Skumji, ka mana sadirstā termoregulācijas sistēma tik ātri ir atguvusies un sākusi funkcionēt vairāk vai mazāk normāli, vismaz attiecībā uz aukstuma uztveri. Savādāk es turpinātu dzīvot normālu polārlāča dzīvi, pusplika skraidot pa dzīvokli un nejūtot to, ka istabā ir labi ja 14-15 grādi.
Vakar salūzu un ieslēdzu sildītāju. Viss kuslums, depresija, prokrastinācija un kaut kādas bezvārda skumjas paaugstinoties temperatūrai pazuda, un atkal aste gredzenā.

Varēju pat Dostojevski palasīt. Nezinu vai tas ir tāpēc, ka iepriekš lasīju Lovecraft(u), kas vairāk spēlē uz seklākiem emociju slāņiem (visādām bailēm, šausmām) un tīru vizualizāciju, bet tie Karamazovi man baigi ķeras pie sirds. Varbūt sen nedarbinātā (emocionālā) empātija vai kaut kāda mistiska saistības sazīmēšana. Lai nu kā brīžiem paliek ļoti smagi.

Par smagumu runājot - skapis dabūts prom, tagad varu kādu brīdi neuztraukties (bwahahaha like thats gonna happen).