*

īsa atskaite par šī gada festivāla apmeklējumu:
9. septembris - pa lielam jau visu iepriekš uzrakstīju. tik aizmirsu pierakstīt to, ka tur nebija daudz cilvēku, bet no esošajiem kādi 70% bija briļļainas meitenes un tas man likās ļoti jocīgi.
10. septembris - ieradāmies brīdī, kad beidza spēlēt Andžonis ar Neiburgu. noklausījāmies Mārtiņu Roķi, tas bija kruts un mums patika. pēc tam nezinājām ko īsti darīt, pasēdējām video zālē, kur rādīja diezgan bezjēdzīgas īsfilmiņas. mazajā zālē ar nekas īpašs nebija. aizbraucām uz nakts tirgu un nopirkām puķukāpostus. atbraucām atpakaļ, spēlēja Etienne Jaumet - diezgan foršs tāds. jestrs. nebi ne vainas. tad man šausmīgi sāka nākt miegs, bet gribējās paklausīties kko no Raster-Noton. pēc saraksta vajadzēja būt Aoki Takamasai, ko es kaukad sen, Šakāļa laikos biju klausījusies arī mājās. bet tur sāka uzstāties kaukas pavisam cits. paklīdām vēl riņķī, bet kaut kas ar tām telpām nebija īsti labi. it kā kruts tas tukšais Preses nams, bet viss pasākums kaukā neturējās kopā, nebija kopsajūtas. neizturējām un braucām mājās. pēc tam gan dzirdējām, ka bijis vērts sagaidīt to japāni, bet ko nu tur vairs.
11. septembris - vakardiena vispār bija unikāla. Kārlis visu dienu strādāja, es kūkoju pa mājām. ap 22iem biju Rīgā, satikāmies uz stūra un ar kājām nogājām Melnajā Piektdienā. iegājām iekšā, kopīgi pastījāmies pulkstenī - ā, vienpadsmit, davai skrienam uz vilcienu. par mata tiesu arī paspējām. kāpēc tā? nezinu. es Melnajā Piektdienā nekad neesmu jutusies labi, man tur nepatīk, nav īsti kur sevi novietot, tā bija ari vakar. un brīdī, kad iegājām uz skatuves ļoti nopietni darbojās kaukāds mākslinieks, bet darīja viņš to tik klusi, ka cilvēku balsu murdoņa bija par viņu skaļāka. varjaubūt, ka viņš tikai skaņojās, bet mums vienkārši salikās, ka nav tur jābūt un šai sajūtai arī sekojām. gan jau vēl ienāks ziņas, par to ko mēs tur atkal palaidām garām.

kopsavilkums: priecājos, ka biļetes nepirkām. arī, ja mums būtu bijis skaņmežīgāks noskaņojums un mazāk nācis miegs, manliekas ka tur kaukas nebija līdz galam. nebija tādas festivālu kopā turošas sajūtas. nu kaukas līdzīgs ballītes sajūtai, tikai mazliet savādāk. nu ka notiek kaukāds Notikums, kurā ir forši būt un piedalīties un izbaudīt. nez, nešķetinās man šobrīd valodiņa, lai to sajūtu aprakstītu. nezinu, kā bija pagājšgad, jo darba dēļ tiku tikai uz Sunn O))), bet iepriekšjos divus gadus (2007., 2008.) tajā Notikuma sajūtā pilnīgvaipeldēties varēja.