Domāju par barbiturātiem. Jā, ķīmijas skolotāja žagojas.
Jau Krimināllikuma pielikumu studējot (lai atcerētos tos nolāpītos daudzumus), nevarēju saprast, ko tad nabaga barbiturāti noziegušies, jo izklausās vairāk pēc zālēm nekā narkotikām (kaut gan visu izšķir pielietojums). Vienīgais, ko kaut kādās spiegu filmās sagrābstīju par šo sugu, bija patiesības serums.

Pagaidām esmu atradusi divus:
Sodium thiopental
Amobarbital

Pirmo lietoja jaukais mazai Hanibals, lai atcerētos, kā tika apēsta viņa mazā māsiņa, otro lietoja psihiatri pirmajā filmā no iepriekšējā posta. Nevarētu teikt, ka man kā cilvēkam, kas reti melo*, šī tēma būtu ļoti aktuāla, bet interesē tieši tas apspiesto atmiņu aspekts. Pirmajā gadījumā, piemēram, nātrija tiopentāla iedarbība tiek skaidrota ar to, ka grūtāk ir izdomāt melus nekā teikt patiesību, bet kādā veidā, tas varētu izvilkt atmiņas, kas gadiem ir aizmirstas un iestūķētas kādā dziļā stūrī? Ar otro ir apmēram tā pat. Un tad, kad vajag kādu psihiatru, apkārt ir tikai ķīmiķi.



---------------
* Jo nekad nesaki nekad, varbūt melotu, ja būtu par ko. Bet vispār es šo konceptu īsti nesaprotu, vai varbūt tas laika gaitā ir zaudējis savu jēgu.

It's not courage, it's absence of anxiety. (Iz runas par nozāļošanu iekš Stephen Fry-The Secret Life Of The Manic Depressive)

Jā, beidzot man būs ko atbildēt solmeitei, kad viņa uzteiks manu kārtējo "drosmi". Zāļota, protams, neesmu nekad. Man smadzenes vnk strādā dīvainā režīmā. Lielākoties rāpoju pa sienām aiz trauksmes par kaut ko tādu, kam citi pat uzmanību nepievērstu. Bet tad atkal gadījumos, kad citi brēcot plēstu matus, man nav nekādu emociju.
Pilnīgi nekādu.
Tur, kur parasti ir tas briesmīgais traksmes murskulis, pēkšņi vairs nav nekā.

Ar fašismu apsēsts gots - FaGots!

Nē, nu vispār...

8. decembrī Igaunijā Rakverē - Darkland Fire III ar H.E.R.R., Parzival un Die Weisse Rose.



(Bet last.fm algoritmi ir kaut kādi dīvaini, šajā pasākumā mans recommended lineup ir 4 grupas no 4, un "Your compatibility is High (58%)", matemātika gan nav mana stiprā puse, bet tas izskatās pēc 100% nevis 58%)

(Iespamotu arī industrijas kopienā, bet viņi ir nolāpīti masoni pat cibā bļe!)

Pie Elizabetes un Marijas ielas krustojuma šodien bija (varbūt vēl ir) diezgan liela peļķe ar asinīm. Interesants skats kā cilvēku bari turpu šurpu staigā garām, kāds pat bija iekāpis un izbradājis. Fascinējoši.

Tad par pupiem, ja?

Vispār interesanti, ka sestdien pabiju pasākumā, kurā arī visnotaļ aktīvi tika apspriesta pupu tematika, neviens gan tik šausmīgi nesacepās. Laikam kārtējās, smalkās kosmosa vibrācijas.

Man arī nepatīk, ka mani uztver kā gaļu, it sevišķi nepazīstami cilvēki uzsākot pazīšanos. Vecums laikam, bet pēdējā laikā kļūstu tolerantāka pret šo jautājumu (lol, cik tad vēl ilgi un neviens ij nedomās uzteikt meat suit, jo viss "daiļums" būs laika zoba saēsts). Bet vīriešu savstarpējās sarunas par pupiem man liekas nekaitīgākas par tām sarunām, ko mēdz kruķīt sievietes apspriežot vīriešus, bieži vien nevis vienkārši "kaut kādus" vīriešus, bet tādus, ar kuriem viņām jau ir attiecības vai taisās tādas ieviest. Izskats tur figurē ļoti maz (varbūt reizēm mūžīgais zeķes + zandales jautājums), pārsvarā tiek apspriests materiālais stāvoklis, veiksme / neveiksme (arīdzan materiālā plāksnē, vismaz pārsvarā), prāta spējas (cik nu par tādām var spriest tik materiāli orientētas sievietes) un vēl viss-kaut-kas, kas savienojumā ar runātā negatīvo saturu, nejauši noklausīts jebkuram vīrietim iedzīto kaut kādus nepamatotus komplekus un riebumu (pamatotu) pret sievietēm kā sugu.
Nē, tiešām, kad vīrietis runā par kādu sievieti, kas viņam patīk vismaz man ir nācies dzirdēt tikai patīkamo īpašību uzskaītījumu, bet kad to pašu stāsta sieviete tad ir gūzma negatīvo īpašību un piebilde, ka nāksies nedaudz "pamācīt" un tad jau saiģot.

Lūk tas man liekas pretīgi.


(Bet varbūt tas ir tikai Stokholmas sindroms, kas veidojies gadu gaitā klausoties jokus no sērijas "tev pupi ir? kāpēc nenēsā?")

Es, protams, no randiņiem neko nejēdzu, bet srsly - W T F???

"Pat ja atraktīvs stāstījums par iemīļoto darbu, hobiju nav kļuvis par iemeslu neveiksmei, tad vienmēr paliek drošs veids sabojāt tikšanos - izpaust savu augsto intelektu, kas ne katram būs saprotami un pieņemami."

Slīķu skrējiens pa Ūpīšiem - Čakmarijas ielu - Vērmaņdārzu! Ielīdām Vērmaņdārza strūklakā, tur ir dikti glumš pamats, viena strūklakas statuja ir sieviete ieģērbusies lauvas (?) ādā un amors ar nolauztu loku. Nez vai šo var nosaukt par otro reizi, kad šovasar esmu peldējusies.

Bet vispār šodien pie maniakfilmām sieviešu sarunas:

- Tu labāk gribētu dzemdēt Jēzu vai Antikristu?
- Antikristu!

Mums ir ūberkomūna!

Divas maniakfilmas, pret kurām man bija ieviesušies kaut kādi aizspriedumi, bet zrja! Hannibals ir vienkārši uķuķuķurū!

The Silence of the Lambs

Hannibal

Un izskatās, ka Klarisai iekš "Hannibal" ir gandrīz vai mana dabīgā matu krāsa*, vai arī es esmu sākusi aizmirst kāda ir mana dabīgā matu krāsa.


------------------
* "vidējā aritmētiskā dabīgā matukrāsa", ja ņem vērā, ka šamai, nenosakāmu apstākļu dēļ, patika mainīties no gandrīz blondas līdz gandrīz brūnai, kamēr man zajebala.

Pilnmēness tepat ap stūri. Vienu brīdi gribas atgāzt galvu un histēriski smieties, nākamajā seju pārņem raižpilna gimase un gribas triekt pieri pret galdu. (Sāku saprast no kurienes tās priecīgbēdīgās teātra maskas)

Un pielipa kārtējā hipsterpopsa (zombiju kolekcijai).
Walk, watch me walk, watch me walk, watch me walk like a zombie!

Ciblistē kaut kā pēdējās dienās dikti bieži parādās Lucifera vārds. Par tēmu jau esmu izteikusies, bet ja reiz uzvedina uz domām, tad jāapjūsmo Lucifera iedvesmotā daiļrade:

Guillaume Geefs "Le génie du mal", 1848 (jeb vienkārši Lucifers)

Sensenos laikos Briselē redzēju arī otru Lucifera variantu, bet augstākminētais ir glišāks un luciferīgāks par spīti tam, ka ir piekalts baznīcā.

Of the Wand & the Moon - Lucifer (šī ir gandrīz vai dzīvokļa himna, pārmaiņus skan no visām istabām)

Sievietes vokāls iekš martial industrial Yay or Nay?

YAY!!!

Pantheon Legio Musica - Pompeii

Vispār ja vajadzētu "dziedāt", tad pavisam noteikti tikai martial industrial žanrā, jo tur var izbraukt ar čantošanu latīniski.

Lex loci contractus, lex loci delicti commissi, lex loci actus, lex loci solutionis, lex loci protectionis, lex loci celebrationis un lieta darīta!

Lol pilnmēness taču.
Līdz kāzām sadzīs Līdz Velnio akmuo izdils.

Roses are red
Violets are blue
Aggressive drivers
Should be burnt alive

Jeb kā es tiku no galvas līdz kājām nolieta ar dubļainu ūdeni tikai tāpēc, ka kādam bembistam gribējās pārbraukt krustojumu pie sarkanā. Un es jau tā biju piespiedusies pie LMA sienas (tur aš mana kontūra palika)!

Kā parasti lirika līdz smadzenēm nonāk ar krietnu novēlošanos (kādi septiņi gadi šoreiz).

All alone (He's so desperate)
So disturbed
He's so borderline
So alone (So forgotten)
In this atrium of lies

Iz Social Enemy by Front Line Assembly

Viens liels "Awww"

Vajag mūziku no, kuras burtiski metaforiski pil inde.

Ir kādi ieteikumi?

Bet kā man patīk dejot (lasīt - plivināties, spirināties, staipīties, lēkāt), ir baisi, taču tajā pašā laikā pilnīgi vienalga kā izskatās no malas. Traumas gan nav labas, šķiet, ka esmu sastiepusi kaklu (vai varbūt žokli?) tā, ka liekas - tās sāpes ir galvā nevis muskuļos.

Vakar pie pusdienu galda atklāju kārtējo latviešu īpatnību.
No vienas puses vidējais latvietis ir kārtīgs gaļēdājs. Ja latvieši izgudrotu hamburgeru, tad tas būtu nevis viens gaļas gabals starp divām maizes šķēlēm, bet viena maizes šķēle starp diviem gaļas gabaliem.
BET!
Tikko kā saruna nonāk līdz cūku fermām, tā vidējais latvietis pārvēršas par hārdkōru vegānu.

Tā kā īsta mīlestība skaitās tikai tā, kas nāk atpakaļ pēc iemīlēšanās un trāpa pa pakausi kamēr skaties citā virzienā, tad...

J. G. Thirlwell (Foetus, Manorexia, Steroid Maximus, Wiseblood u.c.) ir lielā muzikālā mīlestība, pilnīgi vai galdā jākož. Un māk diriģēt veselu orķestri!
Lielais (turklāt loģisks sakarā ar pirmo teikumu) iekāriens pārgājis uz Foetus - Love (2005), lai gan pirms tam biju totāli Flow apsēsta. Liriku dēļ laikam.

i gave you a mountain
you gave me pain,but...
why are the pretty ones always insane?
(..)
look at all the ugly people
diggin holes to pass the time
semi spastic weak and feeble
never ending pantomime

( bet (you Got Me Confused With) Someone Who Cares jāmācās no galvas )