Vēl viens bērnības sapnis piepildīts.
Bet kaut kas nebija īsti... Varbūt visu ndaudz sabeidza B. Molko sejas izteiksme ar kādu viņš, dziesmas laikā smēķējot, paskatījās uz spiedzošo baru, tāds tā kā nogurums un pienākua apziņa, cilvēki parasti tā skatās uz nenomazgātu trauku kaudzi nevis uz delīrijā novestiem faniem. Netā pasen lasīju vienu interviju, kurā viņš saka, ka jūtoties faniem parādā. Man jau vispār liekas, ka parāda sajūtai uz skatuves nav ko darīt, vēl mazāk pie dziesmu rakstīšanas! Dziesmās to varbūt vēl nevar just, bet koncertā (vismaz zāles priekšā) tas bija gandrīz vai sataustāms.
Nez, varbūt es vienkārši esmu kašķīga, jo nedabūju savu Haemoglobin.
Nāksies ven samierināties ar ārstu variāciju par tēmu.

I was hanging from a tree
Unaccustomed to such violence
Jesus looking down on me
I'm prepared for one big silence

How'd I ever end up here
Must be through some lack of kindness
And it seemed to dawn on me
Haemoglobin is the key

Haemoglobin is the key
To a healthy heartbeat
Haemoglobin is the key
To a healthy heartbeat

At the time they cut me free
I was brimming with defiance
Doctors looking down on me
Breaking every law of science

How'd I ever end up here
Reaching strain of color blindness
Then it seemed to dawn on me
Haemoglobin is the key

Haemoglobin is the key
To a healthy heartbeat
Haemoglobin is the key
To a healthy heartbeat

(..)

Atpakaļ pie "Ar" un rendez-vous ar franču valodu.

Gothika vakar bija dikti jauka ^^ !
Varu derēt, ka priecāšos vēl visu nākamo nedēļu.

Latvišiem gan patīk pāršaut pār stīpu mūzikas ziņā, "trokšņu mūzikai" vajadzētu būt tai smalkajai robežai starp mūziku un troksni, kas nebūt nav tik viegli kā liekas, šajā gadījumā pāršāva pār strīpu krietni pa daudz uz trokšņa pusi, bet tas ambients beigās gan bija uzteicams!