*

šorīt kad sāku mosties, pirms acu atvēršanas vienu īsu brīdi ticēju un cerēju, ka atrodos mājās, savā gultā, bet tā vis tas nebija. viss sākās ar to, ka tā vietā, lai ietu uz jogu, es pieliku vēderu ar falafelu un pēc tam sēdēju viena Teātra Bārā, lasīju grāmatu un lēni sūcu aliņu. tas bija tik forši, ka mani pat sāka šausmināt mans nesabiedriskums, bet tad atnāca Kārlis, atnāca Otrdienu Ģenerālis un nesabiedriskums kaukur pazuda. gājām uz pasākuma norises vietu un pa ceļam paņēmām vēl aliņus (Krustpunktā Tērvetnieks maksā tikai čēēsmitpiecus saņus). koncertu apmeklēja arī pāris mūsu darba kolēģes, kuras dienas lielāko daļu bija pavadījušas maestro Gundara Āboliņa pieēsmit gadu jubilejas svinībās (kuras oficiāli sākās 10:00 no rīta), kas viņu uzvedību padarīja diezgan atraktīvu un jautru un tas pavisam, pavisam izgaisināja jebkādas nesabiedriskuma paliekas, kas manī vēl mita. pats koncis bija ļoti foršs, bet jāatzīst, ka Silards kļūst arvien drūmāks un gruzonīgāks. Tesa arī laikam bija kā vienmēr laba (laikam laba, tāpēc, ka no sāniem, kur es sēdēju, gandrīz nemaz nevarēja dzirdēt giču). tā kā man ir pohas un šāds stāvoklis man ir krietni neierasts un sen aizmirsies, tad man ir mazliet grūti rakstīt un man viss jūk un tā, es ļoti atvainojos, ja te ir kaukas nesakarīgs sarakstīts. nu karoč pēc koncerta visai īpatnējā kompānijā aizgājām uz Ļeņingradu, kur arī saviesīgi pavadījām laiku līdz kādiem trijiem naktī, tad paēdām pelmeņos (to, ka mēs tur ēdām es atceros, bet kā es to darīju ne visai) un gājām pie jautrajām kolēģēm gulēt. tagad man šķiet, ka es esmu aizmirsusi uzrakstīt kaut ko ļoti interesantu un kolorītu, bet diemžēl nekādi nevaru atcerēties, kas tas bija. ā, es vakar pirmo reizi pēc 12. septembra pīpēju cigareti, bet tas nav diezko interesanti un kolorīti. drīzāk pretīgi.
tagad man ir mazliet žēl, ka mums ar Kārli šodien ir pohas un darbs, jo ārā ir nenormālforšs laiks, varētu tur iet kkur ālēties pa sniegu un tā. vēl man ir mazliet žēl, ka mēs nedzirdējām šito, būtu zinājuši, moš nebūtu tik ļoti pieļuļļājušies, bet braukuši ar pēdējo vilču mājās un klausījušies. diez ieraksts nav kaukāds?
ai, labi es tagad beigšu, bet man kaukā šobrīd ļoti patīk rakstīt, par spīti tam, ka grūti. es manliekas varētu rakstīt un rakstīt vēl un vēl.
ā un izrādās mēs patīkam Jēkabam. tas ir labi. mums viņš arī ļoti patīk.