo projām jāuzmanās, lai neuznāktu kāda lēkme.

Par nemuzikālo daļu varētu sarakstīt romānu divos sējumos. Anyway, nez ko man darīt ar otrā rīta brokastu koncerta video.

Man pat izdevās visus sarūmēt vienā kadrā - pat ave ir, ja labi ieskatās, aiz vārnas pleca.

Varbūt nedaudz novēloti (bet te visādas ģēlas) - par Alīnas Orlovas koncertu. Laikam esmu viens no ārkārtīgi retajiem cilvēkiem, kam nepatīk Andrejsala, vismaz tas konkrētais ūķis, pat nevaru pateikt, kas īsti (tualete ar kodēto nosaukumu "epilepsija" pavisam noteikti nepatīk), kā koncertzāļu princese uz zirņa - griozies tā un šitā, un kaut kas visu laiku traucē. Varbūt iņģiskais kontingents pie vainas - visādi "melnie" (matainie, skūtie, grebeņotie un sintētiski dredainie) taču ir kā jaukas, siltas mājas čības.
Lielais cilvēku skaits dikti silda sirdi - ja šitik daudzi nāca uz Alīnu - cik daudz nāktu uz current(u)! Jāraksta Tibetam vēstule!
Par pašu Alīnu - dikti smuki spēlē un dzied, neko oriģinālāku pateikt nevaru, puskoncertu skatījos uz viņas ēnu un matiem (nu kāpēc man nevarētu būt tādi mati!), otru pusi atpūtināju kaklu no nemitīgas snaikstīšanās un skatījos uz burvīgo vijolnieku (Ribaks ar savu vijoli var iet skābēt gurķus).

Ceru, ka avatar mani nesitīs par autortiesību pārkāpumiem, bet...
( Alīna Orlova un viņas vijolnieks )

Par to, kā es brāļa draudzenei nospēru ūberaugstpapēžkurpes un sarkanās zeķbiksēs, galošās un milzīgā, adītā jakā gāju šaut pa bundžām, kādu citu reizi.

Wī beidzot arī man ir izdevība gudri izteikties par popsu!

Gregorian Master of Chant seprītā albūma koncerts, jeb sniegbaltīte un septiņi rūķīši astoņi mūki + pavadošie trubadūri. Izrādās, ka ir pagājis nepieklājīgi ilgs laiks no brīža, kad es saņēmos atkost baiso DC++, lai novilktu pirmo Master of Chants.
Njā, latvieši laikam nav tie ļaunie, kas izdomājuši faņeru koru priekšnesumiem, lai labāk skanētu. Protams, tas nav kā krievu koncertos - uzliekam plati un visu koncertu plātam muti īpaši neiespringstot par to, vai mutes kustības sakrīt ar dziesmas vārdiem. Sistēma ir tāda, ka pirms koncerta iedzied pammatu un tad koncerta laikā dzied pamatam pa virsu - tā lai izklausās, ka dzied kvalitatīvāk un kvantitatīvāk, solistus, protams liek mierā. Nu, īpaši jau viņus vainot nevar, arēnas akustika ir piemērota tikai hokejfanu spiedzieniem, nevis baznīcas koru dziedājumiem, lai panāktu tādu skanējumu kā baznīcā nākas likt lietā visādus skaņošanas trikus ar faņerām un mikrafonu klusināšanām. Pus koncertu lūrēju ar binokli un centos saskatīt kaut mazākās nesakritības pazīmes, lai varētu lepni teikt: "I told you so", bet nekādu uzskatāmu kļūdu nebija.
Un tas, kas man lielajos koncertos reizēm patīk labāk par mūziku, ir gaismas un visādi ekrāni. Es teiktu, ka šamie pārsitita pušu par Ketiju Melua, kurai viss koncerts sastāvēja no vienām gaismām un kustīgiem ekrāniem. Viņiem gan bija tikai viens ekrāns - gotiska baznīcas loga formā, bet gaismas un lāzeri, un mākslīgās miglas, un pat disko bumbas (!), kas visu arēnu piepildīja ar maziem saules zaķīšiem. Viskrutākais laikam bija triks ar spoguļiem - vienā brīdī rekvizitors viņiem izdalīja kaut kādus priekšmetus, kārstījos un nevarēju saprast, kas tas tāds ir, bet beigās izrādās, ka tie ir visparastākie spoguļi, ar kuriem atstarot no augšas spīdošās gaismas publikā, protams, bezgala vienkārši, bet piedūmotajā zālē izskatījās nereāli kruta.
Vēl jāpievērš uzmanība solistei Amēlijai Braitmenei, kas praktiski ir savas māsas Sāras jaunāks un mazāk sagraizīts modelis. Un kurš gan labāk spēs nodziedāt Master of Chant pirmā izlaiduma dziesmas, kas ir Sāras Braitmenas iedziedātas, par pašas māsu. Balsis arī viņām ir ļoti līdzīgas, vienīgi Amēlijai ir jūtami šaurāks diapazons, un diez vai viņa tik pat veiksmīgi varētu ierūkt Kristīni vai iespiegt Grizabellu.
Par repertuāru, tas ko es spēju ne tikai atpazīt, bet arī atcerēties līdz šodienai:
No jaunā albuma - One (U2), Sweet Child Of Mine (Guns N' Roses), Meadows Of Heaven (Nightwish - zomg par šito), Whiter Shade Of Pale (Procol Harum);
No vecajiem - Tears in Heaven (Eric Clapton), Moment of Peace (Amelia Brightman, Carsten Heusmann), Wish You Were Here (Pink Floyd), Join Me (HIM), With or Without You (U2), Angels (Robbie Williams), Heroes (David Bowie), Guide Me God (Sinéad O'Connor), Fix You (Coldplay) un Hurt (Nine Inch Nails).
Dziedāja viņi daudz un dikti, un uz skatuves nāca atpakaļ veselas četras reizes.
Balsu salīdzinājumam Moment of Peace Sāras Braitmenas un Amēlijas Braitmenas (šim klipam galvenais ir apraksts "jesus likes it!") izpildījumā.

Pārpasaulīgi kaucieni! Es gribu beidzot dzirdēt Rose Rovine un vēlreiz dzirdēt Von Thronstahl :/

Kāda velna pēc Stars of the Lid koncerts netiek popularizēts visās malās?! Tā tak var palaist garām!

Ņar ņar, negribu neko rakstīt. Gribu papluinīt savas citronmelisas, kas sākušas no apakšas pelēt, jo laiks ir pēc suņa riebīgs un es viņas pavisam noteikti nevainoju par šitādu izgājienu.

( Atskaite speciāli chimerai )

Turpinot par festivāliem:

Lielā dilemma b*e! Kuru? Diary of Dreams vai In Slaughter Natives?

Tallinā vajadzēs atgriezties, jo laika trūkuma un pretīgā laika dēļ redzēju tikai, ostas D terminālu pa gabalu, iguauņu lielveikalu (krurpju un apakšveļas veikalu, vīīī viņiem noteikti ir foršākas kurpes) un kādu iestādījumu vecpilsētā, kas saucās Hell Hunt. Bet iespaids par igauņiem, protams, kaut kāds rodas. Milinimālistisks iespaids - viņiem tur māju maz (dzīvības pazīmes sākas tikai kādas pāris minūtes no Tallinas centra), cilvēku maz (nekādas burzmas).

chimera

Jāuzraksta kaut kas kamēr vēl ikdienas poētisms nav aizskalojis visas atmiņas (jo rau kopš ierados mājās kapāju rosolu un ik pa brīdim klanos - iespējams būšu pirmais cilvēks, kas noslīcis rosolā)

Pirmāmkārtām, paldies čimerai par iedabūšanu sarakstā.
Otrāmkārtām, milzīgs paldies avatar par naktsmājām, baldriānu tēju un to, ka mani pa nakti nenozūmēja.

Depo nebija būts vairāk kā gadu un patīkams pārsteigums bija skaņa - nezinu kā viņi to ir dabūjuši gatavu, bet tagad tur pat var klausīties MŪZIKU nevis visādus random trokšņus.
Kāds varētu mani apgaismot - kā sauca tos jaukos mūziķus, kas spēlēja visas tās uzlabotās tautasdziesmas. Nu šausmīgi patīkams skanējums. Un atkal šoks, ka mums vispār kaut kas tāds mūzikā ir.
Ēnu kaleidoskops ir burvīgi iedzīvojies Vārnas daiļradē un jaunā dziesma par pūcēm bija vienkārši adorable. Vienīgais sākumā skaņojums bija tāds nekāds - ģitāra par daudz, vijole vispār nemaz.
Bērnības milicija jauki, bet bišķi pa vienmuļu.
Un nekad nebija nācis prātā, ka man varētu patikt kaut kas tāds kā Sniegavīru rūpnīca, bet patīk! Jāizrok kaut kas no šiem.

Bet vispār man nāk ciemiņi un miegs, tāpēc neko sakarīgu nevaru uzrakstīt.

Nea šitāda mūzika dzīvajā nespēj noturēt manu nenoturīgo un izklaidīgo uzmanību, kas agri vai vēlu pievēršas asociatīvajai domāšanai un tēmai kā būtu ja tagad iebruktu grīda. Bet visticamāk es vienkārši esmu ārkārtīgi saradusi ar savām alternatīvajām "love songs".
Lai nu kā pirmais koncerts šogad. Pārmaiņas pēc gulēju kā nosista. Pie tā pat varētu pierast.