Intermission pirms otrā cēliena

Spanxti... vēl jo projām uz leišiem alu dzert
Vilkduja un jo vairāk es klausos jo vairāk man patīk
Sieben brīžiem dikti dīvaina skaņa, bet vai nav vienalga - es dzirdēju to dzīvajā!

Karliskais reveranss Avataram.

Otrais cēliens
( koncerta aizkulises )

Laikam apraksts būs jāsadala divās daļās.
Sākšu ar svarīgāko.

Verpetai ceturtās dienas koncerts

Īstenībā, pirmā daļa varētu sastāvēt no viena liela Wīīīīīīīīīīī un ^_^ smaidiņa, bet tas būtu neētiski.

Spanxti ar katru reizi kļūst arvien jaukāki un jaukāki, turklāt liekas, ka solistes grūtniecība atstāj pozitīvu iespaidu uz viņas balsi, vismaz man liekas, ka dziedāja brīvāk kā MJR. Protams, man kā kašķīgam cilvēkam ir kur piesieties un ne tikai pie zilās gaismas (salikumā ar dzelteno un sarkano), bet arī teiksim pie bungu skaņas, izpildījums ir burvīgs un jauks, un harmoniski iekļaujas kompozīcija, bet skaņa durās (atkal jāpiesauc - vismaz) manās ausīs. Bet tie ir sīkumi un tas absolūti netraucēja pēc uzstāšanās vēlēties uzlekt uz skatuves un ķerties ap kaklu visiem pēc kārtas. Vispār bija tāda sajūta, ka skanot "Uz leišiem alu dzert" tulīt, tulīt visa zāle sāks dziedāt līdzi, par spīti tam, ka zālē (noteikti) bija tikai trīs latvieši.
Ak jā - tagad man ir aptuvena nojausma no kurienes viņiem tā ideja latviešu dziesmai radās.

Jāatkārtojas un par Vilkduju arī jāsaka tas pats - ar katru reizi kļūst tīkamāka un tīkamāka, varētu pat gadīties, ka nākošreiz es iejūku mazgadīgo fanīšu pūlī (no offence intended here - katrai pat visūberkrutākajai grupai var piemesties šāda kaite). Un kaut kā viņiem vienmēr izdodas skanēt patīkamāk kā ierakstos, jo neviens no viņu albūmiem man tā īsti neiet pie sirds, bet koncerti gan jā. Tas, varētu teikt, ir pats ļaunākais, jo loģiski, ka atbraucot mājās man gribas atkal dzirdēt kaut ko vismaz aptuveni līdzīgu, bet kā zināms ir lietas, kas nav iespējamas, un tāpēc man atliek vien mocīties ar youtube.

Par Sieben es nezinu ko teikt (un neesmu īsti pārliecināta vai vispār vajag, kaut ko teikt). Ir cilvēki kuru domas par labiem vijolniekiem aprobežojas, teiksim, ar Vanessu Mae vai Rudeņu Emīliju, vai kādu nebūt citu vairāk vai mazāk popvijolnieku, bet domāju, ka tie kuri ir redzējuši un dzirdējuši (tieši, savām acīm un ausīm, nevis caur kaut kādiem nebūt ierakstiem un citiem pastarpinājumiem) Sieben izdarības ar vijoli, saprot, ka lielākā daļa no šiem māksliniekiem ir parasti ierindas vijolnieki, kuru domu lidojums apstājas pie lociņa saskares ar stīgām.

Ha!
Izskatās, ka kādam ir iepaticies Lietuvā

Nav neviena lielāka veiksminieka par mani, pa baiso ielu uz autobusu iet nenācās, koncerta beigas dzirdēju un zem Salu tilta gulēt arī nevajadzēja. Mani atveda tieši līdz pašām poģīša durvīm un izlaida un pat pagaidīja kamēr es ieeju mājā.

Vienīgais pēc kontroldarbiem īpaši nesanāk baudīt mūziku. Iekšā tāds kaut kāds kašķis, ka tik kaut kam piekasīties, tāpēc arī Dun Dun uzstāšanās laikā prasījās pēc čības ar ko sviest, jo nekad nebiju ievērojusi, ka viņu visām dziesmām ir tik līdzīga konstrukcija.
Bet pie Múm jau nevar piesieties.
Smaids parādījās un kašķis pazuda.

Kāja vēl jo projām sit takti, kaut arī fonā jau ir pavisam cita takts.
Un varbūt kāds gudrāks cilvēks var pateikt kāpēc tieši "urbānais folks"?

Bet šķiet, ka ar enerģiju pietiks, lai šonakt taptu abi referāti... vai arī neviens referāts un es turpināšu smaidīt, blenzt tukšumā un kaitināt Helvisu Čegevari.

Turpinu tērēt savas dzimšanasdienas dāvanas.

Šovakar Katie Melua.
Popsa brutalis ar atsevišķām blūza un regeja iezīmēm. Bals viņai ļoti jauka, tikai diemžēl ausis arī ir vienīgais, ko viņai koncertā izdevās "paņemt". Brīžiem sakrita uz nerviem diezgan banālās lirikas, kas aprobežojās ar "tral-la-lāāā es tevi ļoti mīlu" dažādās variācijās un metaforās, bet... nu jā... tas tra-la-lāāā viņai dikti labi sanāca.
Gaismas, skatuves iekārtojums un ekrāni bija uz 10 no 10 baļļu sistēmas, tik kvalitatīvi un kvantitatīvi tas viss bija, ka mūzika pat nedaudz atvirzījās otrajā plānā.
Un elektriskais kontrabass valda!

Pa pus stundu paspēju novecot par pāris gadiem. Bija pazudis studiju līgums. Izpētīju visus papīra galus, kas mētājas pie/ap/iekš mana galda, ja nu tur pēkšņi ir rakstīts: "Pie mums ir jūsu līgums, nekontaktējieties ar policiju, savādāk viņš mirs!"
Un tad vēl savā nodabā mēģināju atcerēties to dzejolīti ko šādos gadījumos skaita krustmāte, par to, ka nu ir dir*ā galīgā... un nav kas nāk palīgā, vai kaut kā tā.
Bet visi papīri manā galdā smaržo pēc sandalkoka un man ir kādas četras pateicības par "sasniegumiem zinātniski pētnieciskajā darbā" (varētu padomāt, ka esmu baigā zinātniece), pateicība par trešo vietu "pirmās palīdzības sacensībās", visādi sertifikāti, lapiņas ar grieķu izteicieniem un (snif) pašā plaukta aizmugurē iestūķētas divas rozetes (dzeltena un zaļa) un "Diploms par izcīnīto trešo vietu iejādes sacensībās "Vectīreļos" 27.08.2005." Jābāž ka ātrāk atpakaļ savādāk es tūlīt sākšu kaukt par to, cik tas bija sen un cik tas bija forš/grūts/what ever laiks.

p.s. Gribu iekaustīt jaukos Aristoteļa organizētājus par viskretīniskākās vietas izvēli pasākuma organizēšanā. Bravo! Sliktāku vietu pat ar uguni neatrast! Noklausījāmies Dzelzs Vilku un aizbraucām mājās.
Vispār interesanti, ka latviešiem ir tieksme visus dzīvniekus "metalizēt"... zelta zirgs, dzelzs vilks, alumīnija cūka u.tml.

( Audiovizuālais materiāls iepriekšējam postam )

Nopietni saņemos, lai neizplūst bezgalīgos "ak jel!" un citos sajūsmu izsakošos vārdu savienojumos.

( Mēģinājums izteikties par lietuviešiem un Mėnuo Juodaragis (galvenokārt jau par Von Thronstahl, Spiritual Front un Sieben (To pašu Matt Howden)) )

Deep Purple ir forši opji! Pat par spīti baismajai Arēnas skaņu aparatūrai, kas brīžiem tik drausmīgi plosīja ausis. Nav jau vairs nekādi superstāri ar nenormālajiem līdzekļiem, kas ļauj vadāt līdzi savu aparatūru, ūber-skaņotājus un pieprasīt ekskluzīva ķīnas zīda tapsējumu savām telpām.

Iesildītāji šķiet pārsteidza visu klātesošo publiku, kas, lai kāda būdama, bija sanākusi klausīties labu "klasiku", nevis igauņu Z-scars un Ozola krustojumu. Un kāda velna pēc bija jāved no Igaunijas? Mums tak pašiem gana netalantīgu mūziķu!

Par publiku rumājot, visādi bija. Oldskūlie un jangskūlie, tēvi un dēli, tēvi un meitas un dažas mātes. Un pat vecāsmātes! Man blakus stāvēja tantīte ap 70, bet pie "Somke On The Water" lēkāja un dziedāja kā padsmitgadīga. Pašiem māksliniekiem mūsu publika noteikti ir medus maize, jo sen jau garām tie pārpildīto stadionu laiki un pašiem angļiem viņi šķiet jau skaitās miruši, turpretī visiem onkuļiem un tantēm, kas savā jaunība bija atdalīti no ārējās pasaules ar dzelzs priekškaru, tāds koncerts ir bez maz vai jaunības dienu sapņu piepildījums.

Un kur nu vēl šoks publikā, kas iestājās "ērģelniekam", sava solo laikā, uzspēlējot "Rīga dimd".

Aijaijai, vēl jo projām nāk smiekli iedomājoties dāmu popu. Sieviešu vokālu industriālajā mūzikā vajadzētu aizliegt ar īpaši bargu likumu.
Un kāpēc tagad modē ir nācis tas EBM ar tuc-tuc vai tuc-tu-duc ritmu? Vai mums trūkst mākslinieku ar daudzveidīgu daiļradi (nu kaut vai Front 242 vai Wumpscut, nu tak ne jau saldi dziedošus sievišķus šķībās lateksa korsetēs!) tādu, kur pēc pirmajām dziesmām nenāk žāva (jo viss liekas tik šausmīgi līdzīgs).
Hocico gan jauks. Būtu vēl jaukāks ja es nebūtu iespiesta starp krūšturī tērptu spiedzošu, uz zābakiem lecošu dāmīti un rokas plivinošiem pus-pankiem pus-rivithediem, kad šamie sāka vārdu apmaiņu (ti čo? <-> a ti čo? stilā) atkāpos uz zāles aizmuguri, jo vēlamais acu kontakts bija panākts, kas šoreiz gan īpaši neko nedeva.
Brīžiem žēl sametās, ka visi centieni panākt, lai zālē esošie paceļ rokas, izgāzās, bet deju mūzika tomēr, pie tādas ir jādejo nevis jāplivina rokas. Un vispār, kas to būtu domājis, ka es varu padejot ar šņorzābakiem zibi-zibi apgaismojumā, no kā man parasti sareibst galva.

Do you know why I'm here? Cause I fu**ing love this!

Kā es gribētu kādreiz tā teikt par savu darbu.
Neaprakstāmi laimīgi cilvēki, viņi ceļo pa pasauli un vienmēr pulcē n-tos cilvēkus, kas ir gatavi stāvēt 5 vai vienalga cik stundas, lai tikai viņus redzētu/dzirdētu.

Bet ceturdaļstadionā ielīst nebija prātīgi. Es gan ļoti labi pārredzēju skatuvi pateicoties mazizmēra mietenītēm, kas stāvēja man priekšā, bet apmēram puskoncertā man sākās panika (iespējams no pārāk lielā uzņemtās enerģijas daudzuma), jo es biju iespiesta tā, ka nevarēju ne pagriezties ne pakustēties. Un svešu cilvēku siltums (man gan nav nekas pret citu cilvēku siltumu, ja tas ir pazīstamu vai vismaz zināmu cilvēku siltums, bet tā kā tāds man bija tikai no divām pusēm...), kas bija pēdējais piliens, lai es sāktu brutāli skrāpēties ārā no pūļa, bet tiku līdz stadiona vidum un atskārtu, ka tāds siļķu tusiņš ir visā stadionā, ne tikai priekšplānā!
Izdevās atrast brīvāku pleķi, bet ne uz ilgu laiku, jo uzradās kaut kāds lēkājošs-dejojošs skapis (pat ne divdurvju - visu četrdurvju skapis), kas mani ievilka savā dejā - sagrāba aiz vidukļa un aizplivināja pa gaisu kā tādu balerīnu šņorzābakos.
Pateicoties neredzētai izmanībai man izdevās aizbēgt un iekortelēties pie invalīdu laukuma stalažām tik labā vietā, ka pāredzēju visu skatuvi un visus trīs ekrānus.

Ja jāsaka kaut kas par skaņu, izpildījumu un tāda veida fiškām...
Biju gaidījusi labāku skaņu. IMHO Muse skaņa bija labāka. Vismaz uz pusi labāka. Ģitāru brīžiem vispār nevarēja dzirdēt, tas īpaši dūrās ausīs pie Nothing Else Matters. Iespējams tāpēc arī tās dziesmas tādas paplikas likās.
Bet viņu bundziniekam pieder mana sirds!
- Cik viņam ir rokas?!
- Vismaz četras ^_^

Emiru Kusturicu vajag padarīt par ikgadēju tradīciju (nez manas divas reizes jau laikam vēl neskaitās tradīcija bet veiksmīga sakritība).
Tik sen nav būts nevienā koncertā, ka nezinu ko lai raksta, jo viss liekas tik labi, a varbūt arī bija labi (un tā nebija tikai mana eiforija)!
Padomju himna sākumā (un arī beigās) vēl jo projām rada vajadzīgo noskaņu, un tik šausmīgi labi iederējās vēl jo projām padomiskajā Kongresu namā!
Un visiem augstajiem (aukstajiem ?) māksliniekiem parasti ir skaidrs - dziedam to, to un vēl šito, reizēm tas viss ir pat pierakstīts uz papīra lapas un nolikts priekšā, bet te klausītāji var burtiski izdiņģēt dziesmas. Gribat Vasju - dabūsiet Vasju!
Par ritmiem nemaz nav vērts runāt! Kājas pašas cilājās. Nākošreiz pavisam noteikti likšu lietā savu čigānu prikidu un ūber labi nomaskēto mentalitāti.
Vienkārši lieli bērni kas spēlējas ar lielu rotaļlietu - publiku.

I'am not Romeo
I'am not Romeo
Maybe you are Juliet
But I 'm not Romeo

Pielāgojot un pamainot vārdus

I'am not Juliet
I'am not Juliet
Maybe you are Romeo
But I 'm not Juliet

Gribu vēl!

Kājas smeldz no lēkāšanas.
Iespējams Bobs Mārlijs kapā apgriezās uz otriem sāniem dzirdot tās šausmīgās lirikas,... kā tur bija, "es sniegā čurājot zīmēju māju", ja kāds man būtu iedevis tikai liriku vien es noteikti būtu to piesējusi pankiem. Tādas dziesmas iederas SKA.
Kamēr tu esi jauns un nosacīti laimīgs/naivs vai kā vēl to varētu nokristīt, vajag dziedāt SKA, bet kad tevi ir piešņākušas pārdesmit draudzenes, tu esi neveiksmīgi aprecējies, turklāt vēl ar bērnu baru, kas jābaro un jāskolo, tevi ir atlaiduši no darba un piedevām tumšā ielā piekāvuši kādi nebūt skinhedi vai citi galēji labēji noskaņotie, bet tu vēl jo projām tici labajam šajā dzīvē - tad tu vari dziedāt regeju!
Veterāniem Pčoliem cepuri nost!
Viņiem ir viss, kā nav pārējām Latvijām izveidotajām regeja apvienībām, lielākoties jau īsta regeja aura, kuras kalējs nenoliedzmi ir jaukais solists, kuram atliek vien nostāties uz skatuves, lai zālē kļūtu gaišāks, ātrumā nemaz nevaru iedomāties vēl kādu, kas dziedātu ar lielāku patiku un tādu spīdumu acīs, un spētu izvilināt smidu pat no visskeptiskākajiem cilvēkiem. Jā, reizēm ir manāms nedaudz šlāgeriskais skanējums, bet tas tikai dod senatnīgu šarmu un liecina par cienījamo pagātni, jo rau par himnu (jā, arī man!) kļuvusī dziesma "Maša"* tika iekļauta tālajā 1998/99 gada Odekolona izlasē, kad citi šībrīža regejisti vēl spēlējās smilškastē.
Jāpiebilst vēl par publiku - par to gan mēs varam lepoties - pie uzraksta "Chant Down Babylon" var ievilkt ķeksīti. Pirmo reizi redzēju panku un breikeru mierīgu līdzāspastāvēšanu (nedzirdēju pat nevienu sarkastisku piezīmi).

_______

* šeitan tiem, kas vēl nezin, pavisam legāli iegūstama.

Tātad...
Kur es paliku (šajā brīdī es sāku atgādināt KT pasniedzēju)

Man bija nedaudz bail, ka tāda veida mūzika koncertā mani nespēs piesaistīt, jo visa vaida ambientiskos gabalus es klausos kā fonu kaut kādām darbībām, lielākoties, lasīšanai vai rakstīšanai. Un gluži vienkārši tāda mūzika uz mani sāk iedarboties kā domu izraisītājs, un smadzenes nav spējīgas uztvert visas manas domas un papildus vēl mūziku.
Aizdomājos, tā ka nedzīrdēju mūziku, tikai otrās un trešās dziesmas laikā. Bet pēc tam, kad L. Džerarda sāka spēlēties ar savu balsi, manu uzmanību novērst nespēja pat 18. novembra salūts, kura dunoņa ielauzās arī caur operas sienām, dodot koncertam vēl papildus šarmu.
Brīžiem likās, ka uz skatuves priekšā dzied vairāki cilvēki ar daudzām un dažādām balsīm. Bet visas tās balsis ir tik nežēlīgi skumjas, ka reizēm tā vien iekaukties gribējās.
Jāsaka gan, ka 1. novembris un Aleksandra Veljanova bals, kas ir spējīga piešķirt vārdiem "down" un "done" teju vai sakrālu vērtību, vēl ir pārāk spilgtā atmiņā.

Esmu savai galvai parādā vienu recenziju, lai kaut kā sakārtotu pēcvakardienas bardaku un neļautu haosam izplatīties tālāk smadzenēs un sēt tur savas galīgākā bezsakara sēklas.
Tātad - Deine Lakaien akustiskais koncerts.
Pirms koncerta biju nežēlīgi nokaitināta. Kā parasti, kad paredzēts kāds svinīgs pasākums (vai vairāki kā šajā gadījumā) ārā plosās mērens orkāns ar lietu, vēju un gaudojošiem urlām uz ielu stūriem. Vilciens, protams, kavējās – svārki slapji, zābaki dubļos nobristi, mati izpūsti, uz nagu lakas - cimdu adījuma fraktūra. Visi tie sīkumi, kas ir spējīgi izvest parasti neizvedamu cilvēku.
Bet ar pirmo noti visa agresija izkūpēja.
To nav iespējams salīdzināt ne ar vienu koncertu, kurā esmu bijusi. Un ne jau tikai tāpēc, ka šis notika lielajā aulā, kur akustika ir vairāk kā perfekta. It kā vienkāršs akustiskais koncerts – klavieres, vokāls, bet sajūta tāda it kā uzstātos Vīnes orķestris.
Runājot par orķestri - Ernstu Hornu var nosaukt par cilvēku orķestri, man pat prātā nenāca, ka tādas skaņas var izvilināt no klavierēm! Es vienmēr esmu gribējusi dzirdēt kā kāds spēlē LU koncertflīģeli, pareizāk sakot - nav bijis tāds pasākums lielajā aulā, kura laikā es vismaz 10 minūtes nebūtu skatījusies uz to flīģeli cerībā, ka uzradīsies kāds pianists. Vakar manas ilgas piepildījās, pat vairāk kā piepildījās.
Ar vienkāršiem sadzīviskiem priekšmetiem panākt to, ka klavieres skan kā klavesīns! Nekad nebūtu iedomājusies, ka tas vispār ir iespējams. Skaudība nāk virsū skatoties. Lai gan, manuprāt, jebkurš, kurš ir spējīgs izvilināt pārpasaulīgas skaņas no parastam cilvēkam neizprotamiem instrumentiem, ir apskaužams.
Lai nu kā, reizēm tomēr sirds nedaudz sažņaudzās vērojot tās agresīvās darbības, stīgu raustīšanas, sišanas, un visādu priekšmetu sakrāmēšanas klavierēs. Varu derēt, ka klavieru skaņotājs priekšlaicīgi nosirmoja. Stīgu nomainīšana flīģelim varētu būt diezgan dārgs un piņķerīgs process.
Par Aleksandra Veljanova balsi.
Protams, ka es apzinājos, ka viņam ir klasiski skaista balss, tomēr tik daudzi ieraksti dzirdēti, tajā skaistā arī akustisko koncertu. Bet ja kaut ko ieraksta, tad gribot negribot ierakstu nākas kaut vai nedaudz apstrādāt, turklāt visiem taču ir zināms kā Dark Wave māksliniekiem ir ar tām balsīm – ierakstos ūber ūber, a dzīvajā tāds čiks vien ir (kaut vai tie paši Pitchfork(i) – kā dziedam dzīvajā un kā ierakstos).
Biju gatava uz vilšanos, bet patiesība nāca kā ar pannu pa galvu.
Viņš dzied daudz, daudz, daudz, daudz... n reizes daudz labāk kā ierakstos! Man pat žoklis atkārās! Viņš pat čukst skaisti!
Grozies kā gribi ierakstos nav iespējams saklausīt visas balss nianses.
Vārdi glaudīt ausis ar mūziku (balsi) iegūst pavisam jaunu nozīmi. Ja varētu sataustīt tad pavisam noteikti būtu samts, jā, tas skan klišejiski, bet tā tik tiešām ir! Uz apakšējām notīm radās tāda sajūta, ka ausīs ir sabāzts samts, nemaz nerunājot par skudru bataljoniem uz muguras un zosādu.
Varbūt vienkārši esmu pieradusi pie operiski klasiskajām balsīm, operas dziedoņiem tomēr balss ir tāda sausa, varbūt skaļuma dēļ, jo jādzied jau ir arī tiem nelaimīgajiem otrajā balkonā pēdējā rindā, un tāda balss, vismaz man, rada sajūtu, ka dzied visiem, nevis konkrēti man. Veljanovam turpretī balss ir mīksta, elastīga un nežēlīgi patīkama ausīm (es jau sāku atkārtoties) un rodas sajūta, ka dzied tieši man, vēl vairāk tieši man pie auss.
Cilvēks ar tādu balsi varētu mani pierunāt uz jebko!
Pirms kāda laika man bija ideja iespundēt skapī kādu mūziķi, tā teikt personīgai lietošanai, šamais tad nu ir kandidāts numur viens! Un ja man kāds būtu pirms diviem gadiem teicis, ka mūzika var radīt tādas emocijas, es viņu noteikti izrēktu par to, ka saskatījies par daudz amerikāņu filmas vai salasījies Rozamundi Pilčeri.

Es trīcu!
Nu jā man ir auksti, bet šoreiz tas nav tas!
Skaisti, skaisti, skaisti, skaisti, SKAISTI!!!
Vienīgais šad tad vairāk dzirdējās bungas nevis čelli, vismaz labajā pusē tā bija. Tas arī ir vienīgais par ko var piesieties. Viss pārējais bija daudz maz ideāli ^_^. I publika tāda neredzēti jauka un viendabīga bija.
Plaukstas niez, kājas sāp. Svārkus nedaudz saplēsu, bet labi ka nepazaudēju pavisam, jo vienbrīd, jau gandrīz vai izlecu no viņiem ārā.

Šobrīd nevaru skaidri padomāt... jāiet gulēt...

Vāks! Vienkārši vāks!
Mani aplēja un dziedāja tur pat priekšā ^_^!
Un kā dziedāja!

Neesmu nekāda lielā Muse fane, bet gribējās man viņus dzīvē redzēt - ja reiz izdaudzināti kā labākie koncertsniedzēji.
Fane vēl jo projām neesmu, bet tagad man viņi patīk daudz labāk! Patīkama popsa.
Skaņas kvalitāte arī vislabākā kādu nācies dzirdēt koncertā, turklāt tas viņu jaukais solists dzīvajā dzied daudz, daudz labāk kā ierakstos, tas tā nedaudz šokēja. Vispār zvērs... tā pāriet no ģitāras uz klavierēm (jauks KAWAI koncertflīģelis ^_^), klavieres gan jau bija faņera (ja nē tad milzīga atvainošanās un cepuri nost), bet tas ir piedodams, klavieres tomēr tāds cimperlīgs instruments.
Gaismas arī ideālas, vispār tā tomēr ir māksla izgaismot skatuvi un pareizās krāsas atrast, ja vēl piedomā pie tā, kā kuras krāsas iedarbojas uz cilvēka psihi, tad pūli var novest transā jau ar gaismu zibināšanu vien.
Sapratu arī to kāpēc latviešu tautai viņi tā patīk - dažas dziesmas ir nu tik smeldzīgas ka sirdi rauj laukā, un kurai citai nācijai gan tā patīk paraudāt kā latviešiem, mums tak ir tik daudz atceres dienas un pat Ziemassvētki tiek svinēti pēc labāko bēru tradīcijām.
Vienīgais pie kā var piekasīties ir tas, ka dažas dziesmas viņiem ir ļoti līdzīgas, uz koncerta beigām pat sāka likties - pag šito tak viņi jau spēlēja!
Tagad atliek vien sagrabināt naudu un nopirkt biļeti uz Apocalyptica. To noteikti nekādā gadījumā NEDRĪKST laist garām!

Es vakar redzēju cilvēkus ar visideālākajiem matiem pasaulē ^^. Nereāli... kur var tā purināt matus un nemaz nesapinās! Es arī tādus gribu! Mīlu metālistus ^^!