Vai sanskritā raksta no kreisās uz labo, tā pat kā to daram mēs (normālie), vai no labās uz kreiso?

Tas gan ir retorisks jautājums, jo pacentos atbildi atrast, ne bez sarežģījumiem, protams, jo to novirzienu ir dikti daudz. Devangarī (देवनागरी) - tas ir tas vispopulārākais raksts, tiek rakstīts no kreisās uz labo.
BET!
Brāhmī skripts, kas ir vissenākā sastopamā sanskrita rakstība, tiek rakstīts no labās uz kreiso.

Nē, es neesmu pēkšņi metusies no kriminoloģijas uz filoloģiju.
Reizēm vienkārši pārņem tāda sajūta, ka tas viss ir tik šausmīgi pazīstams.

Nemaz nerunājot par ksenoglosiju.
Skatījos kaut kādu nenozīmīgu filmu, kur svešo valodu subtitri bija tikai itāliski, un vienā brīdī meitene sāka runāt ļoti pazīstamā valodā tikai ar drausmīgu akcentu. Un tas viss sākās ar jauku vārdu namastey, īstenībā vienīgo kura nozīme man ir zināma (jau bija zināma, es vienkārši zināju ko tas vārds nozīmē), bet tā pat sapratu, ka meitene pērkons laikā ir ielīdusi alā pārrakstīt kaut kādus svētos papīrus. Bet nav svarīga šī ž kategorijas filma, svarīgi ir tas, ka es sapratu par ko runā un kādā valodā runā.

Jā un runājot par rakstības pusēm, pavisam dziļā bērnībā, kad man sāka mācīt burtus un rakstību, visa ģimene noņēmās ar manu niķi visu rakstīt spoguļrakstā - no labās uz kreiso. Es neesmu kreile. Rakstu ar labo roku, bet rakstīju visus vārdus no labās puses un visus brtus spoguļrakstā. Mani tā izspīdzināja, ka es vienkārši iemācījos vajadzīgo vārdu burtu kārtību no otra gala, tā lai uzrakstīti tie lasāmi no pareizā gala, un viss izskatās pareizi uzrakstīts. Bet brālis tomēr mani pieļēra, ka es savu vārdu rakstu no otras puses. Pat tagad uzrauta no miega varu mierīgi pateikt, ko enaz nozīmē.

Un es neesmu pārlasījusies Tagori. Īstenībā tieši tāpēc es lasīju Tagori.

Man arvien vairāk un vairāk liekas, ka esmu Šivas avatārs šajā saulē...

Vecajos brāļa krājumos atradu vecos labos svārku purināmos gabalus. Tā vien gribas nopūst putekļus no dejukurpēm un izvilkt piecdesmito svārkus, kas vēl jo projām aizņem bez maz pus skapi, un dejoooot

Ak jā ja jau par dejošanu.
Atausa man atmiņā tāda deja kā lambada, kas savulaik bija tāds pats hīts kā salsa mūsdienās. Atceros, ka LTV pat rādīja kaut kādas sacensības. Jā, kādu piecu gadu vecumā es varēju nogalināt lambadas svārciņu dēļ! Bet paiet laiks un atmiņas izkūp, sapņus aizstāj citi sapņi, tā pat izkūpēja mans sapnis par lambadu un lambadas svērciņiem. Nez kur kaut ko tik antīku mūsdienās var iemācīties...

Kīmijas skolotāja nebeidza vien daudzināt: "Mans bērns zina!" Bet to, ka no vara apsūbējumu ir daudz grūtāk dabūt nost kā no sudraba, man nākas atklāt pašai! Bet tas jau, protams, neliedza likt mums sastādīt un aprēķināt skābeņu zupas ķīmisko formulu un koncentrāciju, jo tas redz dzīvē noderēšot!

Nez kā man prātā ienāca vetārsti.
Pareizāk sakot pats pirmais vetārsts ar ko man bija tas gods pazīties.
Vispār tagad pat nezinu, no kurienes man bērnībā radās lielā apsēstība kļūt par zvēriņdakteri, jo šī persona noteikti mani neiedvesmoja.

Vetārste E.
Īstenībā, kā krustmāte stāstīja, viņa nemaz nebija diplomēta vetārste. Kādu iemeslu dēļ viņu izmeta no universitātes es neatceros, bet nojaušu.
Lai nu kā, citu vetārstu tuvumā nebija, turklāt šij dāmai bija īpašs talants, labas rokas - šķiet, ka tā to sauca mana vecāmāte.
Īstenībā nespēju atminēties nevienu dzīvnieku, kas viņas aizgādnībā būtu aizgājies mūžībā, bet diez vai tās bija rokas, kam piemita spēks. Es teiktu, ka tā bija teju vai nekromantiskā bals tonalitāte, kas spēja jau mirušos lopiņus atsaukt no Aīda valstības.
Vecāsmātes mājas sienas bija (un vēl jo projām ir) ļoti biezas, mācītāji savas muižas saimniecības ēkām kvalitatīvus materiālus nežēloja, taču - kad agri no rīta ieradās E likās, ka mūris nav nekas cits kā švaks kartons, kuram var ar pirkstu cauri izbakstīt. Vecāmāte mēdza aizrādīt: "Nebļauj! Bērni guļ!" Bet viņas čukstēšana, ja vien tas ir iespējams, bija vēl briesmīgāka par bļaušanu.
E pārvietojās uz zaļa, klasiska padomju laika velosipēda, ja tā padomā šāda modeļa velosipēdus neesmu redzējusi citā krāsā kā vien netīri zilganzaļā, stūre tam vienmēr bija apkarināta ar alumīnija piena kanniņām un pie bagāšnieka piestiprināts čaukstīgs plastmasas maisiņš. Ne es, ne mans brālis netikām erdzējuši E uz tā braucam - tikai stumjot pie rokas, kā to parasti dara lauku tantes, velosipēds vairs nav pārvietošanās līdzeklis, bet savdabīgs ētrts spieķis/tačka.
Vilnas lakats kā ziemā tā vasarā, izbalējis, nodilis tumšzils halāts, varētu teikt identisks tam ar ko mana vecāmāte mēdza iet uz kūti, tikai, iespējams intensīvā darba dēļ, E tas bija krietni vien novalkātāks.
Vēl laikam jāpiezīmē kūts un paģiru atmosfēra.

Atceros kādu random svinēšanu kantorī. Ar ierasto kontingentu, kam pavidu maisījos es un mans brālis, šādas svinēšanas mūs parasti piesaistīja. Žāvētas vistiņas, rasoli, siļķes kažokā, Laimas asorti konfektes (*žēlīga nopūta* vecās, labās, klasiskās).
Brālis ierūmējās blakus krustmātei, otrā pusē sēdēja E.
Šņabis, glāzīte.
Tikko kā E iztukšoja glāzīti brālis to atkal pielēja pilnu, tādā ļembastā neviens, protams, to neievēroja. Bet pašai E noteikti radās ilūzija, ka glāzīte nekad nav tukša.
Bezfilma pusstundas laikā.

Lieldienas.
Bet man pilnā rīklē gribas gaudot kādu ziemassvētku dziesmu!
Zinu, ka pametīšu šīs telpas un došos uz Vidzemes pusi, kur sniegs esot vairāk, ziemassvētku sajūta pieaugs par 90%, un man pat gribēsies aizstaigāt līdz baznīcai, lai gan lieldienas ir bērīgi svētki un nav vērts tur rādīties.
Vispār tur nav vērts rādīties, kopš nomira jaukais mācītājs.

Jaukais mācītājs savulaik bija ķīmijas pasniedzējs LU ķīmiķos. Vienkārš, runāja normāliem cilvēkiem saprotamā valodā, tā ka pat 7/8gadīgiem bērniem nenāc krāciens, nebija snobisks un pēc kristībām piedalijās svinībās mājās, un pilnīgs atturībnieks arī nebija.
Žēl tik, ka ar viņa roku kristīts tika tikai mans brālis (mani kristīja tāds ļoti jauniņš, smuks mācītājs, kuram zem tā paltraka bija saplēsti džinsi un kedas).
Un jā - būtu vēl tāds mācītājs es pārvarētu savu lielo netīksmi pret draudzēm, šiem lopiskajiem aitu bariem, un ietu uz baznīcu!

p.s.
Dance of the Vampires ir burvīga filma pilnmēnes laikam. Nekā baisa. Bet tomēr mīļa.

Dieva naktskrekls!

Tāda dziesma!

http://www.youtube.com/watch?v=gzyFmilkd80

Ak uzreiz uzbruka vesela čupa bērnības atmiņu!

Brīdī kad Skārletas kults pāriet jaunā līmenī - no vienkārši "mātes" par pašu pirmsākumu "Ievu", mani sāk interesēt kāpēc es viemēr par savu sajūsmas objektu, lai neteiktu ideālu, izvēlos vieglas uzvedības sievietes.
Atbilde ir vienkārša - tas ir asinīs!

Jau no agras bērnības.
Kad citas bērnudārza vecuma meitenes sev par elkiem izvēlējās visādas sniegbaltītes, pelnrušķītes un citas dienaszagles aitasgalvas - mans elks bija Dona Beiža!

Dona Beiža bija 1986 gada brazīliešu seriāls ar tajā laikā slaveno Maitê Proença galvenajā lomā, protams Latvijā viņu rādīja attiecīgi 6 - 7 gadus vēlāk, jo astoņdesmit sestajā es vēl nemaz dzimusi nebiju.
Atšķirībā no citu seriālu varonēm, kuras, pateicoties kucēna acīm, veiksmīgi ieprecējās bagātās ģimenēs un atlikušo seriālu cieta no ļaunajiem vīra radiem un neskaitāmajām pielūdzējām, Dona Beiža savu naudu nopelīja pati, tiesa gan ļoti apšaubāmā veidā.
Viņa bija prostitūta, nē, laikam ne gluži prostitūta, bet kurtizāne, jo uz ielu stūriem viss nestāvēja, bet dzīvojās pa visādām smalkām ballēm un upurus izvēlējās pati, un beigu galā pati uzcēla savu bordeli, par ko pilsētnieki bija ļoti sašutuši (vismaz pilsētas sievietes).

Tā nu es iemācījos kopēt Donas Beižas raksturīgo skatienu, kāds nu rotājās uz mana bērnudārza izlaiduma portreta un iemantoju tik despotisku un valdonīgu raksturu, ka atsevišķi bērnudārza biedri vēl tagad ar mani nerunā.
Un man vēl jo projām ir iekāriens uz viktoriānismu un viktoriāņu amazonēm.
Un man šausmīgi patika viņas frizūra - ap galvu aptītas bizes, lai uztaisītu kaut ko tādu noteikti vajag kilometriem garus, biezus matus.




sākuma titri pateicoties duedzajiem youtube-istiem ^___^

Pus dienu vārtos pa gultu un skatos ļoti vecas x-files sērijas, kaut arī it kā būtu ko darīt.
Vainīgs protams ir kaķis, kas ir atvests nedaudz ieilgušā vasaras atvaļinājuma. Guļ blakus un murrā un ar savu dīkdieņa auru velka mani ieksā slinkumā.
Bet pār mani nāca atklāsme.
Skatījos es uz leģendāro "smēķētāju" un nevarēju saprast - kam viņš ir tik šausmīgi līdzīgs.
Atklāsme nāca diezgan negqaidīti.

Vēl jāpiezīmē, ka 2 sezonas 20 sērija "Humbug" ir kaut kas unikāli šizofrēnisks.
Visi onkuļi esot amatieri "fokusņiķi".
Atceros, kā bērnībā krustēvs mēdza noraut sev īkšķi un aizmest aiz gultas. Es katrā no reizēm automātiski sāku brēkt. Nē, ne jau tāpēc, ka krustēvs paliks bez īkšķa, bet gan tāpēc, ka īkšķi jau, protams, aizmeta aiz manas gultas, un fakts, ka aiz gultas atrodas atrautas ķermeņa daļas nav visai patīkams.

Man jau likās, ka kaut kas nav īsti...
Šodien taču ir 25!
Tieši pieci gadi! Dīvainas izolācijas, ambīciju... vēl viskautkā tāda ko es agrāk nemaz arī nezināju.
Torez bija pārliecība, ka tā nēsmu es (atceros, ka tā atziņa nāca mežā staigājot pa kara laika dzelzcļa uzbērumu ar kodēto nosaukumu "bānītis", ironiski, ka tagad tur ir palicis tikai uzbērums izārdīta lauka vidū) un es pieķēros tam, kas man likās vissenākais manī - tai taču vajadzēja būt man.
Aplauzos!
Nācās visu pārdomāt, tikai vairs ne tik poētiskos apstākļos. Skatījos, kā cilvēkiem gāž iekšā duļķaini dzeltenus un aveņsarkanus (tā laikam ķīmijas skolotāja to krāsu nolamāja) šķidrumus un pārvērš cilvēka organismu par savdabīgu veļasmašīnu - mazgāt, skalot, mazgāt, skalot... Pirmo nedēļu es turējos - spītīga maita kā nekā. Bet katram bērnam pienāk laiks, kad viņš vairs necenšās sevi tieši vai netieši iznīcināt, it sevišķi ja tiek dots uzskatāms ieskats tajā, kas, nevis varētu notikt, bet notiks.
Nelieli pārkārtojumi un dzīvojam tālāk.
Tā tad tā nebiju es...
Bet mainīties atkal par 360 grādiem, nebija manos plānos, tikai samazināt slodzi, ar savu labo dabu (tāda man arī mēdz būt retu reizi) izpelnīties cieņu un uzticību, ambīcijas savukārt neļāva nevienam kāpt man uz galvas.
Galu galā cilvēks nekad nav viņš pats.
Mainīties ir tikai normāli.
Kaut vai tikai tāpēc, lai sašūpotu to pārlieku augsto beņķi, uz kura sēž visi tie, kas mūždien saka "es tevi pazīstu kā raibu suni".
Bet mani jau sen māca vēlēšanās tur atgriezties, tikai pēdējo reizi paskatīties.
Cik nu gudri tas bija nezinu, it kā tomēr vēl slimoju. Savācu riteni no garāžas un aizbraucu paskatīties, pa ceļam paspēju salīt un izžūt vējā. Apkārtne protams ir mainījusies, aizaugusi, jauna rūpnīca un vēl tas nesenais tracis ap farmu izgāztuvi un rezultātā izsvilušo mežu... Bet visas atmiņas tur ir! Saglabātas un jauki iekonservētas, dažādos laikos.
Mežs malumednieku laikā... asiņains... un pēkšņā nonākšana melnu džipu ielenkumā... bēgšana...
Aizskrienošā Mirga... mans 3 km garais ceļš atpakaļ uz mājām...
Lauki... zāle... enerģijas aprites apzināšanās...
Lauki ziemā, saules stari uz visām pusēm šīstošajā sniegā...
Karaļa loks un kaimiņu dārzā pazaudētās bultas...
Alekseja dīvainā mašīna ar vēl dīvainākajām lietām iekšā... un vācu šlāgermūzika...
Mīlīt's nogāzies uz ledus, nevar tikt augšā... nemaz necenšas... panika...
Īsta uzbeku plova ēšana... smiekli... daudz smieklu...
Vai pagātne vēl pastāv paralēlās dimensijās, vai kā nu metafiziķi to sauc.
Tam visam taču tur IR jābūt! Nevar tā vienkārši pazust!

Nihiliste es uzšauj Jaukajai man pa pakausi.
Pēdējā laikā esmu tik sentimentāla un ņarkstīga, ka riebst.

Beidzot noklausījos visu ko vajadzēja.

Iedzēru zaļo tēju.
Tad vēlreiz iedzēru zaļo tēju.

Saku lasīt savu veco "profesionālo" DG, tāda nostalģija pēc pagājības uznāca. Un rakstīšanas stila izmaiņas, brīžiem skaļi smējos. Sajūtas gan iekonservētas perfekti tagad lasot atceros ko tajā brīdī jutu un atceros pat to, ko toreiz nepierakstiju. Vispār neomolīgi sametas paskatoties cik cilvēki ir lasījuši manus murgus.
Manas nedienas ar cukurūdeni tukšā dūšā pirms sacensībām, tā jau ir vietēja mēroga leģenda.
"Lai nomierinātos iedzēru cukurūdeni. Kā izrādās tā bija mana liktenīgā kļūda. Tik slikti man ilgi nebija bijis."
Un vienkārši jaukas pērles, kas šobrīd iet pie sirds.
"Dzert jau viņiem gribas, bet tikai kad nonāk līdz reālai darbībai, visa gribēšana pāriet tad jātusējās."
"Goda vārds es drīz pakāršos..."
"(..)tās augstās nostādnes īpaši nozīmē, ka jumts var aizbraukt."
"(..)radās tāda sajūta, ka viņš grib uz pusēm pārrauties un aizskriet gan pa labi, gan pa kreisi"
"Man jāturas pretī ne tikai sliktiem laika apstākļiem, bet arī amatieriem futbolistiem vai tā ir normāla dzīve? Bļaut uz visiem kas mēģina izbīdīt C un A punktu, lai uztaisītu vietu "vārtiem"."
"Ir viņam tomēr kaut kas galvā noticis, man domāt, ka vainīga ir pusmūža krīze."
Es biju tik jauks bērns...

Uz nakti jāpalasa kaut kas no tiem sakopētajiem materiāliem un tad rīt no rīta pirms prombraukšanas jāpieraksta.

Šodien pārskatot vecās bildes pār mani nāca apskaidrība, es zinu kur palika manas sirds otra puse! Viņa ir zem tā lielā akmeņa pie Poseidona tempļa. Kā gan savādāk es visu tik labi atcerētos. Uz zemes nav ideālākas vietas... Es tur būšu mūžīgi, man vienmēr spīdēs virsū silta rudens saule, un pūtīs maigs jūras vējš, es dzirdēšu viļņus atsitamies pret klinti un blakus man stāvēs Egeja gars un gaidīs no Krētas atbraucam Tēzeju... vienmēr...