*

pasludinu par atklātu arī meža zvēru vērošanas sezonu. vasarā regulāri dabūju redzēt tik lapsas, bet tagad, kad kokiem nav lapu un viss pavisam balts, ta biežāk varēs novērot arī zaķus un stirnas. šodien ap 16iem ejot uz stalli uzskrēju virsū stirnu baram. es sastingu, viņas sastinga. tad viņas ļāva man izvilkt no kabatas mammas mazo fotoaparātiņu, ar zibspuldzi (tā tur pati bija uzlikusies, bet viņas par brīnumu nenobijās) nofotogrāfēt vienu miglainu bildi un iebāzt viņu atpakaļ kabatā. kādu laiku vēl abpusēji skatījāmies, tad man apnika - sāku iet uz priekšu, bet viņas ielēca krūmos.

stallī ierados tieši brīdī, kad Sanita stāvēja pie aploka vārtiem un stieptā balsī sauca zirgus iekšā - Māāāājāāā, māāāāājāāāā, māāāājāāā.... un viņi nāca. nenormālskaists skats kā viss nelielais bars lēkšos pa kupenām, pakaļas draiski mētādami un galvas kratīdami atbildēja uz saucieniem. šodienas plāns bija pamācīties jūgt un braukt. gāja ļoti labi - vēl pāris reizes ar asistenci un mācēšu arī pati. pārāk ātri tumsa uznāca, tāpēc līdz galam neierubījos tais noslēguma fāzes mezglos un cilpās. tad sēdos kamanām uz bukas un izvizināju Sanitu (zirgu īpašnieci) un Sandru (zirgkopi) pa Botānisko dārzu. ar kučierēšanu ar gāja labi, tik pavisam savādāka sajūta, nekā jājot - turot grožus var pilnībā izjust zirga masu - nu to cik viņš sver un to, cik viņam milzīgs spēks iekšā. mugurā sēžot ar pavadu rokās jau to tā nejūt. visāķīgākie ir pagriezieni - baigi jārēķina kurā brīdī sākt griezt, lai precīzi izgrieztu gan zirgu, gan kamanas. vienā 90 grādu pagriezienā sanāca bišķi iegriezt kamanas kupenā, bet ne ļoti, tā ka nekas slikts nenotika, tik Upenītei bi bišķi vairāk spēks jāpieliek.
auksti ar šodien par brīnumu nebija necik - nesala ne rokas, ne kājas, nedz arī kas cits.

7dien plāns iet mēģināt vēl. bet, 5dien ļoti iespējams beidzot tikšu pie savas zirgu guru!




Māāāāājāāāās


Baltā Dāma


Kapsīts


Upenīte


te Trīne asistē man vakariņēšanā