Tā nolāpītā pulsējošā dūkšana, kas ir visur, pat klusumā. Realitātes white noise.

(Les Edwards)

Jāstaipa līdzi sālspaka vai vismaz sālstrauciņš

Meklēju dēmonu "zīmogu" sarakstā "izmēra dēmonu", kas pirms laikošanas izstaipa kleitai vidukļa daļu tā, lai mugurā uzvilkta izskatās pēc maisa.

Tajā sarakstā ir dīvains Lucifera zīmogs, Pazuzu vispār neredzu, bet Zuriels izklausās pēc enģeļa (varbūt vēl kāds, kas dabūjis pa tauri). Tā kā enģeļu zīmogu saraksts kaut kādā mistiskā kārtā ir nozudis, tad dilemma ir atrisināta - ap durvīm ķēpājami dēmoni.

upd. Nu bet - tas takš tas pats Uriels.

upd. NĒ! "September. Angel of the Month Uriel (or Zuriel). Prince of the Order of Principalities, ruler of the sign of Libra. Also one of the childbed amulets angels and our Angel of September. This glorious Angel of Ministration & Peace coordinates the work of all the Archangels. (..) Known to cure stupidity in humans."

Vakar pie pusdienu galda atklāju kārtējo latviešu īpatnību.
No vienas puses vidējais latvietis ir kārtīgs gaļēdājs. Ja latvieši izgudrotu hamburgeru, tad tas būtu nevis viens gaļas gabals starp divām maizes šķēlēm, bet viena maizes šķēle starp diviem gaļas gabaliem.
BET!
Tikko kā saruna nonāk līdz cūku fermām, tā vidējais latvietis pārvēršas par hārdkōru vegānu.

Kad biju maza (~4-5 gadi) un pavasarī sirgu ar kārtējo bronhītu, mēte mani iemācīja zīlēt ar parastajām kārtīm. Un es visu dienu cītīgi sēdēju un zīlēju par visiem sev zināmajiem cilvēkiem - draugiem un radagabaliem, līdz uzrāvos uz kaut kādu kombināciju, ko īsti nesapratu un gāju prasīt kas tas ir. Mātes atbilde bija: "vot tā - piezīlēji nelaimi / nāvi". Kārtīm pēc tam nepieskāros kādus gadus desmit (esmu ļoti atsaucīga visādām traumām, ja kaut kas mani traumē, varu gadiem izvairīties no traumas potenciālas atkārtošanas).
Man liekas, ka ar bilžu meklēšanu ir tieši tā pat kā ar zīlēšanu - visu dienu rakos un atradu:

Edmund Dulac, Lenore

Pie visspožā Lucifera - tur ir pat moiras!

p.s. Ir ļoti labi, ka tad, kad man patiešām gribas kaut ko rakstīt, internets nav pieejams, izbļaujos, izbēdājos pati savā galvā un nākamā dienā aizpampusi braucu uz treniņu. Scēnas pašam ar sevi ir visskumjākās, tā kā nav ko izlikt apskatei, bet gan jau ka vēl būs iespēja pirms nākamā nedēļa nobeigsies iztekošā laika nāvē.

Šai sajūtai droši vien ir kāds īpašs nosaukums, bet man slinkums meklēt, un īstenībā jau ir vienalga kā to sauc, jo tās tā kā vajadzētu just nevis visādāk apsaukāt.
Plejierī ir divas dziesmas ar nosaukumu "Absence", līdzīgi gan ir tikai nosaukumi. Viena ir OTWATM - Absence, bet otra Sleeping Pictures - Absence*, kas nav nekāda K. Larsena dūdošana, šajā dziedonis dzied tādā izlutinātas un dzīvē vīlušās, nedaudz Kolfīldiskas personas balsī. Braucot ārā no Rīgas uzshufflojās vispirms OTWATM un pēc tam uzreiz Sleeping Pictures. Vietā, kur tiek dziedāts:

"So come on absence
You son of a bitch
Give us your best shot
We know you are a beautiful word
Now show us
Show us what you’ve got"

mūzika tik ļoti gāja kopā ar tā brīža sajūtām, ka viss apkārt esošais nofokusējās pārdabiski skaidrs (gaismas, dubļi uz autobusa stikla, priekšā sēdošo pakauši, viss). Gandrīz vai kā pavasarī nomazgājot logu, atklāt, ka tas tiešām ir caurspīdīgs.


p.s. 22022


------------------
*Sleeping Pictures - Many hands should throw stones (2006)

( parasti un pilnmēnesī )

"1990.gadā dzimis vīrietis, vadot automašīnu «Mercedes Benz», Ranķa dambī, braucot pāri Mārupītei, nobrauca no ceļa un iebrauca upē."

Vot tā, 90tajā dzimšie sīkie jau ir vīrieši.

Vakar paskatījos uz grāmatplaukta filozofijas stūri, nopūtos un sāku lasīt Čī uzdāvināto grāmatu. Lai piedod man Kants un Hēgelis, bet huiņa paliek huiņa. Šī vismaz ir viegli lasāma.

Reizēm liekas, ka pie radīšanas kāds man ir aizmirsis izsniegt dvēs’les lietošanas instrukciju, un tagad esmu pamesta ar sci-fi kosmosa kuģim līdzīgu vadības pulti pilnīgi bez norādēm. Un neba viena es tāda ik pa brīdim nākas saskrieties ar vēl kādu, kas šļūc pa dzīvi ar konstantu vatdafaku.
Uzaugu pasaulē, kur pie mātes nāca draudzenes un līdz vēlai naktij sūdzējās par to, cik slikti ir. Tas sliktums bija viegli definējams un apspriežams – vīrs tāds un šitāds, bērni neklausa, darbā huiņa. Viss forši – izrunā, aizmirsti, dzīvo tālāk. Tādam sliktumam tik viegli var atrast saknes un piesaisti reālajā dzīvē. Laikam būšu palaidusi garām šo mācību (un visas citas arī) dzīvojot zvēru barā*. Vienīgais, ko varu izšķirt, ir sliktums. Un arī pēdējā laikā jau paliek grūti ar emocionālā un fiziskā sliktuma nošķiršanu. Slikti un viss.
Tad, kad piespiedu kārtā sāka vajadzēt ar to sliktumu tikt galā un dabūt ārā, no sākuma mēģināju izrakstīt, bet kā var uzrakstīt, ja nevar pat izrunāt, jo nav saprotams „KAS TAS PIE VELNA IR”. Izdomāju, ka jāpamēģina izadīt. Dažus gadus vēlāk avatara kundze apgaismoja mani, ka tā ir ergoterapija – viss ko dara, lai neaizietu totālā astrālā.
Šobrīd ir šitik slikti:

(sliktāk nekā citas reizes – uz to norāda krāsas, kas nav zaļas, un austras koki + sātanZa acis)
Tāpēc arī bieži neadu citiem, bet kastītei, jo citiem adot visu laiku jāpiedomā, lai tur iekšā nenonāk kaut kāds draņķis.

upd. ā šitā bija paredzēta kā rekonstrukcija iepriekšējām austraskokzeķēm, kuras sanāca tik platas, ka uzvilktas izskatījās pēc ugg zābakiem nevis zeķēm. Vnk laikā neapstājos.



--------------------
* nafig dzīvē iekārtots tā, ka cilvēkam emocijas attīstās nākamajā līmenī tieši tīņu vecumā, kāpēc ne kādā saprātīgākā vecumā?

Šodien uz vienu dienu (beidzot!) esmu Konstance.

Sakšu dzert jau piecos un pēcāk ar solmeiti iesim dejot pie Kombuļu Ineses.

Life in plastic, it's fantastic!

Nez vai tas ir normāli reizēm ne no kā skaļā balsī pasūtīt dirst tukšumu (kosmosu, visumu)

Patīk, ka vasarā peldot var pilnīgi atslābt, apvelties uz muguras un uzpeldēt kā līķim*, ja pēkšņi pietrūkst spēka peldēšanai. Šūpoties bezsvara stāvoklī un klausīties paša apdullinoši skaļo elpošanu. Ikdienā varētu tā pat.


--------------
* Neiesaku to darīt Gaujā var beigties slikti.

Vispār nākas secināt, ka nogriezšana no TV, kaut vai tikai garām ejot, pat uzlabo manu attieksmi pret valentīndienu. Vēl vieni svētki un labāk svētkus nekā kārtējās sēru, atceres vai piemiņas dienas.

Bet ja vajag roamntisko kīnō, tad uzreiz kārtīgas pasakas, tipa Stardust, lai uzreiz ir skaidrs, ka fikšens. Nevis šito "tas varētu notikt tepat pagalmā, kamēr tev aizvilkti aizkari", jo iemīlestība no abām pusēm - srsly when does that ever happen? Es te protams par karmisko kārtību savā pasaulē, par svešām neko nezinu, lai gan no malas liekas, ka ir, ar svešām pasaulēm tomēr nekad neko nevar zināt. Atslēgas vārds ir "izskatās".

En Garde!

Varētu kādu sniegapiku dueli, katram pa pikai, divdesmit soļi un zlaukts!

Gandrīz vai kā E.tantes lelle tautumeita Baiba, kuru var ņemt spēlēties, bet kad apnīk jānoliek atpakaļ plauktā.

Vienīgais Nīcas tautastērpu nevaru dabūt, un blondus matus arī.
BET ir neproporcionāli garas kājas.
Hmmm

Laikam esmu ieguvusi sirdsmieru un var noslēgt vairākus gadus ilgušo epopeju "pareizā dzimšanas diena". Tas sākās kādā vasaras dienā (vvz kurā gadā), kad kārtojot skapi atradu bļembu, ko sien jaundzimušajiem pie rokas, un tur norādītais datums nesakrita ar visos citos dokumentos norādīto datumu. Tāpēc visas manas iepriekšējās apsūdzības* novirzījās otrajā plānā un es uzsāku patiesības noskaidrošanas procesu, pielietojot šoka terapiju (kas izskatās apmēram tā: māte prasa - padod tomātus. Es pēkšņi sāku lēkāt, plivināt rokas - āāāāākurādienāesesmudzimusi!!!!11vienc).
It kā jau viena diena big deal! Bet man kā jaunākajam bērnam ļoti daudz kas ir nozagts, jo jau iepriekšējais bija liela veiksme (varbūt ja pirmais ir screw up jaunākajam ir savādāk), un nafig vēlreiz censties. Man nav nevienas "pavisam bērnības" bildes, neviens man nemācīja braukt ar riteni vai peldēt, visu nācās mācīties pašai. Vismaz dzimšanas datumu pārmaiņas pēc varētu piefiksēt īsto.


* jūs man nemācījāt spēlēt vijoli / šahu / monopolu / neļāvāt mācīties vācu valodu

Vakar piefiksēju ( kārtējos madžik numbērzzz ) un atkal grūti tālāk klausīties.

Bet man patīk tā jaunā fīča, ka pie katra māGslenieka var redzēt, kas vēl to klausās un cik lielā kvantitātē.

Reizēm jūtos tik izmocīta un nogurusi kā Reutera jaunskunga balss jaunajā Rome albumā.

Nepalīdz arī senā tendence izdarīt visu pie viena. Sen-sen mēdzu sākt raudāt aiz viena iemesla, bet ātri vien pārgāju uz raudāšanu par pavisma ko citu, temati mainījās ļoti dinamiski un ja neviens neizsita no sliedēm, tad varēju aiziet totālā astrālā.

Tagad tā ir ar apspiestu depresīvu domu domāšanu. Tikko kā pieķeros vienai tā saskrien viss bars, sāk drūzmēties, kauties un stāties rindā.
-Es,es!- "tu nekad nebūsi pietiekami skaista, gudra un interesanta"
-Nē, es esmu senāka!- "cilvēki labākajā gadījumā tevi aizmirst, bet parasti tomēr vienkārši aizbēg"
-Bet es esmu krutāka!- "tu vienmēr visu vari, neviens netic, ka vari kaut ko arī nevarēt, tu nosprāgsi visu varot"
-Pavācieties malā, dāmas!- "tu esi nemīlama"

Master, I Serve You
And I Serve The Language
Of Failure And Doubt
I’ve Come To Sell You My Anguish

Laikam esmu uzgājusi kaut ko iepriekš neuztaustītu, vai vismaz līdz galam neapzinātu - galvaskausu fetišu (jā, fetišs ir pārāk skaļš vārds, bet izklausās labāk par vienkāršu patiku).
Atceros, ka vienai bērnības draudzenei kaut kādā mākslas skolā bija jāzīmē galvaskauss, ar visiem ēnojumiem n'stuff, un tas likās tik ļoti advancēti. Turklāt visas šitās klusās dabas ar grāmatām un galvaskausiem, vai interjeri ar grāmatplauktiem, kur starp vecām grāmatām vienmēr ietūcīts kāds vientuļš galvaskaus. Skaidrs taču, ka hārdkōrs intelektuālisms iet roku rokā ar galvaskausiem.
Un tad vēl n-gadus vēlāk uzradās ķīmiķu brāļi ar savu pirmo klipu, un par manu mīļāko izklaidi garlaicīgās stundās kļuva iztēloties, kādi varētu izskatīties skolotāju galvaskausi.
Vajadzētu šitādu jūzerpikču, bet šobrīd nav brīvas vietas:

Tas klips vispār šausmīgi ietekmēja manas mazās smadzenītes, piemēram, man radās priekšstats kādai mūzikai vajadzētu būt klubos un ka tur noteikti jābūt zibi-zibi gaismām, kuras gan ļoti ilgi nevarēju panest. Vēl pirms kādiem gadiem četriem, stroboskopam ieslēdzoties, sastingu deju zāles vidū un gaidīju, kad pāries, jo tā gaisma radīja tādu dezorientāciju, ka visvienkāršākā kustība varēja rezultēties tamā, ka apkrītu vēkšpēdus.

Protams, brīdī, kad es zombijiski slāju pa centru un galvā apceru to, cik aizpampušas ir manas acis un cik zili riņķi zem tām (jo pēdējās dienas pavadītas mērķtiecīgi pārguļot jēgu), uzrodas krieviski runājošs subjekts, kas nevar vien beigt priecāties par to, cik skaista es esmu un kā viņš tagad ir iemīlējies.
Sarkasms vai liels alkohola reibums (jo vajadzēja ārkārtīgi ilgu laiku, lai izlocītu vārdu влюблён), vienalga - i lol'd!