Mana izklaidība un norobežošanās no ārpasaules publiskās vietās sāk iet ārpus pierastajām rāmjiem. Viņdien mierīgi pagāju garām avei, un ieraudzīju viņu tikai tad, kad man pie deguna sāka vicināt rokas. Šodien izrādās es ne tikai esmu braukusi vienā liftā ar Lauri Reiniku, bet arī stāvējusi viņam tieši blakus.

Visi, kuri ir noilgojušies pēc tā, ka viņiem paiet garām, nepamanot kā plēku luksafora stabu - stājieties rindā! (vēlams uz Elizabetes ielas posmā Marijas - Tērbatas iela)

Šodien neviens ar mani negribēja braukt peldēties. Skumji.

Bet ja Ūpīšiem būtu backyard

Pie mana loga atkal dzīvo zirneklis. Līdzsvars pasaulē ir atjaunojies.

(jādomā kā saukt)

upd: Un protams uz bezmērķīgi rakājoties pa youtube uzrodas arī koncentrēta šī brīža sajūta.

Omnia ir uzcepusi klipu vienai no manām pēdējā laika mīļākajām dziesmām - I don't speak Human.

It kā tas klips ne visai, arī "zemtekstuālā" zaļo propaganda, bet tik bieži komunikācijā ar cilvēkiem gribas bļaustīties: "Because I don't speak human...You can't understand a word I'm saying!"

Parakājos pa feisgļuku un secināju, ka manas atmiņas problēmas progresē.

Es atceros Devilstone, bet es pavisam noteikti neatceros šo.

Apgūstu cildeno meme mākslu.

( Mans veltījums BB brokastu beigām )

Pilnmēness un


In the scenario, dubbed 'Zombie Apocalypse', a VIP was trapped in a village, surrounded by zombies when a bomb exploded.

Apmēram šitā

Domāju par barbiturātiem. Jā, ķīmijas skolotāja žagojas.
Jau Krimināllikuma pielikumu studējot (lai atcerētos tos nolāpītos daudzumus), nevarēju saprast, ko tad nabaga barbiturāti noziegušies, jo izklausās vairāk pēc zālēm nekā narkotikām (kaut gan visu izšķir pielietojums). Vienīgais, ko kaut kādās spiegu filmās sagrābstīju par šo sugu, bija patiesības serums.

Pagaidām esmu atradusi divus:
Sodium thiopental
Amobarbital

Pirmo lietoja jaukais mazai Hanibals, lai atcerētos, kā tika apēsta viņa mazā māsiņa, otro lietoja psihiatri pirmajā filmā no iepriekšējā posta. Nevarētu teikt, ka man kā cilvēkam, kas reti melo*, šī tēma būtu ļoti aktuāla, bet interesē tieši tas apspiesto atmiņu aspekts. Pirmajā gadījumā, piemēram, nātrija tiopentāla iedarbība tiek skaidrota ar to, ka grūtāk ir izdomāt melus nekā teikt patiesību, bet kādā veidā, tas varētu izvilkt atmiņas, kas gadiem ir aizmirstas un iestūķētas kādā dziļā stūrī? Ar otro ir apmēram tā pat. Un tad, kad vajag kādu psihiatru, apkārt ir tikai ķīmiķi.



---------------
* Jo nekad nesaki nekad, varbūt melotu, ja būtu par ko. Bet vispār es šo konceptu īsti nesaprotu, vai varbūt tas laika gaitā ir zaudējis savu jēgu.

It's not courage, it's absence of anxiety. (Iz runas par nozāļošanu iekš Stephen Fry-The Secret Life Of The Manic Depressive)

Jā, beidzot man būs ko atbildēt solmeitei, kad viņa uzteiks manu kārtējo "drosmi". Zāļota, protams, neesmu nekad. Man smadzenes vnk strādā dīvainā režīmā. Lielākoties rāpoju pa sienām aiz trauksmes par kaut ko tādu, kam citi pat uzmanību nepievērstu. Bet tad atkal gadījumos, kad citi brēcot plēstu matus, man nav nekādu emociju.
Pilnīgi nekādu.
Tur, kur parasti ir tas briesmīgais traksmes murskulis, pēkšņi vairs nav nekā.

Vakar ilgi riņķoju pa V&R, lai nemanāmi pielavītos pie plaukta "Ezotērika", kamēr neviena nav pie blakus plaukta "Filozofija". Reliģiju kaimiņos vēl varētu pieciest, bet visi šitie vanabī fizozofi, kas smīn pār Kanta "Tīrā prāta kritiku", lai gan teotētiski viena un tā pati huiņa ir abos plauktos, atšķirīgs ir tikai stāstījuma reģistrs.

Bet es ne jau sev - mātei Osho pirku.

Skumji, ka mana sadirstā termoregulācijas sistēma tik ātri ir atguvusies un sākusi funkcionēt vairāk vai mazāk normāli, vismaz attiecībā uz aukstuma uztveri. Savādāk es turpinātu dzīvot normālu polārlāča dzīvi, pusplika skraidot pa dzīvokli un nejūtot to, ka istabā ir labi ja 14-15 grādi.
Vakar salūzu un ieslēdzu sildītāju. Viss kuslums, depresija, prokrastinācija un kaut kādas bezvārda skumjas paaugstinoties temperatūrai pazuda, un atkal aste gredzenā.

Varēju pat Dostojevski palasīt. Nezinu vai tas ir tāpēc, ka iepriekš lasīju Lovecraft(u), kas vairāk spēlē uz seklākiem emociju slāņiem (visādām bailēm, šausmām) un tīru vizualizāciju, bet tie Karamazovi man baigi ķeras pie sirds. Varbūt sen nedarbinātā (emocionālā) empātija vai kaut kāda mistiska saistības sazīmēšana. Lai nu kā brīžiem paliek ļoti smagi.

Par smagumu runājot - skapis dabūts prom, tagad varu kādu brīdi neuztraukties (bwahahaha like thats gonna happen).

Vo par compulsive hoarding gribēju rakstīt.

Jau kādu nedēļu skatos Hoarders un šausmninos, bet svētdien man bija unikāla iespēja piedalīties pašas vecāsmātes sahordotā ārā sviešanā. Padomju laiks ne vienu vien padarīja par pataloģisku krājēju un droši vien arī citiem latviešiem bēniņos slēpjas kastes ar ziepēm tādā daudzumā, ka visu atlikušo mūžu var nepirkt jaunas, vai kādi 7 gludekļi, mikseri, kafijas dzirnaviņas, n-tās servīzes, lakatiņu kaudzes, ar ko varētu apgādāt suitu sievas vēl vismaz nākamajās piecās paaudzēs, un citi krāmi biezā slānī (tai mājai ir gigantiski bēniņi), tomēr kaut kā neomolīgi, jo man tas droši vien arī ir gēnos un jādomā, ka pie vajadzēgajiem apstākļiem tas izpaustos (pāris reizes tapšu pamesta šņuk-šķuk un sākšu vākt visu pēc kārtas).
Atradām vec-vecmātes Zemgales zīļu vainadziņu, vecāsmātes jaunībsdienu tautas deju svārkus (arī laikam kaut kādus Zemgales vai vienkārši dekoratīvus), savilku to visu mugurā (tagad zinu, ka man ir tievākais viduklis dzimtā, vismaz tajā, kas no mātes puses), apsēju izšūtu priekšautiņu, čigānisku lakatiņu ap kaklu un skraidīju pa māju apkārtējo amjūzmentam. Kārtošanas procesā gan pazuda vainadziņš, kas izraisīja vēl lielāku amjūzmentu.
Pati iehordoju
- divas karalaika bļodas (vienai apakšā nacistu ģērbonis)
- vienu katliņu (sarūsējušo vietā)
- divas māla krūzes, no kurām viena ir gigantiska izmēra (5 litri vai pat lielāka) un alus kausu (izmantošanai par vāzēm, jo man tādu vēl nav)
- māla sautējamo trauciņu + līdzīga paskata apakštasīti no vienas servīzes
- divas koka karotes
- divus priekšautus
- kaut kādus lakatiņus, lielu adītu lakatu
- "rokas mikseri" (man riebst parastie mikseri - lieli un pretīgi, jāglabā kastēs un vienmēr slinkums kaut ko taisīt, jo jāvelk ārā tikai tāpēc, lai sakultu kaut kādu vienu nolāpītu sastāvdaļu, tad jāmazgā un jābāž atpakaļ kastē, fui)
- mīklas rulli (beidzot!)
- tos pašus nelaimīgos svārkus (staigāšanai pa māju)
- droši vien vēl kaut ko, ko tagad esmu aizmirsusi

Šonedēļ iespējams lielākais savācamais objekts - skapis, šobrīd mani raizīgāku dara tas kā šamo izvilks no bēniņiem vēl vairāk neapskādējot, nekā tas, kā viņu uzstibīs uz sesto stāvu pēc restaurācijas.

p.s. Netīšām atradu, so true!

Pateicoties "vāji filtrējošai gruntiji" aizdomājos par filtrēšanu. Un šī doma filtrējas caur manām smadzenēm, kā ūdens caur augsni. Caur augšējiem slāņiem ātri, bet aizķeras kaut kur pie apziņas māliem (jo man gribas ēst).

Kad gadiem es pāri skatos... liekas, ka pagājušais gads ir bijis krutākais no vismaz pēdējiem pieciem (?), ja ne pat vairāk, gadiem, BET es arī pirmo reizi saprotu kā jūtas visādi otrās vietas ieguvēji, kas stāv blakus zelta medaļniekiem un griež zobus par to, ka pietrūka sekundes simtdaļa vai pareizais zvaigžņu stāvoklis, lai būtu TIK DADZ LABĀK! Un ir grūti par to nedomāt, bet tā var sadirst visu nākošo gadu arī pie reizes.

Tfutu-bļe dzīve!

Mana īpašība, kas pēdējā laikā mani ir sākusi kretinēt (un tas ir nopietni, jo ok, ja kretinē kāds cits, bet ja pats sevi, tad nu nekādīgi, ne aizbēgt, ne noslēpties) ir konstantā nepieciešamība pēc apstiprinājuma, ka es visu daru pareizi. Un, nē, tā nav vēlme tikt novērtētam, jo es nesēžu sapūtusies par to, ka redz es tik laba un neviens i paldies nepasaka, galvu nenoglauda un pat cepumu neiedod. Tādā gadījumā man vajadzētu apzināties savas rīcības pareizumu. Taču kamēr kāds nepateiks, ka daru pareizi, es domāšu, ka daru nepareizi un laika gaitā pat sākšu sevi sabotēt, sak ja jau daru nepareizi tad labāk tā ar glanci izgāzties. Kretinējošais tajā visā ir tas, ka ļoti labi apzinos, ka dzīve nav pamatskola un neviens neteiks: "sēdies, divi astoņi." Bet tajā pašā laikā pieaugušo dzīvē visiem tik ļoti patīk norādīt uz nepareizībām (tieši, netieši, konstruktīvi, vienkārši kaut kā, da pofig kā!), ka apstiprinājumu tam, ka visu daru pilnīgi un galīgi nepareizi saņemu uz katra stūra.

Tagad aizmirsu ko es ar to visu gribēju pateikt, laikam kārtējo reizi uzbraukt izglītības sistēmai. Ā, jā, un brīdināt, ka nav jēgas man stāstīt, ko es daru nepareizi, jo es to tā pat jau zinu.

Ūpīšu projekts ziemas saulgriežiem - uzadīt melnus dūraiņus ar izšūtām, sarkanām, degošām baznīcām un aizsūtīt Burzumam.

To be continued

Mistika ar to angļu valodu. Tagad vismaz zinu, ka man reģistri galīgā tūtā.
Kad ieeju zināmā sansārā, ar parastiem mirstīgiem runājot, varu vankšķēt, kamēr cilvēkam, kas jau gadiem dzīvo ārpus savas dzimtenes un attiecīgi lieto tikai angļu valodu, ir jāpārtrauc un jāprasa, par ko es tur vāros. Bet komunikācija ar rūdītiem burkāngalvām ir elle, parasti izvēlos nerunāt... nemaz. Es nezinu ar kādiem pieklājības reveransiem (ja angļu valodā tādi vispār ir) pie viņiem vērsties un man ārkārtīgi pietrūkst „jūs” (slava valodām, kur tāds eksistē!), turklāt pastāv ļoti liela iespēja, ka izsviedīšu kādas muļķības, kas galvā, protams, noturas labāk kā gudrības. Ja ikdienas komunikācijā „that’s what she said”, „bat-crap crazy” vai „fuck me sideways” varētu traktēt kā cute*, tad ar burkāngalvām tas toč’ nespīd.
Pie vainas droši vien ir patērētais fikšens – grāmatas, filmas un seriāli. Laikam jāsāk skatīties kaut kāds Law & Order


-----------------
* tāpēc, ka nemaz arī neesmu rupja, vienkārši kā bērns samācos visu ko un pēc tam, zinot attiecīgās piemērošanas vietas, speru ārā reizēm pat īsti nefiltrējot patieso nozīmi (t.b. zināt zinu, bet neaizdomājos).

Forši ir pirms iešanas uz Nakts Maiņu klausīties Lēdiju Gāgu.
Nevaru sagaidīt to brīdi, kad zilais mēness iesitīs pa galvu. Kaut kāda netaisnība, no dažiem ziemas pilnmēnešiem lēkāju apkārt kā chicken on acid, bet tagad - nekā.

Vairs nekad neiekārtošu šitik traku nedēļu. Jūtos tā, it kā kāds būtu mani atklapējis ar slotaskātu. Turklāt dvēs'le smaldz jūtot rudens tuvumu (tā laikam tāda gara gājputnu padarīšana). Ar to, protams, vēl nav gana, jo kāds ir atvilcis mājās sniega lāpstu!
Sniega lāpstu, joptvaju!
Augustā!

Par Gāgu un MJR kaut kad, kad bišķi atjēgšos.