*

neviena nav mājās, pat suns ne. kaķi ar kaukur ārā. klausos Neurosis vājprātīgā skaļumā un ir nenormāli forši. pilnīgvai žēl, ka pēc 10 min jau uz vilcienu jāiet.

diezgan foršs ambientalbūms. nav nekas nenormāli ģeniāls, bet kkā paķēra (visdrīzāk tāpēc, ka skan tā kā izskatās ārā) smukā un ļoti vienkāršā klavierēšana kombinācijā ar visādiem jocīgiem trokšņiem un droņiem. minimālistisks tāds. bišķi interesantāks par muzonu tikai fonam.



sīkāks info, daunlaudēšana vai vnk paklausīšanās - šiten.

nuvot, šodien Spīķeru koncertzālē uzstājās manas (kādreizējās) jaukās pasniedzējas Ivetas Tāles autentiskās folkdziedāšanas grupa Saucējas. dziedāja pirms apmēram 100 gadiem Sēlpils apkaimē ievāktas dziesmas - gan pa vienai, gan burdondaudzbalsībā. baigā jauda un spēks jautās tajā visā. likās, ka tā dziedāšana ir kā resna, spuraina sakne, kas izbirstē iekšas tīras un skaidras (skaniskos piemērus prasiet kaarl, viņam bi rakstītājs līdzi). forši likās arī tas, ka viņas ne tikai dziedāja, bet arī pa vidam visu ko stāstīja, lai ir skaidrs kas tas ir, no kurienes nāk un kā viņas pie tā nonākušas. un vēl forši, ka ieeja bi tikai divīts - nu tā, ka ļoti demokrātiski, tik atnākšanas vaina.

nākamnedēļ akal plāns aiziet uz Ziemeļindijas klasiskās mūzikas koncertu kino Rīga (man starp citu mājās stāv giča, ko savos jaunībslaikos taisījis tas Sergejs Ancupovs).

diezgan foršs splits


01 (21:13) Kodiak - MCCCXLIX The Rising End
02 (20:05) Nadja - Kitsune Fox Drone

tas Kodiak liekas foršs. noskaņa tāda Tesīga, tikai viss krietni lēnāks un monotonāks. maispeisā var vairāk paklausīties. pagaidām šķiet jēdzīgāks par tiem vienveidīgo ļurinātāju miljoniem, ar ko tagad aizdirsts viss kosmoss.
Nadja kā jau Nadja.

vilkt:
rapidshare
zippyshare

vispār vakar nebi nekāds baigais uz konci ejamais mūds, jo diena jau tāpat tika pavadīta svētdienīgā saturīgumā - sekss bija, pastaiga ar dzīvesbiedru un suni pa Botānisko dārzu bija un patīkama izjāde ar zirdziņu arī. pēc tā visa diezko negribējās nekur braukt un tūcīties pa cilvēkiem, bet beigu beigās koncis bi ļoti foršs.

1) Mamiffer - forši un inčīgi tādi. un spēlēja tieši tik ilgi, lai nebūtu ne par maz, ne par daudz;
2) Dälek - man tīri tā neko patīk hiphops un šitam kačka bija nenormālīga, bet kopumā krietni par garu un vienveidīgu. muzons diezgan nemainīgs visu laiku, tekstus, vismaz no otrā stāva bija grūti izlobīt un vispār pamatīgi apnikās;
3) ISIS - skaņa laba, jaudīgāka nekā Neurosis (žēl, ka tik laba skaņa nebija pērnajā Cult of Luna koncī Kauņā). spēlēja dziesmas no pēdējiem trim albumiem un dīvainā kārtā foršas likās arī tās no tā pēdējā, ļurīgā albuma. karoč, katarse nebija, bet patikās labi.

forš, ka kāds (t.i. Miks) taisa tādus mazus, mīlīgus un ļoti cilvēcīgus koncīšus, kuros spēlē baigie importa stāri.

šodien galīgi netīšām iegāju vienā veicī un tikpat netīšām nopirku maziņu dziedošo bļodiņu.
apmēram šitādu:


man ļoti, ļoti patīk.
un gribas vēl visādu citādu izmēru tādas.
skaņa, kas rodas viņu dzindzinot ar pieaugošu intensitāti piepilda visu apkārtējo telpu. + īsti nelīmējas kopā bilde, ka vienkāršs metāla priekšmets rada tādu sfēriskēterisku, vibrējošu skaņu, kas skan apmēram tā, kā izskatās gaisma.

ā, ja jau iesāku runāt par mūzikas instrumentiem, tad aizvakar atradu mājās oldskūl mutes ermoņikas - Weltmeister Vermona Concert, kas ar skan nenormālsmuki, tikai krietni pasaulīgāk nekā tā bļoda. viņām tā skaņa ir tik pilna, tumīga un daudzslāņaina, ka izklausās bezmaz pēc paša akordeona.

pats, pats pirmais mūzikas ieraksts, ko es savā dzīvē nopirku, bija grupas Milli Vanilli vinils All or Nothing.
tas notika laikam, ka 1990. gadā, jo darījums notika vēl par krievu rubļiem. man bija pieci gadi un pirku es viņu no sava astoņus gadus vecākā brāļa.
starp citu, man tā plate joprojām ir.

1) vakar ienāca prātā, ka 99% no maniem bijušajiem klasesbiedriem neklausās normālu mūziku, jo es nekad, nekad neesmu nevienu no viņiem satikusi nevienā no diezgan dažādajiem pasākumiem, kādus apmeklēju;
2) tēma par ko man riebjas diskutēt visvairāk ir veģetārisms vs. neveģetārisms. es nesaprotu, kāpēc katrs nevar skatīties pats savā šķīvī, ēst to, kas tur ir un citiem virsū nebāzties;
3) vakar bijām uz Stars of the Lid konci Anglikāņu baznīcā. gāju bez īpašām ekspektācijām, jo ierakstos man tā grupa nu tā, bet likās, ka baznīcā varētu skanēt skaisti. skanēja jau patiešām skaisti, bet arī ļoti garlaicīgi un plakani. ļurinātāji vien ir un paliek;
4) es ļoti, ļoti gaidu, kad beidzot sadzirdēšu to balsi, kas mani sauc. kad manī pamodīsies kaukas tāds, kam vajag tieši manas rokas, manu galvu, manu sirdi, lai radītos, lai būtu un dzīvotu;
5) ā un tā starp citu - The Kilimanjaro Darkjazz Ensemble ir jauns albūms, šobrīd klausos un liekas tāds normāls. piemērots šī brīža gadalaikam. dabonams šeit;
6) remonts ar laikam tomēr kaukad varbūt beigsies. sienas nokrāsojām (tā zaļā krāsa ir nenormālsmuka), bambusžalūzijas nopirkām un aizvakar sāka mūrēt kamīnu. nolēmām, ka mums točna vajag klavieres. ja kādam ir liekas - lūdzu piesakās;
7) vēl varu ātri izstāstīt kā ļoti viegli uztaisīt garšīgu kūku - vajag vafeles, iebiezināto pienu ar cukuru, kakao un ķiršu zafti. liek vafeli, apsmērē ar pienu, apber ar kakao, liek virsū vafeli, apsmērē ar ķiršu zafti un atkal vafele - piens - kakao - vafele - zafte utt. līdz ir tik augsta cik gribas. virsu pārziež ar pienu dekorē ar ķirsīšiem, sadrupinātu vafeli un kakao. atstāj uz pāris stundām sakosties un ēd ņam ņam ņam.

mājā visu dienu neviena nav. tikai es, suns un abi kaķi. nav arī maizes, piena un sviesta.
ir medus trīslitru burkā. sacukurojies un ārā neizgrebjams. ir tēja.
ir vieglas zobu sāpes.
ārā ir drēgns, iekšā ir silts un ir auksta, auksta grāmata par pirmo astoņtūksošnieksmailes iekarošanu.
diena bez laika, bez gaismas, bez mērķa, bez krāsas. dīka un laiska un rēna. gara un garlaicīga.
diena kā ar mazliet drebošām rokām, sliktā apgaismojumā uzņemtas, izplūdušas un bezjēdzīgas melnbaltas fotogrāfijas.
kā mazliet sērīga klaviermūzika.
šī diena nekad nav sākusies un nekad arī nebeigsies.
es neesmu bijusi ārā kopš trešdienas vakara.

( mēs )

Visi zin, ka Ķīna ir,
daži nezin, kur tā ir.
Daži Ķīnā nokļūt grib,
nezin, kā to izdarīt.

Ķīnā esmu bijis es,
etiķkokus redzējis.
Zinu, kas ir etiķis,
pats to esmu garšojis.

Dziesmas, kuras mācu es,
Tibetā dzied mūķenes.
Esmu Ķīnā bieži bijis,
visu smalki pierakstījis.

Ja nu tevi šaubas māc,
lasi manas grāmatas.
Dziedāt manā pulkā nāc,
muzikālas gaitas sāc.
/NSRD/

1) mans mīļais ir mājās;
2) draugos paklausījos dziesmas no Dzelzs Vilka jaunā albūma Teātris un man kauns. tas nav teātris, tas ir lēts balagāns. ir pat dziesma, kurā visnotaļ Mārpliski tiek dziedāts re-vo-lūc-ija-nāc. un katrs no lirikās izmantotajiem tēliem, jau ir vismaz reizes trīs ir apviļāts iepriekšējos albūmos - liekas, ka Juris ar sinonīmu vārdnīcu rokā pārrakstījis vecās dziesmas, nu labi, ne viens pret vienu, jo atšķirībā no otrā albuma un palodzes sēž nevis viņš pats, bet kaukāda sieviete. izskatās, ka viss tas īstums un godīgums, kas pirms nepilniem 10 gadiem mums ar Lauru lika dzīties viņiem līdzi uz končiem pa visu Latviju ir nosmacis naudā, taukos, ikdienībā, ģimenes dzīvē un vecumā;
3) es ļoti mīlu mūziku un tāpēc man žēl, ka man pēdējā laikā, ar retiem izņēmumiem, nav nekas labs par to sakāms. man negribas izklausīties pēc nīgras, kašķīgas vecenes, bet patiešām no šogad iznākušajiem albumiem, vienīgais, kas man patīk ir Bens Frosts, tas ko kaarl bi ielicis.
4) pēdējā laikā mēdzu sapņos redzēt beigtus putnus. vienreiz zvejoju no dīķa laukā mirušus kraukļus, šonakt akal divi beigti baloži mētājās istabā pie miskastes.

1) šodien pirmoreiz šosezon uzvilku garos zābīšus. uzvilku un sajutos tā it kā vasaras vispār nebūtu bijis;
2) vilcienā sasēju baltu, jocīga auduma šlipsi melnīgsnējam uzbeku vai tadžiku puisim. laikam abi ar draugu brauca uz Rīgu sievu lūkoties (nu pēc analoģijas ar dziesmu - Nāk rudentiņis, būs barga ziema; Grib mūsu bāleliņš līgavu ņemti);

3) ar mammu bijām uz Rudens Kamermūzikas festivāla atklāšanu, kurā Šimkus izpildīja Pētera Vaska Gadalaikus:
viens cilvēks un vienas klavieres un viens visums. mūzika, plūda kā plata, dziļa un ļoti vieda upe, kurai otrā pusē var tikt tikai viņu no visas sirds mīlot. un es mīlēju, jā.
mamma vispār visu koncertu noraudāja, es visu laiku atrados uz asaru robežas. kauko tādu, kas rodas šādos brīžos gribas nest vienmēr vienmēr un visur sev līdzi. nu tāpat kā allažiņ tiek nesti līdzi savi kauli, āda, iekšas un sava sirds.
beigās ovācijas bija tik milzīgas, ka dabūjām vēl Vaska Klaviermūziku vasaras vakariem dzirdēt.
un es zinu, ka tā nav labi, bet vēl nekad nebiju tik ļoti gribējusi, lai zeme atveras un mītiskajā Tartarā iekrīt ikviens klepotājs, šķaudītājs, dīdenis un knoselis.*

4) šodien laikam kaukāda četru vēju diena pēc latviešu ticējumiem. jutu, jā;
5) vakarvakarā sākās astroloģiskais rudens;
6) un vēl šodien mājas trennušku kabatā atradu saņurcītu piecīti!

________________________________________________
* pirms koncerta uz skatuves uzkāpa mans bijušais mūzikas skolotājs un šobrīdējais Latvijas Koncertu direktors Ķirsis un teica, ka koncerts tiks ierakstīts un vēlāk izdots diskā, tāpēc klausītāji tiek lūgti uzvesties īpaši klusi. ja ļoti gribas klepot, lai cenšas to darīt starp skaņdarba daļām. nuvo, un tiklīdz šāda pauze pienāca, visa auditorija sāka klepot un rīstīties. likās ka atrodamies nevis akadēmiskās mūzikas koncertā, bet tuberkulozes dispanserā. un tie, kuri nekaunējās gari un plaši to darīt arī muzicēšanas laikā, droši vien jau tagad sāk gaidīt, kad varēs kaukur internetā novilkt to ierakstu un tad tīs saviem ciemiņiem septīto minūti, trīsdesmitceturto sekundi un braucīdami vēderu teiks - re, re, dzirdi, re kur mans brīnišķais klepus. te atkal es šķaudu kā īsts Āfrikas nīlzirgs. patīk? es patīšu uz priekšu, būs vēl.

nu labrīt. īsi piedokumentārēšu arī es nedēļas nogales notikumus - 5dien ārprātīgi drausmīga uzstāšanās Depo. nu tā, ka esot uz skatuves, vismaz es, dzirdēju tikai nenormālskaļi fōnējošas ērģeles, nevis to, ko daru es pati un mani grupasbiedri. pēcāk vakars turpinājās Aptiekā, tad vienā Melnajā Kaķī un, kad to aizklapēja, vēl vienā Melnajā Kaķī. visa tā rezultātā 6dienas rītu (pie miera devāmies ap 10iem) grupa Dueta Kjū sagaidīja visnotaļ nožēlojamā stāvoklī un tā pavadīja arī visu atlikušo dienu. koncerts dārza svētkos Jūtustrenču (par tiem vai visa mana frendliste raksta - GG, Erlends un Genucis) mums par laimi izvērtās visnotaļ īss - nu, jo uzstāšanās secība bija nobīdīta laikā, bet mums ar kaarl bija 20:30 jābūt atpakaļ darbā. ap 21iem uzsākām ceļu uz Valkas konci, katrs pie sevis prātā klusībā virknējot dažādus iemeslus, kāpēc šo braucienu varētu atcelt un doties mājās gulēt. bet ne jau nu jaukais un lādzīgais Augļu&Dārzeņu organizators bija vainīgs pie tā, ka mēs iepriekšējā dienā piedzērāmies - tāpēc nebraukt likās negodīgi. un lai arī mūsu fiziskā kondīcija bija graujoša, tas izvērtās par labāko no šiem trim končiem. pasākums ar bija baigi mīlīgs un foršs - vecā, divstāvīgā kantorēkā, kkur Valkas nomalē, dažādas muzikālas aktivitātes notika bezmaz vai katrā telpā. vienīgais mīnuss bija laukos neizbēgami neiztrūkstošā vietējo urlu klātbūtne un kaušanās.
koncertdzīves man tagad pietiek krietnam laikam. tiesa gan Guntis runāja par spēlēšanu Depo oktobra vidū un es kauko aizdomīgu par šo jautājumu spriedu arī ar Aptiekas Kristapu. nu bet tas tā.

vakarvakarā pēc tā visa piemetās nenormālas, pārpasaulīgas, pēcrokenrola skumjas, nu tā ka gribas gulēt uz muguras gultā, blenzt griestos un klausīties gadspīd vai silvermauntzaion, bet tā kā bijām ar dzīvesbiedru darbā un bija jāgaida izrādes beigas, tad gājām staigāt pa Rīgu - izstaigājām līdz galam manu gandrīz dzimto Tērbatas ielu, aizgājām līdz manai vecajai skolai, es ar šausmām atklāju, ka Daugavas sporta namam blakus esošajā bijušajā sporta laukumā ceļ kaukādu briesmīgu betona monstru un vispār aizrāvos ar bērnības ainu uzburšanu - nu stāstīju, kur padomjlaikos bija sakņu bode, kur pirkām siltu maizi un kur mūžīgi mūžos ir bijis grāmatveikals un viss skumjums pagaisa un vispār man tagad viss ir labs tāds.

vakardien mēs ar kaarl nospēlējām rekviēmu maziem, krāsainiem plastmasas zvēriņiem, kas pamesti smilškastē netālu no preču vilcienu stacijas, siltā, krēslainā novakarē, lietum līstot.
toties naktī, sapnī ar maziem, dzīviem, legoveidīgiem kaujinieciņiem divās sīvās cīņās no sava dārza padzinu, zemē izraktās alās ieperinājušos, svešus, mazus, dzīvus legoveidīgus kaujinieciņus. aiz viņiem palika tikai no zemes ārā lienoši, kā adatiņas spici, armatūras stienīši un raibas plastmasas drumstaliņas.

a) naktī, sapnī pamatīgi piekāvu Jāni Smirnovu, īsāk sauktu par Smiri;

b) klausos tagad jauno Muse albumu (iznāks septembrī, bet soulsīkā var dabūt, pēc kvalitātes spriežot, melno ierakstu). neviena dziesma diezko neuzrunā, liekas tāds diezgan nekāds.
šajā sakarā nezinu, uz ko lai vēl gaida un cer. visas jaunās grupas ir garlaicīgas, bet visas vecās labās viena pēc otras izdod sūdīgus albumus.
zinu, ka es te regulāri gānos (un noteikti vēl gānīšos) par šo tēmu, bet pēdējais jaunatklājums mūzikā, kas sīkās daļiņās sašķēlē visus iekšējos orgānus un savieno kopā pilnīgi jaunā kārtībā bija A Silver Mt. Zion un tas bi pirms vairākiem gadiem. ā nu varbūt vēl Pētera Vaska Klavierkvartets ir kkas no šķēlējošās sērijas. man akūti vajag jaunu un iedvesmojošu muzonu!

p.s. nu paskataties kaut vai uz postroku - tā vietā, lai beigtu vienveidīgi ļurināt un domātu par mūziku, viņi visi mēģina izfiškot viens par otru pārgudrākus un sarežģītākus grupu nosaukumus. ko pie pie velna nozīmē - We Followed Tigers, The Winter War in Tibet, God Is An Astronaut, Tangled Thoughts of Leaving, Sad Lovers and Giants, The Same But 100 Times Better, We vs. Death, If Trees Could Talk, Long Distance Calling, From the Sky utt., utjpr? tie ir grupu nosaukumi jeb rindiņas no sliktākajā nozīmē jukuša cilvēka poētiski slimās daiļrades? (šitos un vēl miljons citus tamlīdzīgus nosaukumus var izlasīt pabrovsojot pa pāris postroka komūnas un sirensaunda bloglapām)
visur, visur tikai tukšas formas bez satura, ak jel!

upd: ja jau par jaunumiem un muzōnu, tad, ja kas, Radiohead jauno dziesmu These are My Twisted Words var fōrfrī novilkt viņu mājaslapā. normāla tāda.

es esu kļuvusi par mežoni/mana privātā telpa ir ļoti izpletusies - vakar bijām uz Mofo un Dun Dun konci A-salā un, kas man ļoti nepatika bija daudz svešu cilvēku ļoti tuvu man klāt. likās, ka uz katru manas auras kvadrātcentimetru ir vismaz 3 cilvēki. un mana aura ir liela. baigi esmu atradinājusies no šitādiem masu pasākumiem, kur visi stāv cieši kopā, burzās, grūstās, rīvējās, bakstās, spraucās, mīcās un tūcās. nervozi un nogurdinoši.
tā vispār koncis labs, ja neskaita vēl to, ka visu Dun Dun uzstāšanās laiku stāvējām bezgalīgā rindā pēc dzēriena.

abet šo rītu sāku ekstātiski izgaudojoties duetā ar Radžu.

un vēl man galvā jau vairākas dienas skan rindiņa no Vitgenšteina Loģiski filozofiskā traktāta: "Laimīgajam ir citāda pasaule nekā nelaimīgajam", lai gan garastāvoklim labāk atbilstu "Par ko nevar runāt, par to jāklusē" jeb arī "Ja jautājumu vispār var uzdot, tad uz to var arī atbildēt".

1) kopš es ierakstīju to postu par nelabajiem sapņiem, man viņi vairs nerādās. šonakt, piemēram, sapņoju kko nenormāli interesantu, tikai neatceros tieši ko;
2) maģistrantūrā es šoruden diemžēl neiešu gan. varbūt iešu autoskolā;
3) pēc laba ērģeļmūzikas koncerta ir mazliet līdzīga sajūta kā pēc jōgas;
4) man ir salūzis līdzsvars, diezkā lai šamo saremontierē. un šitā ir steidzama lieta, kas nokārtojama pēc iespējas drīzāk.

š) nezinu kāpēc, bet šis augusts man liek justies jau kā septembrī. varbūt rudenīgi dzestro nakšu dēļ, varbūt tāpēc, ka vakar tika uzvārīts jau pirmais cūku pupu katls, vai arī tamdēļ, ka agri satumst un zvaigznes kļūst arvien spožākas. starp citu, tagad pamazām sākas perseīdu plūsma, kas apogeju sasniegs 12. augusta naktī. šitā meteorītu lietus vērošana man ir gandrīz obligāts ikvasaras pasākums (gandrīz tāpēc, ka neatceros, kā tur bi ar pagājšgadu)

t) neliels ieskats Duetas Kю koncertā mīlīgākajā vasaras festivālā. par spīti Olivera šaubām koncis nebija ne triumfs, ne izgāšanās, bet tāds pilnīgi parasts un patīkams. par pasākumfoto lielais paldies gg, gan jau pie viņa drīz varēs lasīt/skatīt arī plašāku apskatu. kas attiecas uz turpmākajiem grupas plāniem, tuvākajā laikā koncerti nav gaidāmi. centīsimies savākties regulāriem mēģiem, lai papildinātu repertuāru (viss, protams, ir septiņi, tāpēc vajag vēl kādas septiņas dziesmas, klāt septiņām jau esošajām) un jauna singla ierakstīšanai Nabā.

( Mīlas Vasara )

p.s. konspektīvs visa pasākuma video

visvisskaistāk dziedāt pūtvējiņus ir pustrijos naktī, pēc maskačkas gadģušņika apmeklējuma (un viena lielā melleņu sidra un viena lielā alus iegādes) gājēju tunelī, kas zem Salu tilta savieno Maskavas ielu ar Maskavas ielu. brīnišķīga akustiska (liekas ka dzied nevis divas drAUdzenes, bet vesels koris) un pacilājuma sajūta.