Esmu savai galvai parādā vienu recenziju, lai kaut kā sakārtotu pēcvakardienas bardaku un neļautu haosam izplatīties tālāk smadzenēs un sēt tur savas galīgākā bezsakara sēklas.
Tātad - Deine Lakaien akustiskais koncerts.
Pirms koncerta biju nežēlīgi nokaitināta. Kā parasti, kad paredzēts kāds svinīgs pasākums (vai vairāki kā šajā gadījumā) ārā plosās mērens orkāns ar lietu, vēju un gaudojošiem urlām uz ielu stūriem. Vilciens, protams, kavējās – svārki slapji, zābaki dubļos nobristi, mati izpūsti, uz nagu lakas - cimdu adījuma fraktūra. Visi tie sīkumi, kas ir spējīgi izvest parasti neizvedamu cilvēku.
Bet ar pirmo noti visa agresija izkūpēja.
To nav iespējams salīdzināt ne ar vienu koncertu, kurā esmu bijusi. Un ne jau tikai tāpēc, ka šis notika lielajā aulā, kur akustika ir vairāk kā perfekta. It kā vienkāršs akustiskais koncerts – klavieres, vokāls, bet sajūta tāda it kā uzstātos Vīnes orķestris.
Runājot par orķestri - Ernstu Hornu var nosaukt par cilvēku orķestri, man pat prātā nenāca, ka tādas skaņas var izvilināt no klavierēm! Es vienmēr esmu gribējusi dzirdēt kā kāds spēlē LU koncertflīģeli, pareizāk sakot - nav bijis tāds pasākums lielajā aulā, kura laikā es vismaz 10 minūtes nebūtu skatījusies uz to flīģeli cerībā, ka uzradīsies kāds pianists. Vakar manas ilgas piepildījās, pat vairāk kā piepildījās.
Ar vienkāršiem sadzīviskiem priekšmetiem panākt to, ka klavieres skan kā klavesīns! Nekad nebūtu iedomājusies, ka tas vispār ir iespējams. Skaudība nāk virsū skatoties. Lai gan, manuprāt, jebkurš, kurš ir spējīgs izvilināt pārpasaulīgas skaņas no parastam cilvēkam neizprotamiem instrumentiem, ir apskaužams.
Lai nu kā, reizēm tomēr sirds nedaudz sažņaudzās vērojot tās agresīvās darbības, stīgu raustīšanas, sišanas, un visādu priekšmetu sakrāmēšanas klavierēs. Varu derēt, ka klavieru skaņotājs priekšlaicīgi nosirmoja. Stīgu nomainīšana flīģelim varētu būt diezgan dārgs un piņķerīgs process.
Par Aleksandra Veljanova balsi.
Protams, ka es apzinājos, ka viņam ir klasiski skaista balss, tomēr tik daudzi ieraksti dzirdēti, tajā skaistā arī akustisko koncertu. Bet ja kaut ko ieraksta, tad gribot negribot ierakstu nākas kaut vai nedaudz apstrādāt, turklāt visiem taču ir zināms kā Dark Wave māksliniekiem ir ar tām balsīm – ierakstos ūber ūber, a dzīvajā tāds čiks vien ir (kaut vai tie paši Pitchfork(i) – kā dziedam dzīvajā un kā ierakstos).
Biju gatava uz vilšanos, bet patiesība nāca kā ar pannu pa galvu.
Viņš dzied daudz, daudz, daudz, daudz... n reizes daudz labāk kā ierakstos! Man pat žoklis atkārās! Viņš pat čukst skaisti!
Grozies kā gribi ierakstos nav iespējams saklausīt visas balss nianses.
Vārdi glaudīt ausis ar mūziku (balsi) iegūst pavisam jaunu nozīmi. Ja varētu sataustīt tad pavisam noteikti būtu samts, jā, tas skan klišejiski, bet tā tik tiešām ir! Uz apakšējām notīm radās tāda sajūta, ka ausīs ir sabāzts samts, nemaz nerunājot par skudru bataljoniem uz muguras un zosādu.
Varbūt vienkārši esmu pieradusi pie operiski klasiskajām balsīm, operas dziedoņiem tomēr balss ir tāda sausa, varbūt skaļuma dēļ, jo jādzied jau ir arī tiem nelaimīgajiem otrajā balkonā pēdējā rindā, un tāda balss, vismaz man, rada sajūtu, ka dzied visiem, nevis konkrēti man. Veljanovam turpretī balss ir mīksta, elastīga un nežēlīgi patīkama ausīm (es jau sāku atkārtoties) un rodas sajūta, ka dzied tieši man, vēl vairāk tieši man pie auss.
Cilvēks ar tādu balsi varētu mani pierunāt uz jebko!
Pirms kāda laika man bija ideja iespundēt skapī kādu mūziķi, tā teikt personīgai lietošanai, šamais tad nu ir kandidāts numur viens! Un ja man kāds būtu pirms diviem gadiem teicis, ka mūzika var radīt tādas emocijas, es viņu noteikti izrēktu par to, ka saskatījies par daudz amerikāņu filmas vai salasījies Rozamundi Pilčeri.