Kad mums bērnībā bija garlaicīgi un likās, ka dzīvē trūkst "akšena", mēs atsējām pāris mēnešus veco sprigano teliņu, protams, tā lai izskatītos, ka pats norāvies. Un tad skatījāmies, kā visi skraida, bļaustās un mēģina izdomāt, kā šams atdabūjis to šausmīgo mezglu vaļā.
Morāle ir tāda, ka no mums būtu sanākuši labi noziedznieki, jo nevienam neradās nekādas aizdomas par ļaundarību, bet kā tas dzīvē gadās potenciāls netika izmantots un sanāca divi juristi un programmētājs.
Noziedznieki savukārt kā jau sen ir noskaidrots vairākumā gadījumu nav diez ko tālredzīgi un ārkārtīgi pļāpīgi. Reizēm gribas purināt lietas materiālus un nebalsī spiegt "TURI MUTI NEJĒGA!" Gadās arī, ka vāvuļo pat tad, ja neviens neko neprasa.
Tatad - divai literārie epic fail tepat no Eiropas:
1) Vlads Tanevski
2) Kristians Bala

1)Vlads Tanevski bija kārtīgs Maķedoniešu žurnālists līdz viņam, kā manā ievada fabulā jau likts nojaust, palika garlaicīgi, jo acīm redzot nebija par ko rakstīt, tāpēc viņš nožmiedza pāris vecu tantīšu un pēcāk par to uzrakstīja rakstus. Vienīgais trūkums šajā shēmā bija, tas, ka viņš īpaši nepūlējās apskatīties, ko policija par šo saka, jo galu galā viņš tak pats piedalījās un visas detaļas zināja tik labi, ka pēc trešās slepkavības policija sāka skatīties ko viņi vispār presei ir teikuši. Vēl uzradās šāds tāds DNS materiāls, ko salīdzināt un drīz vien neveiksmīgo žurnālistu varēja iespundēt cietumā. Par nelaimi cietuma kamerā kopā ar viņu bija iespundēts arī ūdensspainis, kurā viņš pamanījās noslīcināties.
Īstenībā, protams, viss bija sarežģītāk - edipa kompleks... bla bla jada jada... (vismaz vienu labu lietu maģistrs ir panācis man vairs negribās ielūkoties slepkavnieku galvās - tur tā pat nav daudz ko redzēt).

2)Lūk polis Kristians Bala jau varētu pretendēt uz slīpētāka slepkavas nosaukumu, viņš nolaupīja, spīdzināja un noslepkavoja kādu Vrocslavas biznesmeni un aizdomu pamata, ka viņš salaida ar viņa sievu. Bet tā kā rakstnieks nevar laist vējā labu stōriju - viņš šo to no nodarījuma iekļāva savā dižpārdoklī (ja toreiz vēl nebija tad tagad toč ir) "Amok", kas diemžēl nav tulkots ne latviski, ne krieviski, ne angliski, pat poliski ir grūti babūjams.

Noslepkavotā biznesmeņa lietu policistiem diez ko labi neizdevās atrisināt, pēc sešiem mēnešiem izmaklēšana tika pārtraukta neskatoties uz to, ka bija saņemtas divas anonīmas ziņas no Indonēzijas un Dienvidkorejas, kas raksturoja šo noziegumu kā perfektu slepkavību. Piecus gadus vēlāk policija saņēma anonīmu zvanu - zvanītājs ieteica palasīt "Amok". Protams, ar grāmatu nevienu cietumā neieliksi, bet policisti sāka rakt, un ko tik visu nevar atrast ja labi meklē - bija i Indonēzijā un Dienvidkorejā bijis i biznesmeņa telefonu pārdevis, tā , ka tiesai beigās nemaz grāmatu nevajadzēja spriedumā pieminēt. Un perfektā slepkavība pārvērtās par draņķīgu slepkavību, bet perfektu reklāmu grāmatai.