*

*) iebraucām Dabaszirgos brīdī, lai redzētu kā pēdējie no bara zirgiem, Līgas dzīti, dodas uz pirmajām priekšganībām. pēc tam notiek rumulēšanās.
kad vēlāk eju uz ganiem pēc zirga, ieraugu Radiku pa gabalu (ceturtais no kreisās) un bez īpašām cerībām nolemju mēģināt viņu piesaukt klāt. saucu - Raaaaadik, Raaaaadik, Raaaadik! viņš paceļ galvu, paskatās un NĀK! mierīgā, bet nepārtrauktā gaitā pienāk man klāt un sāk šuharēt pa kabatām. es no prieka un laimes bezmaz apčurāties varēju;
*) tā kā neviena cita jājēja nebija, gājām ar Radiku divatā apvidū un beidzot piepildījās manas runas par apmaldīšanos mežā. nevar gan īsti teikt, ka apmaldījāmies, vienkārši iegriezāmies garā, garā, garā ceļā, kurš beigās izrādījās tupiks. vilkties atpakaļ baigi negribas. garastāvoklis labs, mežā jauki, steigas nekādas - dodu Radikam pilnīgi brīvu pavadu, saku lai nes pa taisno mājā un skatos kas notiks. iet džeks pavisam nopietni un pārliecināti iekšā mežā, uzmanīgi skatās kur likt kājas un iet. sākumā izskatās, ka varēs kautkur izlīst, bet priekšā parādās paklaja vieta, kas pilna ar zemē guļošām, zarainām un vecām eglēm - iziet nekādi. saku Radikam - davai šite nē, izdomā kauko citu. zirgs iegriežas mazliet slīpi un turpina apņēmīgi brist mežā. atkal izskatās, ka varēs iziet, bet pamazām krūmi sāk sabiezēt un pamats kļūst arvien mitrāks un purvaināks. acīmredzami esam iekļuvuši Smerdūklī. neko darīt, griežu zirgu riņķī un ejam atpakaļ, cik nu atpakaļ var aiziet, jo līkumojot starp kokiem tas virziens ir bišķi nojucis. Radiks izliekas mazliet apvainojies - tikko lika nest pa īsāko ceļu uz mājām, nu vairs negrib un neļauj, tāpēc pats neko nerāda un ceļš atpakaļ uz ceļa jāmeklē pašai. beigās izbrienam atpakaļ uz tā tupikceļa un velkamies tomēr to pašu gabalu atpakaļ. rezultāts kādas vismaz trīs stundas seglos, nosēdēta pakaļa un no svaigā meža gaisa pārdozēšanas nāk miegs. bet pēcāk apskatot karti secinu, ka zirga mājvirziena sajūta ir ekselenta un arī manējai nav ne vainas. uzņemtais virziens bijis pilnīgi pareizs;
*) kautkā nostiprinājusies mana uzticība Radikam. uz auļu ceļa laidu šo lēkšos ar brīvām pavadām, lai skrien pats cik ātri un cik ilgi grib. skrēja ar, bet ļoti godīgi, ik pa laikam it kā vēršoties pie manis - ir okej? ir labi tā? es akal pilnīgā sajūsmā baudīju lēkšus, brīžam izbļaujot pa kādam indiāņu kaujas saucienam;
*) vakarā paskatījos kā Līgai un Gretai notiek treniņš pie treneres Gitas Zaķes - man pie viņas būs rīt. trenere ar milzīgu pieredzi, bet kā likās ļoti elastīga un piemērota jebkura līmeņa jātniekam. šķiet, ka būs ritīgi kruta.