Dīvaini - šodien atceros ko domāju pirms iemigšanas, bet pašus sapņus neatceros.
Man patīk tā mētāšanās pa tēmām - sāc ar kaut ko vienu beidz ar pavisam citu.

Domāju par dzīvnieku uztveri. Ne to kā dzīvnieki kaut ko uztver, bet kā cilvēki uztver citus dzīvniekus. Aizdomājos līdz vistām (jā visparastākajām vistām) un to, kā es neizmantoju savu potenciālu (ne gluži atiecībā pret vistām, bet vistām ar to ir gan sakars).
Neieslīgšu nostalģiskos aprakstos par bērnību un to, kā vienīgais pienākums bija uzturēt vistu ganāmpulku nemainīgā sastāvā, sargājot no vanagiem un pustrakām lapsām, kas nāca pagalmā gaišā dienas laikā.
1) Man jau apmērma piecu gadu vecumā bija nenormāli uztrenēta uztvere, bez nekādiem īpašiem bērniem domātiem atīstošiem uzdevumiem. Pamēģiniet vienu brūnu inkubātorvistu atšķirt no divdesmit citām brūnām inkubātorvistām. Vēl krutāk - reizēm, pēc lapsu uzbrukumiem, man šamās nācās atpazīt pēc kājām.
2) Viņas man bija apmācītas ar klikera paņēmienu - iznāc tukšā pagalmā, klusām paklakšķini mēli un no visdīvainākajiem nostūriem sāk materializēties vistas.

Un ko es no tā visa izmantoju? Neko!

Javno iestājos nepareizā fakultātē :/


p.s. pilnai laimei Last.fm rādiō scrobbleris nestrādā

Kad es biju maza, man pašai bija jāvelk ragaviņas kalnā*, tagad ir visādi pacēlāji'n'stuff.


*Nu vismaz lielākoties - reizēm mani ar visām ragaviņām kalnā vilka brāļa draugi.

Redzēju sapni. Mazgājot rokas kaut kā sāku apsmadzeņot sapņa tematiku.
Atjēdzos sakritusi čupiņā uz grīdas.

Man nepatīk un liekas arī kaut kā muļķīgi meklēt sapņu jēgu / iemeslu ārpus savas personīgās apziņas, bet kā zinām katram likumam vajag kādu izņēmumu - šis ir mans vienīgais, lielais un rudais izņēmums.

Lai nu kā šis nebija tas izņēmums. Ir trīs izskaidrojumi - miris un apciemo, sajucis prātā un atceras vai banālā formā izpaužas vainas apziņa. Šoreiz (un jau kādus divus gadus) - trešais variants.
Nav vairs balss - tās sīkās pazīmes, kas visiem ir vienādas, bet tajā pašā laikā tik individuālas, kas izsaka visas sajūtas uz āru. Plakans sapņu tēls, kas uzbūvēts no pabalējušas atmiņas.

Morāle - katru sāpi vajag izsāpēt uz reiz nevis atlikt, sak nav man tam tagad laika vai citi taču skatās, savādāk pāriek hroniskā formā ik pa brīdim nāk virsū lēkmjveidīgi.

Parasti ir nācies novērot, ka cilvēki ļoti reti ievēro savu mainību, es domāju to lielo, kas notiek visas dzīves garumā. Pārsvarā tas ir skatoties vecas bildes (skat kāds es bērnībā biju). Man tā sajūta kaut kā pārāk bieži atnāk. Piemēram pēc vannas mēģinot ietīties dvielī, kas knapi nosedz dibenu, lai gan agrāk tādā pašā dvielī varēju ietīties kā sari, vai meklējot kaut ko "pieliekamajā", bet atrodot tēva veco ģitāru uz kuras grifu reiz skatījos no apakšas uz augšu, bet tagad izrādās, ka šamā ir knapi manas kājas garumā..
Varbūt tāpēc, ka manos plānos neietilpa izaugt.

Labi ka drūmā stendere ar visām atzīmēm palika citā mājā.

p.s. šodien tā sērīgi varbūt tāpēc, ka nogurums baigais.

Manas nedienas ar L.L. turpinās - skrēju cauri visai fakultātei, lai noķertu šamo pirms viņš notinās - un konsultācijas viņam ir no 10:00 līdz 11:30! Šļūc prom jau pusvienpadsmitos. Z mani apgaismoja kas par vainu šamā priekam. Jūtu līdzi žurnālistei.

Bet tas ir sīkums. Islandes slimo zirgu raksts gan ir nostalģija. Vīrus droši vien ir rinopneimonija brutalis, bet Līga ir izaugusi! Atceros viņu 14 gadīgu, kad aizbrauca uz Islandi bieži kacināju ar to, ka viņiem tur tikai mazi zirdziņi.

Martini par BB

-----
Bet sapņi pēdējā laikā izspēlē ļaunus jokus. Šonakt man bija meita, apmēram 2-3 gadus veca, ļoti forša un gudra, mani, saprotams, tas maz interesēja, jo es biju galējā šokā pat to, kā tik gudra būdama, esmu kļuvusi par vientuļo māti... un tad es satiku bērna tēvu, un viss tapa skaidrs. Pamodos smejoties par savām smadzenēm - racionālā domāšana nezūd pat miegā.

Jo tālāk jo trakāk, šodien Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā pa mašīnas stiklu gandrīz izsmērējās milzīgs ērgļveidīgais - tāds tumšbrūns, labi nobarojies, spīdīgs, salijušā zālē svaigi noskalotām, dzeltenām kājām ar TĀDIEM nagiem. Likās, ka tie nagi teju minūti priekš stikla karājās, bet tā jau ir Einšteina relativitātes (?) teorija, ka tādos brīžos laiks sastingst. Īstenībā pāris sekundes un lidonis aizkūņojas tālāk meklēt otrās brokastis. Es ļoti ceru, ka tas nebija šis te :/ (lai gan tā drošvien tiešām uzvedās tik' ārzemniki).

Bet izslēdzot kreņķus, pirmo reizi pa Strenčiem staigāju viena pati, ārkārtīgi dīvains miests (sajūtu līmenī), varu klimst pa svešām un neatpazīstamām vietām, bet tajā pašā laikā viss liekas tik drošs un pazīstams, nenāk virsū ne brālis stress, ne māsa panika.
Gaujā zivis lec kā delfīni ar tādiem salto, zvīņas vien saulē zib. Un vienā krastā onka stāv ar makšķeri, gandrīz kā opis (pa-opis, protams, bioloģisko nekad neesmu redzējusi), bet tikai gandrīz - šitas nemācēja kūkot kā dzeguze.
Un vēlāk arī garā pastaiga - izkrāptā dzimtas māja un "psihene" arīdzan (kā nu bez tās), manas atmiņas kaut kādas dīvainas šajā sakarā atceros tikai iekštelpas un vecāsmātes rakstāmmašīnu, tādu drūmu parku un ūdenstorni / skursteni neatceros galīgi nemaz.

Stāvēju pie Esenšala un lūrēju uz abām pusēm, lai mani nenobrauc kāds Skolas ielas maniaks un pēkšņi pa visu ielu sāk skanēt Štrausa zilā Donava. Un uz Elizabetes ielas cēli izstūrē mašīna ar vaļēju logu un tanti pie stūres, kas pam-pa-ram-pam-pam dungo līdzi!
Smaidīju visu cauru dienu!

Bet Štraus laikam bija pats pirmais, ja neskaita Listu no Toma un Džerija pavisam dziļā bērnībā. Tad laikam bija Mocarts un visi pārējie un labā atzīme mūzikā, jo varēju noteikt skaņdarbu pēc pirmajām notīm ("Угадай мелодию" stilā) un noskaitīt visus instrumentus spēlēšanas secībā, lai gan reizēm nemaz nevajadzeja to visu klausīties, jo katrs jau ir kritis uz saviem instrumentiem.
Un, protams, Vivaldi, kurš man ļoti veiksmīgi aizstāja antidepresantus, tā teikt kamēr mūzika spēlē tikmēr visi ir ūber laimīgi un eiforiski, bet kad mūzika beidzas... nu kāds vienkārši paliek bez beņķa. Un vēl jo projām liekas, ja man iedot vijoli un apstāstītu kas un kā, es varētu nospēlēt gadalaikus no sākuma līdz beigām un no beigām līdz sākumam pēc dzirdes atmiņas (jo notis es tā pat nejēdzu - zinu kura ir kura, bet kopā viņas jei bogu nelīmējas).

Lūk šīs naktis jau ir attāla atblāzma tām kādas bija pirms gadiem 10, kad caru nakti pa āru varēja skraidīt kleitā un nevienu brīdi zobi neklabēja, gaiss bija tik biezs un vasarzmaržīgs, tā vien prasījās sagriezt gabalos, salikt burciņās un iemarinēt ziemai... Varēju sēdēt uz balkona līdz vēlai naktij lasīt un skatīties kā breikeri pie krievu skolas nesekmēgi cenšas nolauzt kaklu.

Izklāju uz balkona paklājiņus un lasu savām nātrēm priekšā Sartru. Citronmelisa naktī tik šausmīgi smaržo.

Apgabaltiesas gardrobiste jau kuro reizi šonedēļ man iedeva 118 numuriņu.
Kā zinādama.
Klausoties pārmetumos par manu nedrošo mēteļa nodošanas menieri, paspēju vien ievērot, ka ir viņā kaut kas raganīgs. Viedums kaut kāds. LU gardrobistēm vēl mācīties un mācīties (iespējams pat vēl ilgāk kā man līdz doktora grādam).

Bet tā nav šīsdienas gudrā doma.
Doma ir par to, ka es nespēju nopietni uztvert sievietes, kuras mēģina iestāstīt, ka baidās no asinīm visiem, kas vien ir gatavi klausīties.
Tas gluži vienkārši nav bioloģiskie iespējams. Un var kaut muti sausu izrunāt, ka tas lūk ir savādāk un nedod die's vēl piesaukt kvantitāti, jo bailes no asinīm ir reflektīvas un "iet pa zemo baiļu ceļu" (no sērijas ieraugi un baidies, nevis ieraugi, domā un tikai tad baidies). Par kvantitāti vispār nav vērts stāstīt, jo diez vai es pazīstu kādu cilvēku, kurš nošķiests ar svaigām asinīm, kas nākušas, piemēram, no pārsistas aortas, nekristu panikā.

Varētu vēl pieminēt, ka pati savulaik konsekventi atslēdzos pēc visādām asinsanalīzēm, bet tas bija pavisam, pavisam savādāk, lai gan neviens nav centies iedziļināties patiesajā stāstā - bērnam bail no asinīm un viss. Visa fiška ir pašā procedūrā, mani dzina izmisumā jau doma vien, ka MAN jāiet pie tantes, kas sagrābs MANU roku, iedurs pirkstā, nodarot fiziskas sāpes, un MAN būs jāapvalda savi refleksi - atdarīt ar to pašu vai vismaz atraut roku - vēl vairāk man jāļauj viņai žmiegt mans pirksts, jo asinsrite nekad nav bijusi mans sabiedrotais.

Pati pirmā dziesma ko spēju atcerēties

Kāpēc kaķiem evolūcijas ceļā nav attīstījusies tāda poga, ar ko ieslēgt un izslēgt murrāšanu. Reizēm būtu jauki un patīkami paklausīties kā kaķis murrā, teiksim grāmatu lasot vai tēju dzerot, bet tad viņš maita nemurrā! Taču, kad jāiet gulēt un katrs vismazākais toksnītis ir spējīgs mani novest līdz baltajām pelītēm, tad lūk viņš murrā uz vella paraušanu!

Atceros lauku kaķi Raju (Pilnā vārdā Raisu), viņa murrāja tik skaļi kā traktors. Pa nakti blandījās pa āru un istabā ienāca tikai piecos no rīta, kad vecāmāte gāja uz kūti, ieriktējās man pie kājām un tā murrāja, ka aš gulta drebēja. Kad liekas - tulīt tulīt jau apklusīs, tā nākas pakustināt kādu notirpušu vai nospiestu kāju un šamā atkal dod vaļā uz pilnu klapi.
Un vēl viņa drausmīgi baidījās no čībām, bet par to šoreiz nav stāsts.

(un es izdomāju jaunu spēli - analogu amerikāņu duck, duck, goose, saucās legāts, legāts, legatārs)

Kas tik neslēpjas vecās grāmatās.

( iekšā )

Klasika

Jā! Es zināju, ka viņš satika zirgu!

Un vislabākā ir tā "Psihopāts!" daļa.

Vēl skumjāks apstāklis par rudens iestāšanos ir visu vasaras lietu nomaiņa pret analogām ziemas lietām, piemēram, ziemas deķa izķeksēšana no pagultes.
Vakar mājās braucot gandrīz sāku kaukt par to, cik ļoti man patīk braukt ar riteni un kā negribas to stumt kārtējā pēdējā gaitā uz garāžu, bet visu cauru gadu braukt pa pielijušiem šķembu celiņiem, lavierējot starp gliemešiem un ievaidoties ikreiz, kad kāds nelaimīgais tomēr tiek zem riepas un ar skaļu paukšķi pārsprāgst. Nemaz nerunājot par braukšanu pa Jelgavas šoseju pretēji normālajam braukšanas virzienam un vienoties kopīgā duetā ar Tim Booth, jo tajā elles rēkoņā nekas nav dzirdams (reizēm pat savas domas nav dzirdamas, kur nu vēl dziedāšana).

Kā man patīk šūpoties!
Tajā kustībā ir kaut kas tik patīkams. Varbūt tā sajūta, ka iekšas pavirzās pa dažiem centimetriem uz leju, kad no uzšūpošanās šūpoles atkal krīt uz leju, un tad var ļaut pirkstgaliem atsisties pret smiltīm un uzspert zemes gaisā. Jo augstāk šūpojas jo lielāks sajūtu kontrasts, piedevām svārki plīvo un mati sapinās mudžeklī.
Tā nav bērnības trauma, jo bērnībā es tā pat medīju šūpoles un klusībā apskaudu visus kaimiņu bērnus, kam bija slaiekamās šūpoles uz balkona. Vēl tagad atceros visas vietas miestā, kur bija un zinu visas vietas, kur ir uzstādītas jaunas šūpoles.
Un kad laukos kaimiņienes garāžā izdevās pašrocīgi uzmeistarot šūpoles - par siju apmetot striķi, šūpojos visu dienu ne ēdusi, ne dzērusi un vakarā normāli apsēsties nevarēju, jo vienīgais, ko pienācīgi nevarēja uztaisīt bija šūpoļu sēžamā daļa.
Centos to visu izskaidrot solmeitei, viņa piecas minūtes skatījās kā es šūpojos un nokristīja to par bērna orgasmu.
Varbūt tāpēc visas bildes nadaudz atgādina Bernini "Sv. Terēzes ekstāzes" parodiju.

Visbaismākā vieta pilsētā nenoliedzami ir muzejs.

Daži indivīdi ir tik fanātiski Teodora Zeiferta (kreisā malējā) pielūdzēji, ka pastāvīgajai ekspozīcijai ir pievienojuši mākslinieka pēcnāves masku.

Par pēcnāves padarīšanām runājot. Atcerējos teju psiholoģisko traumu, ko guvu bērnībā, kad atradu vec-vecāsmātes bēru bildes (tās kur visi pozē pie zārka) un ieraudzīju, ka viņai galva ir apstieta ar tāda paša materiāla lakatiņu ar kādu es mēdzu spēlēties.

Pa pus stundu paspēju novecot par pāris gadiem. Bija pazudis studiju līgums. Izpētīju visus papīra galus, kas mētājas pie/ap/iekš mana galda, ja nu tur pēkšņi ir rakstīts: "Pie mums ir jūsu līgums, nekontaktējieties ar policiju, savādāk viņš mirs!"
Un tad vēl savā nodabā mēģināju atcerēties to dzejolīti ko šādos gadījumos skaita krustmāte, par to, ka nu ir dir*ā galīgā... un nav kas nāk palīgā, vai kaut kā tā.
Bet visi papīri manā galdā smaržo pēc sandalkoka un man ir kādas četras pateicības par "sasniegumiem zinātniski pētnieciskajā darbā" (varētu padomāt, ka esmu baigā zinātniece), pateicība par trešo vietu "pirmās palīdzības sacensībās", visādi sertifikāti, lapiņas ar grieķu izteicieniem un (snif) pašā plaukta aizmugurē iestūķētas divas rozetes (dzeltena un zaļa) un "Diploms par izcīnīto trešo vietu iejādes sacensībās "Vectīreļos" 27.08.2005." Jābāž ka ātrāk atpakaļ savādāk es tūlīt sākšu kaukt par to, cik tas bija sen un cik tas bija forš/grūts/what ever laiks.

p.s. Gribu iekaustīt jaukos Aristoteļa organizētājus par viskretīniskākās vietas izvēli pasākuma organizēšanā. Bravo! Sliktāku vietu pat ar uguni neatrast! Noklausījāmies Dzelzs Vilku un aizbraucām mājās.
Vispār interesanti, ka latviešiem ir tieksme visus dzīvniekus "metalizēt"... zelta zirgs, dzelzs vilks, alumīnija cūka u.tml.

Uz brīdi ļāvos iekšējam sajūsmas spiedzienam-kliedzienam.

Līdz manīm ar beidzot atnāca (pat mēnesis nepagāja): Queen Latvijā!
Tas ir tas, par ko es ar tēvu runāju - ka pilnai laimei pietrūkst.
Bet Fredijs ir viņsaulē un Queen bez Merkūrija nav gluži Queen.

Nostalģija visai dienai!
Kamēr citi bērni klausījās Raiņa pasakas, es zažigala pie A Kind of Magic.

"all these years later and he is still touching us with his kind of magic."

Pēc peldēšanas nogurums uzkrīt kā smags, padomjlaicīgs vates deķis.
Nu cik var gulēt?!

Guļot atcerējos, ka bērnībā man metās pumpas, kad pārēdos ābolu zapti. Ar zapti mani parasti sabaroja ciemos. Labi laiki bija. Vai tagad, aizejot ciemos, kādam bērnam piedāvā ābolu zapti vai zemeņu kompotu? Un vai mūsdienu bērns to vispār varētu novērtēt?
Īstenībā skumji, ka tagad var nopirkt visu.