ausis glauda: Le Moderniste – Rupture
Eh katru gadu ir rakstīts šogad nevar nerakstīt, lai gan kaut kā rakstīšana man pēdējā laikā nevedās. Jāpamēģina vienreiz piespiesties varbūt atnāk vaļā kaut kāda literārā čakra (spriežot pēc cibiņu evolūcijām - ain't gonna happen).
Tātad 16. Juodaragis. Galvenā tēze - bija riktīgi kruta, neskatoties uz to, ka bija viens brīdis, kad tieši tā pat kā pagājšgad domāju, ka tūlīt atstiepšos un došos apciemot mūsu Baltu senčus. Tā varētu būt droša pazīme, ka piepildās mani ļaunākie murgi un es kļūstu ekstraverta - ja esmu viena - varu koncentrēties uz sliktumu, bet tikko kā apkārt ir cilvēki, tā ir daudz interesantākas lietas ko darīt.
Lai nu kā braukt mazizmēru busā viennozīmīgi ir krutāk kā braukt ar pārbāztu Daugavpils autobusu, it sevišķi ja var novērot kā čī izkopj vitāli svarīgu vīna dzeršanas taktiku (no pudeles kakliņa braucot pa bedrainu ceļu) un vārna stāsta pasakas un spēlē kokli.
Par grupām:
DZELZS VILKS kā jau Dzelzs Vilks, bet pavisam noteikti vairs ne tāds, kā tas Dzelzs Vilks, kam oranži mati un viss pārējais.
SPANXTI bija labāki kā pēdējo reizi, kad viņus redzēju (jestrāki un ne tik sērīgi), bet noklausījos tikai kādas četras dziesmas, jo paralēli bija Changes.
CHANGES sniedza labu ieskatu neofolka vēsturē (pat nevajadzēja iet uz to lekciju, kas bija sestdienā - paskaties uz vienas skatuves, paskaties uz otras un voilà), bet redzēju tikai koncerta otro pusi - šīs bija briesmīgākais no pārklāšanās gadījumiem.
OBŠRR ir ļoti atraktīvs jaunietis pie laptopa.
BĒDU VĒSTNESIS bija ok, bet bišķi par drūmu tik nežēlīgi aukstam laikam.
DONIS a.k.a. dziedošo ģimeņu lietuviešu edišens, nebija jau slikti (tie bērni grabinājās labāk par mani), bet man kaut kā tomēr labāk patika vecais variants.
FIRE+ICE šķiet, ka bija vieni no labākajiem šajā MJR. Ļoti klasiski un askētiski, bet tik forši. Var jau visādi izteikties par klasisko neofolku, bet man tomēr patīk tas "stāstījuma" veids. Vēl es uzzināju, kas kopīgs FIRE+ICE ar OTWATM un Sonne Hagal - viens ģitārists Vurgart.
VILKDUJA kā vienmēr disko pļasko un ugadai meloģiju jaunās skaņās (ko es spēlēju labāk par Čī! Jei!).
ROME!!! Misters Reuters dzīvajā dzied tik pat labi kā ierakstos. Dažas dziesmas nostāvēju priekšā, bet tur bija šausmīgi draņķīga skaņa un vienīgais, ko varēja kārtīgi dzirdēt bija bungas, tāpēc nācās atkāpties uz tālāku vietu, kur skaņa bija daudz labāka. Vienīgais mīnuss nenospēlēja neko no Nos Chants Perdus. Jā, un bungas bija kaut kādas bipolāras - brīžiem ok, brīžiem galīgi garām, piemēram, (Death) The Spanish Drummer tika episki izbojāts.
Videō (nezinu kas ir šis Remarks, bet viņam vienmēr ir kruti MJR video)
Videō
Bildes