Leslijs tomēr ir visjaukākais no pieejamajiem mīlīšiem. Viņa gaitas ir briesmīgi izsēžamas, bet tas arī ir viņa vienīgais mīnuss. Viņš labi reaģē uz spiedienu un ir diezgan viegli dabūnams impulsīvā kustība (t.i. viņš vairāk ir no tiem zirgiem, kam patīk pārvelties no vienas kājas uz otru, bet ja paprasa tad viņš pavisam noteikti neizdomās kaut kādu huiņu, lai turpinātu vilkties), ar viņu mierīgi visu var sarunāt, viņš nekad nespītēsies pretī un neprovocēs cīniņus par autoritāti (lai gan studenti tā droši vien neteiktu, to vai kāpt cilvēkam uz galvas viņš diezgan slīpēti pārbauda jau vedot no aploka), man ir viegli saprast kāds kontakts ir vajadzīgs un neizšļaukāt pavadu pēc tam (kas ir kaut kāda mistika, jo es izšļaukāju pavadu VIENMĒR). Tā visa rezultātā, neskatoties uz to, ka divas nedēļas nebiju tikusi uz treniņiem, es treniņa vidū spiedzu "man ir iejādes zirgs" pa visu manēžu. Tik labas rikšu / apstāšanās / rikšu pārejas man nekad dzīvē nebija sanākušas, turklāt mēs viņas tik ilgi slīpējām, ka man pieleca, ka tā sajūta taču ir tāda pati kā ļoti ātri ejot un apstājoties. Lēkšos gan negāja tik spīdoši, jo mans šķībās muguras dēļ uz labo pusi lēkšojot Leslijam ir tendence voltu vietā taisīt traversu pa tik mazu aplīti, ka tā jau gandrīz vai ir piruete, un var just, ka viņam nav viegli, jo liels un nevisai lokans, bet dragā tik traversā.

Nez kā varētu dabūt jaunu zirgu ar veca zirga dvēseli, jo vecie man patīk krietni vairāk par jaunajiem.