*

savā vīrā es tiešām apbrīnoju spēju gandrīz vienmēr izturēt manas nīgruma/niķīguma/PMS/pilnmēness lēkmes ar iejūtīgu un labdabīgu humoru. tādu, kas ļauj man vienlaikus turpināt būt nīgrai (t.i. iznīgroties cik vajag) un smieties. tādu, kurš ļauj iziet cauri tam nīgrumam nesakasoties un nesalecoties.
es tā nemāku.
man ir ļoti stiprs vīrs.

4 gadi.

1 gads.

skatos apkārt un domāju, ka ja mīlestība nepadara tevi un tavu dzīvi labāku, tad tā mīlestība ir slima un viņa ir jāārstē.

( pirms nedēļas )

p.s. un PALDIES visiem gratulētājiem!!!

trīs gadi

Tone

man patika šis gads. labs bija. ne vienmēr viss viegli nāca un viegli gāja - reizēm tas, ko vajadzēja ilgi, ilgi nedevās rokā, bet tas, ko nevajadzēja nepratās iet laikus projām, bet tāpat labi bija. ļoti interesanti un daudzveidīgi. ļoti, ļoti daudz visakā jauna, ij miesai, ij dvēslei. atklājumi, ieradumu maiņas, zināšanas, notikumi, ceļojumi, daba un dzīvnieki. bet visvairāk laikam mīlestības - nekad iepriekš neesmu tik daudz iemācījusies un uzzinājusi par mīlestību kā šogad.
mūzikas gan maz.

man nenormāli patīk, tas, ka es draudzējos ar īstu veci!

atnāku mājā no darba, a te mani sagaida ar nenormāli garšīgu puķkāpostu krēmzupu un šoklādīgu ābolkūku. esmu svētlaimīgi šokēta un nu jau arī vājprātīgi pārēdusies.
vispār gribēju rakstīt kko pavisam citu, bet nevaru - vēders spiež. varbūt vēlāk.

vakar, runājot par mīlestību, nonācām pie secinājuma, ka sākumā mīlestība ved pie rociņas un visu dara Tavā vietā, ta ka tāda mammīte vai papiņš, bet neizbēgami attiecībās pienāk brīdis, kad ir viss jāņem pašiem savās rokās, jādara un jākopj un jāmīl, ja grib, lai tā mīlestība paliek klātesoša, tīra, īsta un godīga. un daudzi cilvēki ir pārāk slinki vai akli, lai ar to nodarbotos.
bet man vairs nesanāk to uzrakstīt tik īsi, skaidri un precīzi, kā vakarvakara sarunā. un vispār tā pa lielam to izdomāja Kārlis.

kādreiz jāsaņemas iepostēt jaunajā, supermodernajā komūnā paradi_kabatas visi tie brīnumi, ko es ķeksēju ārā no dzīvesbiedra bikšu kabatām pirms to bāšanas (kā to vārdu pareizi raksta?) veļasmašīnā.

bet tā vispār, paldies, Kosmosam, ka man blakus ir tik brīnišķīgs Cilvēks, kurš prot tikt ar mani galā arī tad, kad es pati vispār vairs nekādīgi to nevaru izdarīt.

a) manliekas, ka ir tīri labi, profilaktiskos nolūkos pagremdēties atmiņās par laikiem, kad nav gājis tik labi, kā tagad. labi tāpēc, ka ir ļoti viegli aizmirst visādus sūdus, kas reiz savārīti un aizmiršana nozīmē, ka nav tālu no sūdu atkārtošanas. un vēl labi tāpēc, ka palīdz nopietnāk paskatīties un novērtēt jau ierasti labo un ērto ikdienu.
b) kopš vakardienas (t.i. 6dienas) pulksten pieciem mūsu kopējais bučošanās stāžs ir divi gadi;
c) šodien (t.i. 6dien) tika pirmoreiz iekurināts aizvakar pabeigtais kamīns. nu no lielajiem darbiem atlikusi tikai grīdas slīpēšana un apstrāde un visu vājprātīgo remontputekļu ārā dabūšana. pēctam tik sīkumi - piekrāsošana, kājlīstes utt.;
d) ai, bija vēl visādas domas, bet slinkums rakstīt un kāda gan ar no tā jēga. labnakt. es rīt iešu jāt (ja nebūs pārāk nenormāls urogāns ārā).

mīlestība nav cipars!

d) vakar darbā noskaidrojās, ka es patiešām vairs nevarēšu haltūrēt garderobē (teātris maina apmaksas sistēmu šim postenim), kas nozīmē vēl par 100 Ls mazākus ikmēneša ienākumus (100 Ls jau noņēma no pamatdarba algas). bet jo vairāk es par to domāju, jo vairāk pozitīvus aspektus tam saskatu. piemēram, ka būs mūsu valstī par vienu cilvēku, kuram ir darbs, vairāk - jo, ja es turpinātu haltūrēt garderobē, ta drošvien pieņemtu par vienu cilvēku mazāk. vispār vienīgā nepatīkamā lieta ir tas, ka būs mazāk naudas, bet arī par to nav ko galvu lauzīt. es tač tāpat dzīvoju kā dieva ausī, salīdzinot ar skolotājiem, policistiem, medicīnistiem un man par to reizēm sametas šķērma dūša;

j) vakar bija neierasta, bet ļoti jaudīga jōgas nodarbība. taisījām āsana džaijā, kas ir pats, pats klasiskākais no hatha jōgas - ieej āsanā un noturi to. ilgi, bez knosīšanās un žvārbāšanās. tas nozīmē krietni mazāk dažādu pozīciju nodarbības laikā, toties dziļāku un pamatīgāku darbu. kad tiek pāri pirmajai neērtības sajūtai, prāta bļaurēšanai un iegrimst sevī, liekas, ka varētu tā atrasties līdz bezgalībai. un tad ap trešo minūti sākas nākamā neērtības sajūta. šodien dīvainā kārtā, pat dažviet muskuļi sāp un arī tas man tīk;

m) dzīvesbiedrs katru vakaru skaipā atsūta pašierunātu pasaciņu un tad es ejot gulēt klausos un klausos un klausos viņa balsī un ir silti. rītvakar jau varēšu klausīties dzīvajā.

braucot mājās no ciemošanās aizdomājos par to kā un kāpēc cilvēki šķiras, it īpaši par vienu konkrētu šķiršanās paternu, kurš ir visai populārs:
reizēm gadās, ka kāds no diviem kopā esošiem cilvēkiem, kuru attiecībās mīlestība ir neapšaubāmi klātesoša, sava slinkuma un egocentrisma dēļ ierosina šķirties jo tā tev būs labāk. es tevi mīlu, bet daudz daru pāri, tā tev būs vieglāk, utt. un tad viņš domā, ka ir cēls un augstsirdīgs un labs. ka ir pelnījis apbrīnu un žēlošanu. ka ir lielais un īstais cietējs. un vienalga, vai viņš to atzīst vai nē, viņš klusībā grib dzirdēt, kā otrs saka nē, nē, tu esi labs un brīnišķīgs un lielisks. tā nav augstsirdība, tas ir zemisks gļēvums. tā ir bezatbildība un infantilisms. tas ir pilnīgi absurdi (ja jau tu mīli un gribi to otru, kāpēc tad tu piedāvājies viņu pamest, tā vietā, lai izaugtu no tās problēmas ārā?). tas ir kā pabarot savu Ego ar milzu torti, kas sastāv no lauku sviesta biskvītiem, putukrējuma un saldsaldas zemeņu zaptes. un šāds šķiršanās paterns ir daļa no lielāka un vēl nožēlojamāka paterna - ziniet, kā šādi cilvēki nodzīvo savas dzīves? viņi ir ar kādu kopā, līdz atkal sākas iepriekšējās problēmas un tā vietā, lai strādātu ar sevi, lai kļūtu pieauguši, viņi vienkārši nomaina partneri. viņu attiecību ilgstamība ir atkarīga no konkrētā partnera pacietības mēra.
nav jau jābrīnās par to, cik šāda uzvedība ir iecienīta - ļoti labi iederas patērētājsabiedrības rāmjos - pērc (pielauz, pielabinies, iekaro), patērē, izmet (pamet). tik vienkārši un līdz pretīgumam nožēlojami.
es zinu, ko runāju, man kādreiz ir tā gadījies. un es ļoti ceru, ka man vairs nekad nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. vēl stulbāk ir, ja tu tam otram patiešām no sirds pasaki nē, nē, tu esi labs un nav jau nu nemaz tik ļoti jāmokas. es visu saprotu un tā. viņš gaida, ka otrs visu izdarīs viņa vietā. tad viņš dzīvo tālāk tāpat kā līdz šim, kasot vēderu un apmierināti ņurdot, līdz atkal kkas sakrājas un vajag ieņemt savu cildeno lomu. un, ja tajā visā ir tā īstā mīlestība, tad šitādas lietas viņu pamazām atšķaida, sadrumstalo mazos kriksīšos un izkliedē pa visattālākajiem kosmosa nostūriem, līdz pienāk brīdis, kad viņu vairs nav iespējams sakopot, sasaukt atpakaļ. tad pienācis laiks nolūkot atkal jaunu upuri, pašam slēpjoties cietēja ādā.
vottā viņš ir.
nedariet tā. nevajag. tas pazemo gan pašu, gan to otru cilvēku. es zinu, ka es ticēšu mīlestībai, draudzībai, cieņai, sapratnei, pašaizliedzībai, labajam, drosmei un neizmērojamajam pasaules skaistumam. es bezgalīgi ticēšu sev. kamēr vien elpošu un arī pēc tam. es nedomāju, ka ir kaut kas cits, kam vēl būtu vērts ticēt. ja kādam tas viss nav tieši šajā brīdī, tas taču nenozīmē, ka tas neeksistē vispār un, ka pēc tā nevajadzētu tiekties. daudziem nav naudas, bet tajā pašā laikā daudziem ir un tas nenozīmē, ka tie, kuriem tās nav neticētu naudas eksistencei, viņi tic un krampjaini to iekāro. kāpēc gan netiekties pēc kaut kā, kas patiešām piepilda, nevis tikai ņem, iztukšo, patērē, pārtērē?

manas mājas nav mājās

esmu gan es dīvains radījums. kad mani divreiz pameta, man nenobira it neviena asariņa (hmm, es vispār neesmu nekad raudājusi šķiroties), bet kad dzīvesbiedram jāaizbrauc ar grupu tūrē uz nedēļu, es piņņāju kā bez spurām un astes piedzimis (un tātad neizbēgami nāvei nolemts) delfīns.

Tu esi mana gravitsapa!

es varētu izdarīt daudz ko, lai tikai Tu nekad nebūtu no manis tālāk, kā vien rokas stiepiena attālumā. piemēram, izstiept savu roku kaut 10 000 km garumā.