*

šīs dienas pavisam, pavisam nejaušā satikšanās uz ielas man atgādināja, ka es reiz kaukam apsolīju, ka kādreiz uzrakstīšu grāmatu Manas dzīves basisti un bundzinieki. manliekas, ka ja es drīz tam darbam neķeršos klāt, es visu būšu aizmirusi un man vairs nebūs tur ko rakstīt. vispār nav jau tagad. ja vien šādas nejaušas tikšanās negadīsies biežāk un nejundīs visādas vecas atmiņas augšā, bet to nu es gribētu vismazāk.
vēl šī tikšanās apliecināja domu spēka spēku, jo viņš teicās, ka vakar esot atcerējies par mani runājoties ar Dambi (vot šī cilvēka manā dzīvē ir mazliet par maz, viņš tomēr ir ļoti interesants un kaukādā ziņā pat iedvesmojošs). ja pavisam godīgi, tad es par viņu arī iedomājos vienā no pēdējām dienām.
un tas viss kopā man lika aptvert, ka es taču vairāk nekā pusgadu neesmu satikusi bundzinieku, ar kuru kopā tika nodzīvoti veseli trīs pavisam vājprātīgi gadi. diez kā viņam tai tālajā vēju pilsētā iet. lai gan manliekas, ka varu būt droša, ka iet viņam tieši tāpat kā ever un forever.