*

m) kaarl jau gan pa lielam ir aprakstījis mūsu šīvakara laimību. nu to, kā mums ļoti paveicās ar brīvu ietikšanu brīnišķajā izrādē-lekcijā Partitūra ekosistēmai. ievērības cienīgāku šo faktu padara tas, ka mums abiem vienlaicīgi ir beigusies nauda un biļeti nemaz īsti nevarējām atļauties (bet bijām gatavi maksāt) un tas, ka biļetes vispār bija izpārdotas. izrādes iespaids bija tik jauks, ka izejot ārā un minoties uz staciju visi parastie pilsētas trokšņi likās savādāki nekā ierasts un pavisam interesanti;
d) vispār jāsaka, ka šodien bija laba diena - visi darbi un ieceres ritinājās kā pa pamatīgi ievaskotu diedziņu;
i) daudz arī informācijas uzņemts/saņemts. un pārdomas par to, kāpēc ir tik grūti tā vienkārši ticēt sev. šodien, piemēram, ieguvu ārēju apstiprinājumu daudzām savām iekšējām sajūtām. ja vienkārši ticētu, apstiprinājumu taču nevajadzētu un mazāk laika un enerģijas tiktu tērēts šaubām;
t) jā, bet sākt teātra sezonu ar strādāšanu pie pirmizrādes ir bišķi par traku. ja veseli divi mēneši ir noplūsti nepievēršot uzmanību konkrētam laikam, dienai, datumam, ta tagad pēkšņi viss laiks lieks nenormāli saspiests un uzbāzīgi intensīvs - tikos jābūt tur, līdz tikiem jāpaspēj tas, pa vidam zobārsts, treniņš, vēl tur kaukas. šodien tik 4diena, bet gan fizisks, gan garīgs pārgurums milzīgs. un tā pirmizrāde būs vēl tikai 6dien.

labrīt. vakars izvērtās negaidīti jauks un dzīvespriecīgs, tikai žēl, ka viņš bija tieši vakar, jo mums šodien ir jābrauc saulgriezēt, bet man mazliet sāp galva un es joprojām jūtos pakurla.
nu, jo koncis bija zvērīgs. Tesai beidzot atkal stāv. citādi, pirms tās pauzītes viņi bija sākuši spēlēt kaukādu no pārgatavojušām zemenēm vārītu ķīseli.
un NabaKlabs likās jauks tāds, tikai tas krāsu salikums ne visai omulīgs un vietām drausmīgi smirdēja pēc skābiem kāpostiem kopā ar ceptām desiņām.

un te Jums daži tematiskie ticējumi:
Kas grib, lai visas viņa lūgšanas tiktu piepildītas, tam jānoķer sikspārnis un Jāņu naktī pulksten 12 jāiznes un jānoliek uz skudru pūžņa. Atpakaļ skrejot jāaizbāž ausis, lai nedzirdētu sikspārņa pīkstēšanu, jo tad paliek kurls. Kad skudras sikspārni saēdušas, atlikušie kauliņi jāsalasa, un tiklīdz ka no otra ko lūdz, kauliņi jāpiedur pie tā drēbēm vai rokas, un lūgšana tūlīt tiks paklausīta!

Jāņa dienas naktī jāņem gluži melns suns jeb teļš, jāiet ar to uz mežu, tur jāuzvāra lielā katlā ūdens, un tur jāiemet paņemtais kustonis tik ātri, ka suns nedabū kaukt jeb teļš bļaut. Katlam jāuzliek vāks un tikmēr jāvāra, kamēr gaļa atkrīt no kauliem. Kad tas izdarīts, tad jānodzēš uguns un jāņam kauli laukā. Nu ir jābāž kauli cits pēc cita mutē un jāprasa otram: "Vai tu mani redzi?" Kad otrs atbild: "Redzu", tad jāņam atkal cits kauls, kamēr otrs saka, ka neredzot. Ja šādu kauliņu pie sevis turot, tad, lai ejot kur iedams, neviens kauliņa nesēju neredzēšot.

biju uz to koncertu Pēterbaznīcā. man vispār patīk klasiskā/akadēmiskā/vatever mūzika, tikai vēlams, lai tur neviens nedzied. bet šis bija kora koncerts un man ļoti, ļoti patika.
baznīcā - vēsi, klusi, mierinoši (jā, tieši mierinoši, nevis mierīgi vai nomierinoši), dūmakaina krēsla, deg tikai sveces un patiešām ļoti mediatīvi dziedājumi.
trešais skaņdarbs no beigām vispār bija pilnīgi pārpasaulīgs (Anne Boyd - As I Crossed a Bridge of Dreams).
pēdējo dziedājumu laikā caur pienstiklotajiem logiem jau varēja redzēt kā zibeņo, bet iziešana ārā bija apstulbinošs kontrasts - karsta suta, lietus, zibeņi, pērkoni un vēl piektdienas vakara Vecrīgas kņada.
tai brīdī spēju pilnīgi skaidri apzināties, ka viss uz pasaules pastāv vienmēr un vienlaicīgi - karš un miers un prieks un izmisums un saulstari un taifūni. viss, viss, viss.

nemaz nezināju, ka šī dziesma, kurā esmu pieminēta, skan pa reidiō Naba.
vēl dīvaināk ir tas, ka to uzzinu no brāļa draudzenes, kura dzīvo Londonā un šito reidiō nemaz neklausās.

*) aizvakardiena bija diezgan kreizī - dzīvesbiedra vecāki pirmoreiz brauca pasērst ar manējiem uz Saļiku. visa 5diena aizgāja mājas spodrināšanai (mans tētis ņirgājās par mums citējot Gogoli*) un visa 6diena vecāku ganīšanai. rezultātā iestājās totāls vecāku overdōzs, kuru vajadzēja noskalot ar pāris dzērieniem Zirgā;
*) vakar bija zirdziņdiena - no rīta pa ilgiem laikiem tiku uz NH treniņu pie Līgas, bet pēcpusdienā gāju apciemot Upenīti;
*) šodien dzīvesbiedrs aizdevās uz Saldu, bet es apsveru domu apmeklēt Sabot konci Dērtīdīlā. starp citu, pirms diviem gadiem viņi Rīgā spēlēja 16. maijā. es uz to konci aizgāju pēc pilnīgi šausmīgas nakts, kam bija sekojusi normāla darbdiena. bi ritīgkruta.

p.s. biju pavisam aizmirsusi, ka 6dien tak bi jublejums - 7 gadi kopš dzīvoju Saļikā!


________________________
*Pie mums brauc revidents

labvakar, zaķīši,
veltījums tiem, kas nedzird vai nepazīst vai netiek tik tuvu klāt lakstīgalai, kā mēs.

ŠITĀTE dziedāja (un droši vien dzied joprojām) apmēram pirms 15 min, Saļikā, Lapu un Gaismas ielas stūrī (un ne tikai tur).

vot, vakar bija tieši tāda dzīvespriecīga un saviesīga pieļuļļāšanās, kādas man tik ļoti patīk un kādas tik ļoti reti sanāk.

manliekas, pilnīgi visi ir uzaicināti uz ballīti divdesmitotrajā mūsmājās. nāciet jūs a.

ārā ir mans visvismīļākais laiks gadā - maijs un viss zied un viss smaržo un viss foršs.

sunim šodien divu gadu jubilejums. tētim piecdesmitseptiņu.

un vakar man tika uzdots ļoti sarežģīts jautājums - kādu mūziku es klausos ikdienā. izrādās uz to nav nemaz tik viegli atbildēt.

1) koncis man patika ļoti, ļoti, ļoti. lai gan Bens Frosts pēc manām domām bija svīt seksī pieļuļļājies un Sems Amidons varēja bišķi mazāk dziedāt. ļoti, ļoti patika arī grupas Instrumenti uzstāšanās, ko īsti nevar teikt par internetos pieejamajiem, viņu ierakstiem;

2) mājupceļā iedomājos, ka būtu forši redzēt kādu stirniņu un brīdi pēc tam, pāris km aiz Ugāles, pašā ceļmalā ganījās divi milzumlieli stirnu (vai briežu māšu) bari. nekas tāds iepriekš nebija pieredzēts;

3) aizvakarnakt dzirdēju pirmo šī gada lakstīgalu. vēlu, toties ļoti, ļoti tuvu. nu tā, ka visu, visu var sīki, smalki un niansēti dzirdēt. izklausījās diezgan alvnotonīgi un eidžīefīgi;


( vaļu vērošana )

1) man neliekas godīgi, ka tā stunda uz priekšu ir jāgriež brīvdienu naktī, tādējādi nozogot stundu miega. a kāpēc nevar griezt, piemēram, darbdienas vidū, ko? (un nekomentējiet te man tagad par to, ka stundu uz atpakaļu arī griež brīvdienu naktī, tam ar šeit un tagad nav nekāda sakara);
2) man ir vesels bars ar ļoti sarežģītiem radiniekiem. nav tik viegli kā Kārlim - viņam visi tādi vienkārši, stipri, lādzīgi un mazliet mežonīgi kurzemnieki;
3) biju šovakar koncertā. uzzināju, ka divas marimbas kopā skan kā augstāko sfēru mūzika. izjutu cik jocīgi ir klausīties vienlaicīgu dragāšanu pa četriem bungu komplektiem un tā arī nesagaidīt itin nevienu ģitāru. bet viena liela marimba, viena mazāka marimba, ksilofons, metalofons, timpānu komplekts un tubulārie belli kopā vispār izklausās tik skaisti, kā es nezinu kas. ā un vēl tur spēlēja arī statīvā iekārtu skārda plāksni, jā, vot tieši tā arī tas viss bija.

un vēl p.s. 4) lai vecs, savu bārdu sačurājis āzis, sasper tos, kuri soulsīkā kā šāroto folderi pievieno kaukādas šausmas, kur viņiem iekšā stāv pilnīgi visi skaņdarbi atsevišķi un tad tu atrodot tādā, kko sev ļoti nepieciešamu, kāri, naivi cerīgi, ar satrauktu steidzību nospied download containing folder un viss uzkaras līdz aiznākamā mēneša trešajai ceturtdienai. vai arī, sliktākajā gadījumā, tu nemaz neievēro, kas noticis un tavs kompis lēni, bet nepielūdzami pildās ar visādiem sūdiem, par kuriem pēc tam nekā nesaproti kā tie te nākuši un uz kurieni iedami.

es nemaz nezināju, ka man tik ļoti patīk Mona de Bo.
vakardienas koncīts bija baigi kruts, ritīgi saķēra, par spīti tam, ka ļoti daudz uzmanības un iedziļināšnās bija prasījis tas klasiskās mūzikas koncerts ģildē, kurā bijām tieši pirms tam.
jaunais albūms ir jauda. tīra mūzikas enerģija. var for free dabūt viņu mājaslapā. koncī gan labāk izklausās un var tiešāk to enerdžī sajust.

mums te vakar un šodien sanāk tādas baigās kultūras dienas. vakardien bijām -
1) kīnō uz Bērtona Alisi;
2) Dzelzceļa muzejā uz Katrīnas Neiburgas personālizstādi Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi (vispār neslikta, uz jūtu pavelk, bet ar Kārli nospriedām, ka tā tagad tāda modes lieta - iet pie cilvēkiem (it sevišķi veciem) un klausīties, kas viņiem sakāms. beigās sanāk tāds drošs ceļš ar sausām kājām pa Hermaņa iemīto Latviešu stāstu taciņu)
3) atkārtoti noskatījāmies Garo Dzīvi (nebiju redzējusi, kopš savas pirmās sezonas teātrī. šoreiz kaut kā labāk patika, lai arī likās mazāk smagi un vairāk izklaidējoši);
un šodien iesim uz:
4) Sinfonietta Rīga un Diāna Ketlere Lielajā ģildē (programmā Šūmanis, Stravinskis un Šostakovičs);
5) Mona de Bo jaunā albja prezentāciju Spīķeru koncertzālē.


un tagad par Alisi. es to filmu gaidīju divus gadus, kopš kaukur internetā uzraku, ka Bērtons viņu taisa. uztaisījis ir vizuāli krāšņu, bet stāstu gan pilnīgi sapisis. es saprotu, ka var ņemt gatavus tēlus un ar viņiem rotaļāties radot ar viņiem savu stāstu, bet nu tad tas ir jādara smalki un filigrāni, tā lai jaunais stāsts interesantumā un elpaizrautībā pārsistu iepriekšējo. tā būtu cieņa pret pirmstāstu. abet ko tas ērms ir uztaisījis - kaut kādu saldenu savārstījumu Gredzenu Pavēlnieka stiliņā, par kaut kādu tur iepriekšnoliktu ceļu, likteni un cīņu ar pūķi. viņš ir gandrīz pilnībā ignorējis visu to Kerola Alises briljanto absurdu un foršās fiškas (piemēram) utt. un, ja jau taisīja tā (kā uztaisīja), tad varēja pacensties piestrādāt pie pozitīvajiem tēliem, lai gribētos dzīvot līdzi viņu uzvarai. bet tā balto karaliene tāda pliekana plikpļekblonda dūdiņa, kas prot tikai uhh kniksēties un ahh klanīties. ļaunā, sarkano dāma likās krietni pievilcīgāka (viņas kavalieris gan ar tikpat bezgaršīgs, kā tā baltā lēdija). kādu laiku pēc noskatīšanās vēl diskutēju ar savu iekšējo Es par to vai tā visa nebija baigi glauna, gaumīga un eleganta ironija no Bērtona puses. bet nonācu pie secinājuma, ka, ja arī tā bija ironija, tad pilnīgi noteikt ne glauna, ne gaumīga, nedz arī eleganta. vēl iedomājos moš Disnejs kautkādā veidā aplauzis Timam spārnus, nu bet šaubos.
vismaz paldies dievam Alise beigās tomēr nesabučojās ar Cepurnieku (jāatzīst, ka tie abi forši tēli, cik nu viņiem iespēja tādiem būt, visnotaļ primitīvā stāsta ietvaros).
ai, nu bet ko nu es, es jau pēdējā laikā protu tik kritizēt un pelt.

džīzaskraist - 9. maijā Ventspilī, "Jūras vārtos" būs -
Nico Muhly
Valgeir Sigurdsson
Sam Amidon
Ben Frost
!!!!!!!!!!!!!!

lūdzu, lūdzu, lūdzu mīļais, vismīļotais, visvismīļotākais Kosmos, izdari tā, lai man un Kārlim nav tai dienā neaizstājamā kārtā jābūt teātrī. lūdzu, lūdzu, lūdzu.

bet tā vispār 6dien, 20.02. nāciet uz koncertu Dērtīdīlā



kā jau apmēram plakātā rakstīts, uzstājas:
Zemnieks un Kosmoss
Jēkabs Voļatovskis + Kaspars Rolšteins + Regnārs Vaivars
Delchia (LT)
Oorchach (LT)
sākums 20:00, ieeja - divīts

vairāk info šeitan, es tikai vispār necik nesaprotu, kāpēc un kādā sakarā tajā rakstā tik ļoti uzsvērts vārds pretenciozs*. izskatās, ka tam, kurš to rakstījis ir problēmas ar vārda nozīmes pārzināšanu un man nešķiet, ka tas ir īstais vārds publikas pievilināšanai. nevaru spriest par to Voļatovska+Rolšteina+Vaivara projektu, bet cik nu man no manas virtuves zināms, tad ZK pretenciozitāte galīgi nepiemīt. bet nu labi, tas tā.

_______________________
* pretenciozs - tāds, kas pārspīlē savu nozīmību, pārāk pašapzinīgs, iedomīgs, manierīgs (Svešvārdu vārdnīca, R., 2005).

lai cik neticami tas arī nebūtu, šodien (pēc apmēram pusgadu ilga NEKĀ) notika Duetas Kjū mēģinājums ar visiem tās īstenajiem dalībniekiem.
tad jau Olivers varbūt kādreiz tomēr dabūs to savu ruma pudeli.

šīs dienas pavisam, pavisam nejaušā satikšanās uz ielas man atgādināja, ka es reiz kaukam apsolīju, ka kādreiz uzrakstīšu grāmatu Manas dzīves basisti un bundzinieki. manliekas, ka ja es drīz tam darbam neķeršos klāt, es visu būšu aizmirusi un man vairs nebūs tur ko rakstīt. vispār nav jau tagad. ja vien šādas nejaušas tikšanās negadīsies biežāk un nejundīs visādas vecas atmiņas augšā, bet to nu es gribētu vismazāk.
vēl šī tikšanās apliecināja domu spēka spēku, jo viņš teicās, ka vakar esot atcerējies par mani runājoties ar Dambi (vot šī cilvēka manā dzīvē ir mazliet par maz, viņš tomēr ir ļoti interesants un kaukādā ziņā pat iedvesmojošs). ja pavisam godīgi, tad es par viņu arī iedomājos vienā no pēdējām dienām.
un tas viss kopā man lika aptvert, ka es taču vairāk nekā pusgadu neesmu satikusi bundzinieku, ar kuru kopā tika nodzīvoti veseli trīs pavisam vājprātīgi gadi. diez kā viņam tai tālajā vēju pilsētā iet. lai gan manliekas, ka varu būt droša, ka iet viņam tieši tāpat kā ever un forever.

šorīt kad sāku mosties, pirms acu atvēršanas vienu īsu brīdi ticēju un cerēju, ka atrodos mājās, savā gultā, bet tā vis tas nebija. viss sākās ar to, ka tā vietā, lai ietu uz jogu, es pieliku vēderu ar falafelu un pēc tam sēdēju viena Teātra Bārā, lasīju grāmatu un lēni sūcu aliņu. tas bija tik forši, ka mani pat sāka šausmināt mans nesabiedriskums, bet tad atnāca Kārlis, atnāca Otrdienu Ģenerālis un nesabiedriskums kaukur pazuda. gājām uz pasākuma norises vietu un pa ceļam paņēmām vēl aliņus (Krustpunktā Tērvetnieks maksā tikai čēēsmitpiecus saņus). koncertu apmeklēja arī pāris mūsu darba kolēģes, kuras dienas lielāko daļu bija pavadījušas maestro Gundara Āboliņa pieēsmit gadu jubilejas svinībās (kuras oficiāli sākās 10:00 no rīta), kas viņu uzvedību padarīja diezgan atraktīvu un jautru un tas pavisam, pavisam izgaisināja jebkādas nesabiedriskuma paliekas, kas manī vēl mita. pats koncis bija ļoti foršs, bet jāatzīst, ka Silards kļūst arvien drūmāks un gruzonīgāks. Tesa arī laikam bija kā vienmēr laba (laikam laba, tāpēc, ka no sāniem, kur es sēdēju, gandrīz nemaz nevarēja dzirdēt giču). tā kā man ir pohas un šāds stāvoklis man ir krietni neierasts un sen aizmirsies, tad man ir mazliet grūti rakstīt un man viss jūk un tā, es ļoti atvainojos, ja te ir kaukas nesakarīgs sarakstīts. nu karoč pēc koncerta visai īpatnējā kompānijā aizgājām uz Ļeņingradu, kur arī saviesīgi pavadījām laiku līdz kādiem trijiem naktī, tad paēdām pelmeņos (to, ka mēs tur ēdām es atceros, bet kā es to darīju ne visai) un gājām pie jautrajām kolēģēm gulēt. tagad man šķiet, ka es esmu aizmirsusi uzrakstīt kaut ko ļoti interesantu un kolorītu, bet diemžēl nekādi nevaru atcerēties, kas tas bija. ā, es vakar pirmo reizi pēc 12. septembra pīpēju cigareti, bet tas nav diezko interesanti un kolorīti. drīzāk pretīgi.
tagad man ir mazliet žēl, ka mums ar Kārli šodien ir pohas un darbs, jo ārā ir nenormālforšs laiks, varētu tur iet kkur ālēties pa sniegu un tā. vēl man ir mazliet žēl, ka mēs nedzirdējām šito, būtu zinājuši, moš nebūtu tik ļoti pieļuļļājušies, bet braukuši ar pēdējo vilču mājās un klausījušies. diez ieraksts nav kaukāds?
ai, labi es tagad beigšu, bet man kaukā šobrīd ļoti patīk rakstīt, par spīti tam, ka grūti. es manliekas varētu rakstīt un rakstīt vēl un vēl.
ā un izrādās mēs patīkam Jēkabam. tas ir labi. mums viņš arī ļoti patīk.

Rolanda Kalniņa aizliegtās filmas Elpojiet Dziļi (Četri Balti Krekli) (1967) saundtraks.

ja nu kāds nesaprot, par ko ir runa, pašu filmu, pateicoties ostankina var dabūt šepat klabā.
vai arī skatīties jūtjūbā.

nuvot jā, JRT balle ieiet vēsturē ar sen nebijušu izdancošanos (no kuras man šodien sāp apakšstilbu muskuļi), līdz pat trešajam rīta vilcienam, visā tajā laikā izdzerot vien trīs aliņus un mazliet sidriņa.
nemaz nezināju, ka dzīvesbiedrs ir tik dancīgs, izdancināja mani ritīgi, bet vispār netrūka arī citu dancinātāju. tiesa gan šarmantumā neviens manu, elegantās, šaurās uzvalkbiksēs ar štrumbancēm un baltā kreklā tērpušos, dzīvesbiedru pārspēt nespēja.

ā, ja kas pirms balles noklausījāmies to koncertu Dziesmas par mīlestību un jāsaka, ka viņš ir ļoti gaumīgs, foršs un pats labākais - pašironisks. galīgi nav no citos teātros ierastās, diezgan banālās un trulās, dziedošo aktieru sērijas.

vispār es gribēju teikt vēl kauko, bet tā kā mēs gandrīz visu dienu nogulējām, man tāds ne visai savākts prāts. un es apsolos no janvāra atkal kārtīgi iet pirmdienās uz jogu, pēdējo pusotru mēnesi kaukā baigi maz sanācis aiziet.

p.s. redzkur mēs vakardien.
p.s.2. dzīvesbiedrs tikko uztaisīja ļoti garšīgu parodiju par bezalko mohito - no gāzēta mincīša, piparmētru tējas (kaltētām lapām ai mīn), brūnā cukura, citrona un ledus!

mana pačīkstēšana šoreiz laikam bija vietā, jo no rīta vēl neredzot, kas notiek aiz loga, bija skaidrs, ka gaisma vairs nav pelēka, bet balta. nezinu kā pie jums, bet Saļikā ir normāls sniegs, kurš turpina smuki snigt.
bet vakar presiite atgādāja mums no Smiltenes mana vecvectēva meistaroto kumodi, kurā atradās pāris negaidītas lietas (piemēram, paliekas no manas vecvecmammas mīļāko īriskonfekšu papīriņiem). pēc tam aizgājām uz Silarda un Satellites LV konci Dērtīdīlā, bet nekas nenormālforšs tas nebija. Silards skanēja ļoti lēni un melanholiski, bet Satellites LV vispār necik neiekačāja un izbesīja ar vienas dziesmas spēlēšanu divreiz pēc kārtas (un tā viņi darīja vairākas reizes). beigas nesagaidījuši aizbraucām līdz Aptiekai, bet tur bija pilns ar ļoti, ļoti piedzērušamies tīņiem. vienīgais jēdzīgais cilvēks, ko tur satikām bija tikko kā no norvēģu emigrācijas pārradies vecais Otrdienu Ģenerālis, bet arī iereibis un diezgan nesakarīgs. ai, bet sapratām, ka tāpat nekas nebūs, devāmies mājās un izklaidējām sevi mācoties duetā dziedāt un spēlēt 60.to gadu superhītu - Viņi dejoja vienu vasaru.

p.s. es jau vienreiz žēlojos, ka esmu atradinājusies ilgstoši uzturēties cilvēku, it īpaši iereibušu, grīļīgu un grūstīgu, biežņā. tādā nokļūstot es pamazām kļūstu arvien tramīgāka un ilgojos kaut tik viņi pārstātu gar mani trīties un uzturētos kaut cik pieklājīgā attālumā. bet tas nu tā - ieraduma un (ne)regulāras socializēšanās jautājums.

upd: ojēa, ir gan sniegs, gan saulīte!!!

aizgājām uz Bērnu Rīta konci Leļļu mākslas muzejā. vispār tur bija kaukādas izstādes atklāšana, bet to mēs neredzējām, jo tai apkārt vislaik spietoja saviesīgi iereibuši tautieši un negribējās līst tur tūcīties viņiem pa vidu. apskatījām tikai pašu Leļļu muzeja ekspozīciju, kas ir patiešām forša. jāpiebilst gan, ka vismaz viens šī muzeja darbinieks ir ļoti nervozs un nelaipns - pavisam neatbilstošs tādam raibam un rotaļīgam muzejam. Bērnu Rīts likās kaukas ļoti maigs un transcendentāls un rāmi silti smaidīgs. kad viņi ar savu uzstāšanos, kas notika trešajā stāvā, bija tikuši jau gandrīz līdz galam, no pirmā stāva augšup ļoti noteikti sāka kāpt īsto latviešu treļļi (nu tur rallalllā un radiridirīdi utt.). pēc konča jau uzņēmām virzienu uz autobusu, bet kkā aizgājās līdz Ļeņingradai, kur es līdz pēdējam vilcienam pamanījos izsūkt 4 gab staroprāmenus, kas gan bija par maz, lai dzīvesbiedram izdotos pierunāt iet ar viņu kopā karaokē noraut U2 sirdi plosošo balādi With or Without You. to tad kādu citu reizi. bez tam dziedātāju tur tāpat netrūka un visa tā rezultātā man galvā visu laiku skan Black Hole Sun, pie tam ne visai muzikālā izpildījumā. labrīt Latvija.