Tātad...
Kur es paliku (šajā brīdī es sāku atgādināt KT pasniedzēju)

Man bija nedaudz bail, ka tāda veida mūzika koncertā mani nespēs piesaistīt, jo visa vaida ambientiskos gabalus es klausos kā fonu kaut kādām darbībām, lielākoties, lasīšanai vai rakstīšanai. Un gluži vienkārši tāda mūzika uz mani sāk iedarboties kā domu izraisītājs, un smadzenes nav spējīgas uztvert visas manas domas un papildus vēl mūziku.
Aizdomājos, tā ka nedzīrdēju mūziku, tikai otrās un trešās dziesmas laikā. Bet pēc tam, kad L. Džerarda sāka spēlēties ar savu balsi, manu uzmanību novērst nespēja pat 18. novembra salūts, kura dunoņa ielauzās arī caur operas sienām, dodot koncertam vēl papildus šarmu.
Brīžiem likās, ka uz skatuves priekšā dzied vairāki cilvēki ar daudzām un dažādām balsīm. Bet visas tās balsis ir tik nežēlīgi skumjas, ka reizēm tā vien iekaukties gribējās.
Jāsaka gan, ka 1. novembris un Aleksandra Veljanova bals, kas ir spējīga piešķirt vārdiem "down" un "done" teju vai sakrālu vērtību, vēl ir pārāk spilgtā atmiņā.