Prķī, parķī, afķerparķī!

Manai cibai šodien seši gadi!

(Pa šo laiku esmu atradusi smilšu fobijas saknes. Bērnībā savā smilškastē uzjaucu plūstošās smiltis un pati ar kājām iestigu. Ilgi bļāvu, bet neviens nenāca, jo tas bija siena laiks un visa rodņa uz lauka, pēc kādas pus stundas garām brauca gaziks ar sienu, un krāvēji mani izķeksēja ārā)

Vakar paliku pēdējā appuišojot Lagosu, viņam jaunas bindes no Polijas atvestas... visām četrām kājām. Kamēr uztinu visi jau bija izskrējuši uz laukuma. Notīt gan bija grūtāk, jo Lagoss ik pa brīdim rāva gaisā kāju un pēc tam cirta pie zemes ("tin to riebeklību ātrāk nost"), bet pēc tādām vaļībām šams paliek tāds rāms un mierīgs, jo tā taču nav pieklājīgi un ātri jāiedod buča savādāk izdomās vēl atstāt bez maizes.
Mājās vilkos caur mežu, pa tumsu, pa slapjumu, pēcāk pārsalu, blenžot uz lielajiem greizajiem ratiem un gaidot vilcienu. Romaņķika!

Gandrīz apkritu, kad šodien man tika piešķirts Lagoss! LAGOSS!!!!

Visu treniņu pēc ausīm monitorēju viņa īgnuma pakāpi. Pašam Lagosam vajadzēja apmēram minūti, lai apjēgtu, ka esmu liela viņa talanta pielūdzēja. Tā kā - grūti. Uzreiz var redzēt visus kļūdainos pieņēmums un lietas līdz kurām vispār vēl neesmu aizdomājusies (un diez vai spēšu formulēt kas tas vispār bija).

(gribēju uztaisīt gōtisku bildi ar kapu vārtiem starp zirga ausīm, bet sapratu, ka tas beigtos ar izlauztiem kapu vārtiem un stīplčezu pāri kapu kopiņām. Pie kapiem viņi paliek tādi dikten tramīgi. No spokiem nebaidās, bet tantiņas kas klusiņām čabinās pa krūmiem gan noved fizioloģiskā afekta stāvoklī.)

( atrādīšanās ggp )

Ja man būtu sirmi zirgi... tad es droši vien pakārtos apaušos uz siena šķūņa sijas.

Kad es biju maza man ļoti, ļoti gribējās sirmu zirgu (vēlams percheron).
Kad es biju mazliet mazāk maza, jaukā atvasaras dienā man iedeva nomazgāt Orlando. Pēc tam divas nedēļas gulēju mājās ar angīnu.
Šodien saņemot dubļainu smilšu krāsas portfelīti (jeb Lesliju), kurš vēl piedevām mani sabučoja (jo moš var izbučot auzas), es sapratu, ka vairs negribu sirmu zirgu. NEKAD!

Man jau likās, ka rudens nāk, bet tikko paskatījos ārā pa logu uz mēnesi un man uznāca histēriski smiekli. Nebūs vēl rudens yay!

Bet ir ļoti forši aiziet uz vietējo armēņu iestādījumu pierīties kā suķim, pēc tam aizbraukt uz treniņu un saņemt... visneērtāko un kratīgāko zirgu.
Bet man ar viņu iet salīdzinoši labi. Vienīgais tas netipirkais jūtīgums. Parasti šitik neērti zirgi ir truli kā beisbola nūjas, bet uz šitā mēģini kaut kā lēkšos noķert kādu ērtāku vietu (kādas, protams, nav), tā šis nodod pa mēmajiem un "Es šitā nevaru strādāt, beidz tak vienreiz tirināties".

Āāā un Kristiāna uz beigām izvilka savu Dāri uz laukuma parastos apaušos ar striķi. Nevienam parelistam neesmu redzējusi šitik labu savākumu no pakaļas uz priekšu (esmu redzējusi, ka zirgi pēc pieprasījuma kaut ko mēģina, bet ko ta' viņi var izdarīt, ja kāds sēž uz pleciem). Tā teikt ļaunie iejādnieki viņi jau tikai ar laužņiem māk.

Pa ceļam uz garāžu ejot atcerējos par vienu bulciņbodi, tāpēc šodien apguvu mākslu braukt ar vienu roku... pa izskalotu un izdangātu meža ceļu, skandējot "šit, šit, šit" matru, jo mašīna, protams, svaigi mazgāta.
Tagad dubļaina un ar šokolādi uz stūres.

Bet vispār tādi nakts / dienas zvēi man tiek pēdējā laikā.
Ceturtdien Milāna, kas ir tik gōōōtiska, tumša, viegla un iznesīga kā vasaras nakts, aš kā mēnesim iz pajūga izzagta, bet kaut kas tajā visā viņas vieglumā ir tik ļoti grūts, ka pēc katrām piecām minūtēm darbības desmit minūtes jāatelšas. Kristiānai patika kā mēs tur ņēmāmies, bet es pēc treniņa gandrīz noģību... tehniski noģību arī, tikai paspēju lokalizēties tā, lai nezaudētu ne samaņu, ne pie rokas vedamo zirgu.

Šodien Leslijs, liels, sirms un lumpacīgs. Man domāt, ka nesen apkalts, jo nu šausmīgi šļūcinājās pa staļļa grīdu un zāli, bet laukumā tā klupa ar priekškājām, ka palēkšot bija neiespējami. Beidzot realizēju savu vēlmi atsoļoties bez segliem un uzlecu viņam mururā no beņķīša (no zemes ņekaķit, jo viņš ir ~180 cm skaustā). Liels prieks un sirmspalvotas bikses.

Nerīta* cilvēka ikdiena. Rūpīgi izkasīju nutellas burciņu, lai uzsmērētu brokastu maizīti, bet nazis ceļā no burciņas uz maizi aizlidoja pa gaisu nošķiežot visu virtuvi un mani ar pēdējo šokolādes sviestu.

Vakar acīm redzot Jaunajam vilnim par godu cibināju ar Aveni pie Миллион алых роз. Bija vēl kaut kas līdzīgs Boney M, latviešu stila kantrīmūzikai un Maiks Oldfilds. Uz lēkšu pāerjām Kristīne sāka mēģināt kjūru sacensībām un foršā lēkšu mūzika trāpījās arī mums. Javno kaut kāds ost - tipa karību jūras pirāti + harijs poters + stardust vienā. Tāda "jāceļās un tūlīt jāiet kaut kas darīt" stila mūzika.
Šoks par Avenes gaitām, kā vienam tik stīvam lopiņam var būt šitādi lēkši. Tādi mīksti, mīksti, bet tomēr šūpojoši. Viņai gan patīk gāzties iekšā pagriezienos un vispār kruķīt kaut kādas mazizmēra figūras, bet ar to nav problēmas, jo šamā maina tempu no domas vien un viņu var saīsināt aš līdz lēkšošanai uz vietas. Un tad viņa piefiksēja, ka es arī sekoju līdzi mūzikai un līkumu izņem tā savākti savākti un uz plašo lēkšu mūziku aizdimdina līdzi Brodoram un uz lēkšu mūziku atkal savācās (uz otro mēģinājuma reizi ieraudzīju, ka De-Lī arī dara to pašu). Dressage horses are the best ^_^



------------------
* No vārda rīts nevis rīt

Izrādās, ka figurālā būs pie Gāgas Alehandro!!!
Es mirstu! Tā ir labākā lēkšojamā dziesma EVER! Mēs ar Arfu tā razķekaļi pa laukumu, ka visādas dejas uz bāra letes esenšalā pat līdzi nestāv!

Gribu vēl! ^^

Ko es daru, kad es nedaru neko.
Vakar pa ceļam uz stalli vēl pamanījos iebraukt brūngalvītēs un meža zemenītēs, savādāk tūlīt būs beigušās un ziemā nebūs ko dzert. Pie vissmukākajiem brūngalvīšu puduriem, protams, ir jātusē veselam baram izbadējušos odu. Iespējams viņiem gēnos ir iekodēts, tas, ka jāuzturas virs tējzālēm / ogām / sēnēm, lai varētu sakost kādu tējotāju / ogotāju / sēņotāju.
Baigi lēni tas negais nāca, tiku līdz ganībām un šams vēl tur lēnām šļūcinājās, Leslijs un Lantus (?) laikam bija izvesti salīt.

Man tika Milāna
( bilžains ggp )

Turpinu fanot par jauno vietu. Vienkārši ghah!!! Un jau pirms septiņiem gadiem ejot pa to taciņu es nevarēju vien beigt priecāties par taciņu un kruto nokļūšanu līdz stallim. Tagad taciņa gan ir diezgan aizaugusi, jo visi ir kruti un ar mašīnām, bet tagad ir trīsreiz foršāk! Šodien pusskrējienā mēģināju iemūžināt. Ar visām trīcošajām rokām un fotoaparāta naidu pret meža zaļo gaismu.
( ... )

Pieklājības pēc par treniņu vārīšos zem īpašās atslēgas.

I should have done this years ago!!! So vasara ir veiksmīgi norakstīta. Es jau pilnīgi jūtu kā visa eksistenciālā huiņa aizplūst no manām smadzenēm un gribas lekt gaisā un dziedāt (brīdinājums: POPSĀĀĀĀ!!!) iejādnieku himnu (savējie sapratīs* :D)
( ggp )


----------
* a tie, kas nav savējie - iejādē viss tiek vērtēts 10 ballu sistēmā

Jau otro dienu zvanos un nekādīgi nevarēju sazvanīt. Uzreiz, protams, nāk prātā domas no sērijas, ko tu vispār iedomājis tāda stulba un netalantīga iet spēlēties lielajā smilškastē pie nopietniem cilvēkiem! Bet par laimi izdevās tomēr sazvanīt pirms man uznāca maniakāla vēlme aiziet paraudāt kādā stūrītī.

Nākošnedēļ sākšu trenēties LLU pie Kristīnas Rozītes ^_____^

Esmu vienās pumpās un odu līķos, cimdi, kaut kur somas apakšpusē, ir notriepti ar dažādām odu ķeskām un Vuģika asinīm. To, ka apkārt it TIK daudz odu es ievēroju tikai tad, kad nokāpu. Kaut kā koncentrējoties nejūtu, ka manā kājā vai rokā sinhroni mēģina iekost apmēram 10 odu.
Vuģiks kaut kāds dīvains palicis, atceros kā tādu kuslu tipi-tipi zirgu, bet šodien desoja tik aktīvi ka brīžiem līdzi netiku (jā, es cerēju, ka pēc mana garā pārtraukuma būs tipi-tipi, bet viņam laikam pārtraukums nācis par labu). Lēkšos bišķi cīnijos ar viņa ērtās / manas neērtās puses nelaimīgo pagriezienu. Nevienu vien reizi ir sanācis taranēt ozolu, jo nu nevar viņš lūk tajā pagriezienā saliekties. Savādāk tīri labi.

Impērijai slimības lapa. Viņa, kā jau kārtīga sporsmenka ar lielu pieredzi lekšanā pār aploku, bija izdomājusi pārlekt piemājas aplokam visaugstākajā vietā (~170cm), kur tas vēl nostiprināts ar drāšu žogu. Rezultātā, protams, uzkārusies ar priekškājām, jo ieskrieties tur nav kur. Bet tas protams viņu netraucē pieprasīt burkānus dauzot traumēto priekškāju pret grīdu.

Tā, tas tā kā būtu. Turpmākā izglītība nodrošināta - paņēmu no JJ Kristīnes telefonu.

Vismaz no bezdarbības nesākšu dzīt kaut kādu eksistenciālu huiņu. Kā ir novērots cilvēki, kuri ir pārāk aizņemti ar pašu dzīvošanu, diez ko daudz nedomā par to, kas, kā un kāpēc, jo īstenībā - nafig?

Vakar izmantoju brīvību - "darināju garam zeķes"* un noskatījos kārtējo patētisko amerikānisma propogandas filmu "Secretariat" par intrigām ap tāds pašas kļičkas tīrasini.
( garlaicīgs vāvuļojums par tēmu, jeb kārtējais ggp )

Jūtas un sajūtas. Dīvaini vispār.
Iegāju manēžā un pēkšņi mani ķēra apziņa, ka šamā tak in nenormāli liela - skriet un ārdīties, pāris apļi un mēle pār plecu. Bet kad uzrausos Impērijai mugurā viss saruka. Tik šaurs un maziņš, stūri tik asi un griestu balsti pārāk tuvu.
Bet pie viņas es ļoti ātri pierodu. Ar Vudstoku krāmējos mēnešiem kamēr adaptējos. Impērija ir kā pašas kājas - varbūt ne tik krutas un advancētas kā gribētos, bet savējās!

Džeimsa Kamerūna lielajiem, zilajiem avatariem bija USB pieslēgums pie saviem zirgiem. Kaut kā tas vairs neliekas tik kruti, jo mums ar Impēriju ir Wi-Fi.

Pavasaris jē!

Jāiet likt ilgviļņi skropstās.

p.s. Lietuviešu skaistajā zirgu grāmatā atradu ( milzonīgu kompromātu )

Sapnī redzēju, ka segloju Arizonu ar "sarkanajiem" segliem. Sapņu tulks saka, ka būs iespēja strādāt iemīļotu darbu (varbūt pārmaiņas pēc kādu dzīvu zirgu apseglot).
Bet smadzene atkal apbrīnojami izdarās, kā šitā var visu atcerēties, un ne jau to, ka tur to puiku bērnudārzā, kam iesitu ar mašīnīti pa galvu, sauca Roberts, bet perfekti atceras visas sajūtas, visus sīkumus nu līdz pēdējam! Kāda maniere bija Arčikam - pariņķo pariņķo, pastāv, savelk vēderjostu, atkal pariņķo un pastāv, vēl savelk vēderjostu, un ne jau tikai maniere, bet pat perfekti laika intervāli un pavadošās sejas izteiksmes. Pat spalva uz tausti un viss muguras reljefs, kur bedres kur pumpas, kur krēpes sāk augt uz skausta. Tā it kā vakar būtu aptaustījusi, lai gan īstenībā nav redzēts sešus gadus.

P.s. Labākais sapnis un tulkojums:
35177. Ja sapnī zirgs nokož degunu, tad dzīve izputēs.
/J. Kriķis, Starti./

Man reizēm patīk šausmināties par citu suicidālajiem hobijiem, bet vakar kad man kārtējo reizi piecus cm priekš acīm nozibēja nags, piesviežot ģīmi pilnu ar ne visai tīrajām manēžas skaidām, man prātā ienāca pavisam cita doma - kurš nu būtu runājis!
( Tātad status čeks līdz šim brīdim. )

Nez ko es sev pa nakti izdarīju. No rīta sapratu, ka nevaru rokā noturēt čaiņiku, jo sānā dur kaut kāda sāpe. Kamēr aizšļūcināj-bridos līdz Impērijai sāpēs jau bija pārgājušas uz saulīti.
Tāds kaut kāds krampis.
Bet visu šai dzīvē var ignorēt, ja ir kaut kas labāks darāms.

Pirmo reizi pēc kādiem gadiem četriem ārdījos pa sniegu! Impērija, protams, bija neapmierināta, bet tas viņai pataloģisks stāvoklis, tā kā dabūju šļūcināties un balansēt pa apledojušu un apsnigušu bluķīti, kamēr viņai apnika šī izklaide (es klusiņām pukstēju, ka lūk NHisti savus zirgus uz bluķīšiem trenc a mums atkal viss otrādāk :D).
Nu stampājās jau viņa nenormāli uzmanīgi, kā uz augstpapēžu kurpēm caur stacijas tuneli, domāju, ka varbūt kaut kādas grambas apakšā, bet ne vellna - tik ļoti piesnidzis, ka līdz zemei kāja nemaz neaiziet.
Tehniski - pilnīgs beztolks. Nēsājāmies pa laukiem, ozolu birzi pie Misas, vairākas reizes meklējām, kur pazuduši kolēģi, jei bogu O. māk atrast tādu blind spot, ka es grozos un grozos un neredzu, kur tas melnais klucis (Vudstokas) palicis, bet izrādās te pat blakus.
Lēkši gan burvīgi, tik labi sanāca izsēdēt, pilnīgi vai ērti, droši vien tāpēc, ka šitādā sniegā ir tās kājas no zemes jāatrauj, nevar diebt šujmašīnītē.

Nākošreiz plānā - nogrābt Vģiku un padrebināties bez segliem pa sniegu. Ziemā ir tik forš tas no zirga nākošais siltums.