January 2nd, 2012

Sestdien nedaudz pārpratu savu organismu un pirms treniņa iedzēru peinkillerus. Tagad saprotu kāpēc slikti sportisti mēdz sazāļoties bez medicīniskas vajadzības. Nevienu brīdi nevajadzēja apstāties, lai atelstos, jo muskuļi vairs nēēēēvar. Neviena krampī sarauta kāja! Nekādas dīvainas sajūtas mugurā un plecos no pārāk ilgiem manēžas rikšiem. Tagad gan sāp prese, kāju nostiepjamie muskuļi un nelaimīgās, jau tā traumētās kājas saites (vannā varu iekāpt tikai ar labo kāju). Bet ir bijis daudz, daudz trakāk.

Līvis savukārt ir jauks un vienkāršs vīriešu cilvēks, pēc skata līdzīgs savam tēvam, tikai nedaudz tuklāks un latviskāks. Atrašanās manēžā vienam pašam gan viņam radīja skumjas pēc ciltsbrāļiem un vēlmi ātrāk tikt ārā, kas izpaudās kā šausmīgs impulss (zirdziņam, kas parasti knapi velk kājas). Vienīgā problēma bija tīri iziet stūri, kuru viņš pats bija pamanījies piegānīt, neies tak kājas smērēt.
Manēža vienatnē ir vienkārši burvīga, var izlēkšoties uz visām pusēm pēc sirds patikas, jo neviens nav jāvaktē un pārmaiņas pēc arī zirgs, kurš pats prasās izlekt lēkšos, nevis mūžīgais "varbūt tomēr vēl bišķi parikšojam". Un var iet shēmas ar visādiem zigzagiem un pēkšņiem uzrāvieniem, nebaidoties uzlekt kādam virsū.

Vispār skumji, agrāk pēc katra mazākā maindfaka skrēju pie mīlīša, tagad jāciešas un jāgaida un beigās var dabūt tikai izkustēšanos, kas nekad nav bijusi galvenais mērķis.

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs IP addresses of anonymous posters.