*

vispār baigi interesanti kā darbojas veci paterni un cik tie var būt spēcīgi. nu, kad man te bija tās laulības krīzes apogeja, es protamska nenodevos jogai un meditācijai. es darīju, ko mācēju - dzēru, pīpēju un vazājos apkārt. par pīpēšanu vispār kreizī - kad es pirms nezcikgadiem pārstāju smēķēt, tas bija tāpēc, ka konstatēju, ka man tas fiziski riebjas. un riebjas joprojām, bet tagad likās, ka tas ir jādara, līdzīgi kā pacieš zāļu rūgtumu idejas par anastezēšanos vārdā. stulbākais tas, ka man tas patiešām tā arī iedarbojas. nu vai vismaz man liekas, ka iedarbojas un principā jau ar to arī pietiek. ok, man ir neliels attaisnojošs apstāklis, kāpēc es nenodevos visādām apgarotām praksēm - līdz pat šim rītam, man bija pilna māja ar augstajiem viesiem no Londondas un viņi galīgi nebija tie, ar kuriem man gribētos dalīties savos pārdzīvojumos (vai pat likt par tiem noprast). daudzi zirdzinieki stāsta, ka iet izraudāties pie saviem zirgiem, bet mans zirgs, piemēram, nevar ciest kolapsējušu mani - viņš pavisam konkrēti laižas lapās, ja tādā nestāvoklī eju pie viņa (un tas saskumdina vēl vairāk) - tā ka arī tas nebija variants, kā pārlaist krīzi veselīgākā veidā. bet, ja neskaita neizbēgamās sāpes un ciešanas, tas viss kaut kādā ziņā bija ļoti pamācoši un mazliet pat izklaidējoši. es atkal atradu, to kaut kur paklīdušo sajūtu, ka aiz manis stāv vesels mūris/armija ar labvēlīgām būtnēm, ka es esmu forša un, ka es kādam kaut ko nozīmēju. kas attiecas uz krīzi - šķiet, tā ir beigusies. atliek vienīgi sakoncentrēt enerģiju un likvidēt tās radītās sekas, kas protams nebūs nekāda medusmaize, bet vismaz ir gūta sajūta/apstiprinājums tam, ka tas ir vairāk vērts, nekā mums (varbūt) likās pirms tam.

*) man te bija tāda laulības dzīves krīze, bet gan jau to tāpat varēja saprast no maniem savādajiem pēdējā laika tekstiem;
*) ar zirgu piedalījāmies Ikšķiles pilsētas svētku uzvedumā "Ulubeles pasakas". nekas īpašs mums tur nebija jādara, bet es ļoti priecājos, ka zirgs uzvedās daudz labāk nekā es biju cerējusi - īpaši nestresoja ne par cilvēku pūļiem, ne gaismām, ne trokšņiem. vienīgais, kas viņam likās aizdomīgi bija kāpšana pāri tam plastmasas sūdam, ko uzliek virs vadiem, kas iet pa zemi. zirdziņam likās, ka tur apakšā slēpjas kaut kas baiss un zirgēdošs, bet nu enīvei pārkāpām kad nu tas bija jādara;
*) biju kamermūzikas festivālā "Sansusī", kas notika ellē dirsā pasaules malā Aknīstē un bija pilnīgi medžik. es nesaprotu kā viņi uz meža skatuves nogādāja koncertflīģeli un marimbu, bet klausīties Džonu Keidžu dzīvajā tur bija komoss. viena no manām mīļākajām JRT izrādēm - "Dzeja" arī tur ierakstījās visnotaļ pārpasaulīgi. man laikam ir jauns mīļākais festivāls;
*) biju Smiltenē un uz saviem mīļajiem Gaujienas kapusvētkiem. no turienes jums atvedu stāstu par kungu kapsētas vārtiem.
karoč kādā jaukā un gaišā dienas laikā pie kapsētas vārtiem piebrauca mašīna, iekrāva vārtus un aizbrauca. neviens nelikās ne zinis - nosprieda, ka vārtus ved restaurēt. pēc kāda mēneša sāka taujāt priekšsēdētājai - kad ta būs atpakaļ? a priekšsēdētāja pilnīgā nesaprašanā - kādi vārti, kāda restaurācija? vienvārdsakot vārti bija vienkārši nozagti. pagāja 11 gadi un šoreiz tumšā nakts laikā vārti atgriezās iepriekšējā vietā. tādi pat - nerestaurēti un šķībi. pie tiem bija nolikts balts, otrādi apgāzts šķīvis. kopš tās dienas Gaujienas kungu kapsētai atkal ir vārti;
*) biju uz Efterklang konci. sākumā patika, tad viņi visai ilgi spēlēja vienu un to pašu dziesmu, kas bija visai garlaicīgi, bet beigās atkal palika interesanti;
*) savukārt šodien, pēc vienas nepatīkamas procedūras no rīta, es iepirku jaunu apakšveļu, nogaršoju Delīsnaka veģetāro pupiņu burgeri (labs), apmeklēju Steihena fotoizstādi Arsenālā (laba), uzkāpu Kleistu Bumbu kalniņa skatu tornī un vēl izjāju līkumu pa Zilajiem kalniem;
*) nedaudz ilustrāciju būs kaut kad vēlāk, man vēl šovakar jāskatās Hav tu trein dragon II

izbrist cauri purvam, melnā, smagā, auglīgā, trūdvielām bagātā zemē iestādīt osi un atkal ieraudzīt kā Tavā skatienā, kopā ar Tevi, smaida viss Kosmoss.

7!

( bet visādi citādi (galvenokārt kaķīgi) )

4. kāzu jubilejumu atzīmējām pavisam mierīgi. Kārlis atbrauca no darba, es no staļļa, pavakariņojām, apgājām apkārt vienam no Sauriešu karjeriem, nopeldējāmies un noskatījāmies to jauno Kobeinfilmu.

( 5. maijs )

kad noriet saule, debesis kļūst par zemi

šodien otrā kāzu jubileja. svinēsim rīt.

savā vīrā es tiešām apbrīnoju spēju gandrīz vienmēr izturēt manas nīgruma/niķīguma/PMS/pilnmēness lēkmes ar iejūtīgu un labdabīgu humoru. tādu, kas ļauj man vienlaikus turpināt būt nīgrai (t.i. iznīgroties cik vajag) un smieties. tādu, kurš ļauj iziet cauri tam nīgrumam nesakasoties un nesalecoties.
es tā nemāku.
man ir ļoti stiprs vīrs.

4 gadi.

1 gads.

skatos apkārt un domāju, ka ja mīlestība nepadara tevi un tavu dzīvi labāku, tad tā mīlestība ir slima un viņa ir jāārstē.

( pirms nedēļas )

p.s. un PALDIES visiem gratulētājiem!!!

trīs gadi

Tone

man patika šis gads. labs bija. ne vienmēr viss viegli nāca un viegli gāja - reizēm tas, ko vajadzēja ilgi, ilgi nedevās rokā, bet tas, ko nevajadzēja nepratās iet laikus projām, bet tāpat labi bija. ļoti interesanti un daudzveidīgi. ļoti, ļoti daudz visakā jauna, ij miesai, ij dvēslei. atklājumi, ieradumu maiņas, zināšanas, notikumi, ceļojumi, daba un dzīvnieki. bet visvairāk laikam mīlestības - nekad iepriekš neesmu tik daudz iemācījusies un uzzinājusi par mīlestību kā šogad.
mūzikas gan maz.

man nenormāli patīk, tas, ka es draudzējos ar īstu veci!

atnāku mājā no darba, a te mani sagaida ar nenormāli garšīgu puķkāpostu krēmzupu un šoklādīgu ābolkūku. esmu svētlaimīgi šokēta un nu jau arī vājprātīgi pārēdusies.
vispār gribēju rakstīt kko pavisam citu, bet nevaru - vēders spiež. varbūt vēlāk.

vakar, runājot par mīlestību, nonācām pie secinājuma, ka sākumā mīlestība ved pie rociņas un visu dara Tavā vietā, ta ka tāda mammīte vai papiņš, bet neizbēgami attiecībās pienāk brīdis, kad ir viss jāņem pašiem savās rokās, jādara un jākopj un jāmīl, ja grib, lai tā mīlestība paliek klātesoša, tīra, īsta un godīga. un daudzi cilvēki ir pārāk slinki vai akli, lai ar to nodarbotos.
bet man vairs nesanāk to uzrakstīt tik īsi, skaidri un precīzi, kā vakarvakara sarunā. un vispār tā pa lielam to izdomāja Kārlis.

kādreiz jāsaņemas iepostēt jaunajā, supermodernajā komūnā paradi_kabatas visi tie brīnumi, ko es ķeksēju ārā no dzīvesbiedra bikšu kabatām pirms to bāšanas (kā to vārdu pareizi raksta?) veļasmašīnā.

bet tā vispār, paldies, Kosmosam, ka man blakus ir tik brīnišķīgs Cilvēks, kurš prot tikt ar mani galā arī tad, kad es pati vispār vairs nekādīgi to nevaru izdarīt.

a) manliekas, ka ir tīri labi, profilaktiskos nolūkos pagremdēties atmiņās par laikiem, kad nav gājis tik labi, kā tagad. labi tāpēc, ka ir ļoti viegli aizmirst visādus sūdus, kas reiz savārīti un aizmiršana nozīmē, ka nav tālu no sūdu atkārtošanas. un vēl labi tāpēc, ka palīdz nopietnāk paskatīties un novērtēt jau ierasti labo un ērto ikdienu.
b) kopš vakardienas (t.i. 6dienas) pulksten pieciem mūsu kopējais bučošanās stāžs ir divi gadi;
c) šodien (t.i. 6dien) tika pirmoreiz iekurināts aizvakar pabeigtais kamīns. nu no lielajiem darbiem atlikusi tikai grīdas slīpēšana un apstrāde un visu vājprātīgo remontputekļu ārā dabūšana. pēctam tik sīkumi - piekrāsošana, kājlīstes utt.;
d) ai, bija vēl visādas domas, bet slinkums rakstīt un kāda gan ar no tā jēga. labnakt. es rīt iešu jāt (ja nebūs pārāk nenormāls urogāns ārā).