Pilnmēness tepat ap stūri. Vienu brīdi gribas atgāzt galvu un histēriski smieties, nākamajā seju pārņem raižpilna gimase un gribas triekt pieri pret galdu. (Sāku saprast no kurienes tās priecīgbēdīgās teātra maskas)

Un pielipa kārtējā hipsterpopsa (zombiju kolekcijai).
Walk, watch me walk, watch me walk, watch me walk like a zombie!

Kārtējā moirāde. Divdesmit valdīšanas dienās reāliste ir veiksmīgi iedzīvojusies nervu sabrukumā (apmēram kā meitene bildē pāris postus zemāk). Bet tā ar tām trīsvienībām ir - pofig kam piešķir varu, atlikušie divi var samesties uz vienu roku un ignorēt visus norādījumus.

upd. Nez vai Nīče zināja, ka anarhija sākas no trīs.

Ja distancējas no bābisma lēkmēm, tad esmu atsākusi skatīties The Twilight Zone, un mani ārkārtīgi uzrunāja sērija ar nosaukumu Number 12 Looks Just Like You

"In the near future, crossing into adulthood means undergoing a process called “the Transformation,” a total physical, mental and emotional metamorphosis into one of a dozen prototypes, for the purpose of social harmony. Marilyn Cuberle likes herself just the way she is: conventionally unattractive, intellectually curious, and wholly different. Convinced the Transformation will rob her not only of her body but of her love of learning, Marilyn, completely alone, struggles to resist intense pressure from her family and friends."

Protams, šajā gadījumā cilvēki tika arī breinvošoti, ne tikai vienkārši padarīti līdzīgi, bet es tā domāju, ja visi cilvēki būtu vienādi, vai tas gadījumā neveicinātu, to, ka cilvēki sāktu censties pilnveidoties "iekšķīgi"? Jo cilvēkiem taču vajag kaut kā izcelties, bet izcelšanās ar ārieni būtu ārkārtīgi sarežģīta (ja reiz visi izskatās vienādi).

Nerakstu, jo ir pārāk karsts, lai rakstītu. Tas tā, lai kādam nesāktu likties, ka es te aizkadrā arī dzīvoju.

Jā, vispār atņēmu jaukajai lēmējvaru un atdevu reālistei, jo nu nevar vairs tā, viņa tač' sadirš visu kam pieskaras!

Un tikko kā es sāku apdomāt karuseļa teoriju:
reāliste jaukajai: "Nu kāpēc tu kāp iekšā, ja skaidri zini, ka tev paliek nelabi!"
Bet es vienkārši nevaru atturēties no kāpšanas uz viena un tā paša grābekļa, jo pēcāk sāpes pierē atgādina par to, ka ir tomēr kaut kas konstants šajā mūžam mainīgajā pasaulē.

Tā last.fm* piespēlē dienas dziesmu Birdeatsbaby - I Always Hang Myself With the Same Rope!

Tiešām nezinu kā to pateikt vēl labāk.



----------------
* Vēl bišķi un es viņam došu vārdu, jo saikne ar viņu brīžiem ir lielāka kā ar dzīviem cilvēkiem. Un palīdz arī vairāk.

Vle viena reklāma.
Tā kā šorīt pamodos no tā, ka nežēlīgi niezēja labā acs, secinu, ka tas nozīmē, ka šodien redzēšu kaut ko labu.

Tagad jāizrausta uzacis, lai varu redzēt kādā krāsā ir diploms (droši vien būs zaļā, jo tā toč nepiestāvēs manai kleitai).
Vakar nopirku apakškreklu (kombinē lol!), jo tai kleitai tomēr spīd cauri, kas parasti ir pofig, bet šoreiz es jau tā ieradīšos šļopkās (smukās šļopkās, ja!), turklāt lielākā daļa pasniedzēju ir pensijas vecuma, un lai arī daļa būtu pelnījuši ķert trieku izlaiduma dienā, daži tomēr ir ļoti jauki.

Saulgriežus pavadīju smilšpapīrējot savas apses zaru.

Vairs neatceros kad, bet šķiet, ka kādā no ziemas mēnešiem, man radās ideja ieviest savā dzīves telpā zaru pie sienas. Tagad, kad apkārt ir tika daudz sienu, pārstiepu mājās skaistu zaru „briedi”, bet vis jau, protams, nav tik vienkārši (vismaz man).

Par piemērotāko koku izvēlējos savu apsi, jo, rau, visās n-tajās pagājušā gada vētrās viņa ir krietni aplauzīta. Bet tas nozīmēja, to, ka man jālien tur, kur es parasti nelienu šajā gadalaikā. Agrāk man likās, ka brikšņi ir pie vainas, taču kad es stāvēju uz mācītājmuižas ceļa, mīņājos (savās pilsētas zandelēs un garos svārkos lol) un iespējams, ka pat nedaudz pīkstēju no tā, cik ļoti negribējās tur līst, sapratu, ka par brikšņiem vairāk nepatīk tas, ka kājas iegrimst tajā biezajā trūdu klājienā. Tur ir pilnīgs nāves un dzīvības haoss, nav iespējams pateikt, kur beidzas vecā dzīvība un kur sākas jaunā – viens organisms „mirst”, bet otrs jau sparīgi aug virsū, vai kā savādāk veido savu dzīvi un iedzīvi uz mirušā rēķina. Viens ir tas, ka kāja ar pirmo soli iegrimst tajā sūnainajā zampā (kas ir fui, protams), bet pavisam kas cits ir tas, ka es tur laužos iekšā, izsitot visu perfekto haosu no līdzsvara.
Varbūt līdzība Yggdrasil lika Moirām vienbalsīgi bakstīt mani uz priekšu, sak’ mēs esam dzimušas, lai zvilnētu zem dzīvības koka, ko tu te lauzies, turklāt neiebridīsi haosā zaru nedabūsi. Pirmo soli spēru uz šķietami droša pamata – zibens nosperta liepas zara, izskats izrādījās maldīgs, jo no zara tur vairs nekā nebija tikai trūdu šļura, ko kopā saturēja bieza sūnu kārta, bet kad ieraudzīju aizlauztu apses zaru tieši man pa rokas stiepienam aizmirsu par visu haosu un plēsos uz priekšu neskatoties uz to, ka kājas grimst, ap potītēm ķeras nātru kāti un no struteņu sulas viss nozieķēts dzeltens. Apmātībā pat pazaudēju aboliņa maisu, ko biju aizbāzusi aiz jostas, bija jāiet atpakaļ.
Rezultātā viens zars, divas ērces un vēl jo projām niezošas kājas.

Mirstu!
Positive For „Dvēseles Juriste"

Šķiet ka tā ir satversmes tiesa (pārējās ir pārāk noslogotas, lai tur visādi šitādi varētu žākalēties)

Karstums laikam nāk - vispirms telefonā uzshufflojās Kirlian Camera ‎– The Desert Inside, tad tā paša The Desert Inside garā versija (abus pārslēdzu, jo nebija tas ko gribēju), un un kā trešā - Dead Can Dance – Desert Song.

Tātad tuksnesis ir atslēgas vārds. B*e šitās kosmosa šarādes!

Vakar ieraudzīju, ka esmu pielīmējusi vienu no horoskopu apļiem otrādāk - tā, ka jaunava stāv uz galvas. Un, protams, tagad viņš vairs nenāk nost no sienas. Tas iniciēja sākumu kārtējam mazizmēra pasaules galam (izdevās to pagaidām iesaldēt, novirzot enerģiju grīdas mazgāšanas procesam*).

Horoskopi vispār ir dīvaina figņa, bērnībā domāju, kāpēc nevarētu būt tā pat kā ar asins grupām, cipars un miers mājās. Bet tā es domāju, jo, manuprāt, biju apdalīta ar visdrausmīgāko horoskopu zīmi visā horoskopu sastāvā. Apkārt vieni vienīgi lauvas, ūdensvīri un dvīņi, bet es svari - priekšmets nevis dzīvotspējīga būtne. Katru reizi ieejot postpadomju veikalā un paskatoties uz tiem klasiskajiem svariem, kur vienā pusē uzmet smilšainus burkānus, bet otrā sarūsējušu bleķa gabalu, domāju - kāpēc? (Tagad pat nevaru saprast, kāpēc skatījos tieši uz šiem svariem, jo 100 reižu biju redzējusi kā tēvs, mēli starp zobiem iekodis, kalibrē (al)ķīmiķu svarus.)
Atklāsme nāca ar lielo mīlestību pret grieķu mitoloģiju. Bet šo gan laikam tomēr nosapņou, jo atceros, ka pavisam noteikti esmu to redzējusi nevis lasījusi. Temīda bija pēdējā, kas pameta cilvēkus (jā, jā, zinu, ka Astreja, bet nespēju viņu uztvert savādāk kā jaunāku Temīdas variantu), un ejot prom viņa pazaudēja savus svarus ("jaunava" un "svari" nevis "jaunava ar svariem").
Tā kā pēc chimeras aprēķiniem esmu ascendentāla jaunava, tad man ir pilns komplekts (lai sajuktu prātā) - gan jaunava gan svari. Lol, fear (or feel) my sword!


-----
* varbūt šis ir viens no iemesliem kāpēc sievietes mazāk izdara pašnāvības, jo pat tad kad "vis-slikti" vēl var izmazgāt grīdu un sakārtot skapi (nesaku, ka vīrieši ir nekārtīgi, tieši otrādi, novērots, ka vienai daļai viss tāpat jau ir kārtīgi, otrai ir pohui, bet trešajai apkārtējais haoss būs papildus iemesls, lai izlektu pa logu)

12. jūnijs ir oficiālā Lenoru diena.

Smieklīgā vārdadienu lapa saka:

"Lenora Latvijā: 6

Māk panākt labu stāvokli gan ģimenē, gan sabiedrībā un lietderīgi izmanto diplomātiju attiecībās ar itin visiem.[izklausās pēc parastiem svariem]

(no Gunnara Treimaņa 2002.gadā izdotās grāmatas "Vārdu noslēpumi")"

Zinu vienu īstu Lenoru (Lenors x Aura). Tā gan nav iekļauta tajās sešās Lenorās, bet ir ārkārtīgi jauks bērns, un izaugs, pēc izskata un izcelsmes spriežot, par milzīgu smalkas uzbūves zvēru ar vājprātā ērtām gaitām un dažiem putniem galvā (cerams, ka šeit pieslēgsies tēva gēni). Ja būtu par ko, nopirktu un tad būtu Lenora ar Lenoru Lenora meitu. Viss labais nāk pa trīs.

Nē, laikam atkal alojos, Jaunais gads ir briesmīgāks par Jāņiem. Šamos šķir labs pusgads, tāpēc var paspēt aizmirst visas nelabās sajūtas, it sevišķi ja pa vidu ir krutākie svētki pasaulē (Lieldienas!!!).

Un jauno dzīvesvietu varētu nosaukt par tūkstoš saulrietiem (īstenībā 365, bet tūkstotis izklausās krutāk). Uz Kr.Barona ielas ir dīvaina māja, kurai ir caurspīdīgs jumts.

Reizēm ir labi, ka mabilkai ir kamera. Fotoaparātu aizmirsu mājās, bet Abula savā boksā TIK sulīgi krāca un airējās ar kājām pa sapņu pļavām, ka tas bija jāiemūžina.

Pēcāk pārbaudīju gudrību, ka paēdis (pārēdies) pircējs nopērk mazāk sūdu: ( ne velna )

Pirms dažām dienām tajā nosacīti jaunajā rokkafeinīcā daļēji redzēju un dzirdēju vienas dziesmas klipu, kaut kāds vecs roks bija, pazīstams turklāt. Tā pielipa, ka nevarēju tikt vaļā, pati meklēju, kas tas varētu būt - vienīgais, ko varēju atcerēties, bija labības lauks. Likās, ka jābūt Pink Floyd, bet kaut kā nevarēju atrast. Un tagad meklējot vienu dzīvo koncertu atrodas: Pink Floyd - Learning To Fly. Kā var kaut ko tādu neatcerēties? Vajadzēja uzreiz zvanīt tēvam. Tagad pat atceros, kā bērnībā konsekventi tika rēkts par tā čuvaka pļaušanas tehniku. It sevišķi brīžos, kad laukos bija jāsapļauj lēcas.

p.s. Un, protams, Ēnu kaleidoskopa jaunais EP. Vismaz jāpopularizē, ja nevaru nekā savādāk atbalstīt (tā kā ir sanācis, ka esmu piedzimusi ar divām kreisajām rokām. Jā, viņdien atklāju, ka neuzmanības pēc savus Game of Thrones iedvesmotos puscimdus esmu uzadījusi abus labās rokas, nācās ārdīt ārā, jo kurš gan mūsdienās dzimst ar abām labajām, ja būtu abi kreisās varētu vēl padomāt).

p.p.s. Nezinu ko lai dara ar MJR. Tā neizlēmība beidz mani nost. Ja vēl būtu tā, ka gribas vairāk nekā negribas, bet ir tā, ka gribas tik pat, cik negribas. Brauktnebrauktbrauktnebraukt...

Šorīt pārsalu un iedomājos, ka uguns tomēr ir visšvakākā no stihijām. Tiešām. Tās eksistencei ir nepieciešams gaiss un materiāls, kas pārsvarā ir no zemes, bet nobendēt to var uzgāžot virsū ūdeni. Vāji. Turklāt uguns ir kā tāds mīksts dīvāns vai (lol) internets, sava veida pirmā (sākotnējā?) ērtība, bez kā var mierīgi turpināt eksistēt. (Saule neskaitās, saule ir zvaigzne)
Tāpēc dīvaini, ka cilvēki sevi grib asociēt ar uguni. Reizēm gan atbilstoši, ja cilvēks sagadīšanās pēc ir cilvēks sērkociņš.

Jā, un mēs pārvācamies šajā pašā brīdī, jo pārvaldnieks pēkšņi izdomāja, ka sestdienā strādniekus dabūt nevar (ko viņš nevarēja izdomāt, tad kad es teicu, ka mēs pārvācamies otrajā, kas ir sestdiena un vai tas ir ok), tāpēc mēbeles jāpārnes rīt pa dienu.

Zipedī dū dā turpinās!

Jātzīmē zināšanai - augošs mēness (66-86%) svaros.

Cilvēki kļūst traki. Mani ieskaitot.

Pilnmēness šomēnes bija tikai kā vārga dekorācija. Un tagad spīd ne tikai uz gultas, bet spīd tā, ka no kājgaļa pāri visai gultai. Ja guļot skatos ārā pa logu liekas, ka stāvu uz ļoti dziļas akas malas, tāpēc reizēm jāiededzina svecīte pie loga, lai nomāc to ilūziju, bet tad nevar īsti aizmigt, jo visu laiku rādās sapņi ar degošiem aizkariem, sienām un grīdu.

Āāāāā es gribu to meldiņu kā telefona zvanu!

Ar kādu programmu var izsecēt un nogriezt gabalu no mptriškas? Varbūt ir kāds kas to māk ātri izdarīt?

upd. Done! Reāliste to Jaukā @11:02 - mazāk bļaut un vairāk googlēt! http://mp3cut.net/

Tagad visu mūžu varēšu atcerēties kā vakar ap divpadsmitiem rāpoju pa Dzirciemielas staķikā noparkotu limuzīnu, lai dabūtu savu somiņu un nopirktu hotdogu.