*

manas mājas nav mājās

esmu gan es dīvains radījums. kad mani divreiz pameta, man nenobira it neviena asariņa (hmm, es vispār neesmu nekad raudājusi šķiroties), bet kad dzīvesbiedram jāaizbrauc ar grupu tūrē uz nedēļu, es piņņāju kā bez spurām un astes piedzimis (un tātad neizbēgami nāvei nolemts) delfīns.

Tu esi mana gravitsapa!

es varētu izdarīt daudz ko, lai tikai Tu nekad nebūtu no manis tālāk, kā vien rokas stiepiena attālumā. piemēram, izstiept savu roku kaut 10 000 km garumā.

fāk. šitas bija kā brīdī, kad laiks kā lidojošais paklājs mežonīgā ātrumā nes uz priekšu un tad, kkas pēkšņi izrauj to paklāju no apakšas. un es vairs neesmu te, bet 2005. gada oktobrī.




vot, ko nozīmē rakņāšanās pa disku plauktu.
un sorī, es zinu, ka tas nevienam neko neizsaka, bet man vajadzēja šito tagad te ierakstīt.
laikam uz galvas piezemējos.

iedoma, ka mīlestībai vienmēr jānāk kā labi apkalta Šairas aukstasiņa* spērienam pa pakausi, man liekas absolūti muļķīga. drīzāk jau šādā veidā atnāk nevis mīlestība, bet truls dumums. un, kad cilvēks no spēriena atguvies, izrādās, ka nekādas mīlestības nav un nekad nav bijis. ir tikai tukšums.

__________
( * )

šitā dziesma man vienmēr vispirms atgādina to 31. decembra vakaru, kad ap pus22iem vakarā, šai dziesmai austiņās skanot, izlecu no vilciena uz mājām, minūti pirms tas aizver durvis un aizbrauc. izlecu un gāju atpakaļ tur, no kurienes atnācu - uz trolejbusa pieturu. vēlvienreiz, bez šīs dziesmas klātbūtnes, izlecu no pēdējā mājupbraucošā vilciena jau Vagonu Parkā, jo pirms tam vēl mazliet šaubījos. jāatzīst, ka ne pārāk ilgi - kā vilciens aizvēra durvis un sāka braukt, es sāku dīdīties un gaidīt, kad varēšu lekt ārā. izlecu un gāju atkal uz trolejbusa pieturu.
nezinu kā tur īsti ir ar to manu prātiņu, bet abās šajās reizēs ap sirdi noteikti palika labāk.

ir divi absolūti lieliski cilvēki, kuri mani pazīst līdz visiem maniem krokodīlākajiem dziļumiem, kuriem es uzticos līdz nāvei, no kuriem nepiesargājos, neslēpjos, kuriem neizliekos un, kurus es ļoti ļoti ļoti mīlu. mēs trijatā esam labākie profesori nopietnajās tizlošanās zinātnēs un kopā ar viņiem izgudrotās dumības, savā stulbumā robežojas ar ģenialitāti.

tagad droši vien vajadzētu pierakstīt pāris teikumus klāt šim te.
nerakstīšu.

Miegs šodien pirms izrādes pilnīgi nopietni mēģināja no manis izspiest, kas man labs noticis, ka es izskatoties tik laimīga un klusa. nez cik laimīgs var būt cilvēks, ja klāt pie visa vēl pazūd visi puiku apavi no Ledus, bet fūre uz Helsinkiem iet prom rīt no rīta.
neatradās.

tagad man vajag pagatavot kko absolūti grandiozu. nevar visdien pārtikt no cigaretēm un mazliet šokolādes. jess.

ā, starp citu, tās meitenes kaķi, kura nāvi es redzēju sapnī pagājšnakt, šovakar iemidzināja.

lai arī man nenormāli patīk beidzot būt mājās, man tomēr nepatīk šādā stāvoklī atrasties vienai pašai. ā, un vēl es sasodīti gribu iemīlēties.

i would like to like love

es esmu pilnīgi pārliecināta, par to, kas man ir vajadzīgs.
viss iepriekšējais beidzot ir glīti nokārtots. nav vairs itin nevienas liekas astes.
daļa no tā, kas man ir vajadzīgs, kā izrādās, man ir pieejama diezgan regulāri. negribu. apnicis. tracina. nevajag.
gribu visu kopā. nu to vajadzīgo.

ir neizsakāmi labi atkal būt mājās. pēc pabūšanas stāstā, kas laikam nekad nebeigsies. ar sāpošiem krūšu galiem. man nepatīk neizlēmīgi vīrieši, patiešām. man patīk tie nešaubīgie. ir lietas, ko es negribu zināt, tās vienkārši ir, neviens par to nebrīnās, izņemot meiteni, kuras fotogrāfija karājās virs gultas, kurā es šorīt pamodos. kvalitatīvi baudāma atgriešanās. man patiešām pieder itin viss. love will tear uz apart.

man neviens tik sen nebija teicis tos trīs vārdus. klasiskos. man liekas, ka tas, kurš man to teica vakar, pirms vēl viss bija sācies, ir tas kurš man to teica arī iepriekšējo reizi. pirms vairākiem gadiem. es zinu ko tas nozīmē. es zināju arī pirms tam un turpināšu zināt. sargā bārdu.

"Iespējamais ir skaistāks par to, kas ir. Arī par sevi pašu, ja piepildās" M. Svīre

pirms gadsimta divdesmitās daļas notika kkas man ļoti svarīgs.

toreiz es baidījos apm. 20 min - stāvot pie sava rakstāmgalda, ēdot maizi, apbirstot ar drupačām un skatoties kā viņš sēž manā gultā. es saņēmos, pārstāju baidīties un apsēdos blakus. kopš tā brīža jautājumu vairs nebija. baiļu arī nē.

tagad es mēdzu baidīties vairākus mēnešus un baidīšanās pārtraukšanu nepārtraukti atlieku. tiesa gan es sēžos blakus, tomēr turpinot baidīties. un jautājumu ir pa pilnam. atbilžu gan nē.

Mārgareta Atvuda teica, ka: "Šķiršanās ir kā amputācija - tu izdzīvo, bet tevis ir mazāk". tā ir. jo biežāk mēs šķiramies, jo mazāk mūsu paliek.
nepatīk man tas viss.

nu tā. drAUdzenes ies līmēties šovakar.
un līdzi nāks Jānis Staigātājs.
ar šo drAUdzeni nebūs nekādu problēmu sadalīt vienu uz diviem.
varbū beidzot tikšu pie izdancošanās.

un tagad stilīgi esot teikt nevis - man garāks!, bet - man lielāks diametrs.

cik taalu ir sevis sargaashana no gljeevuma?

nezinu nevienu, kurshs buutu konsekventi godiigs. mees esam godiigi liidz zinaamai izdeviiguma un 'sevis sargaashanas' robezhai. iluuzijas un iedomas ir gljeevums.

droshiibas distance tiek ieveerota ar meliem - 'es esmu monstrs, es varu visu, man viss kaartiibaa...' un beigaas jau vairs nevar skatiities aciis pats sev.

un ja kas, Tas Cilveeks joprojaam dziivo manii. apmeeram taa, kaa asiniim piesuucies tampons. ar notruukushu strikjiiti. neizvelkams. kliist klusi, trauceejot manaas slepenaakajaas dziilees. tumshaakajos kaktos. tas taa, ja godiigi.

nesaprotu kaapeec pavasari parasti uzskata par galveno paaroshanaas laiku
pavasarii tachu gribas briiviibu

iistais [sa]paaroshanaas laiks ir rudens
kad visi meklee siltu vietinju, kur paarlaist auksto garo ziemu...

taa vismaz shkjiet paskatoties apkaart...

Nezinu. Cik tālu. Gail cigarete. Pelni krīt kā rudens uz mēles. Tas vilciens, no kura izlecu gada pēdējā dienā. Nebrauc. Paliec. Kāds teica. Vienu soli aiz muguras. Pāri plecam. Ar asu zodu atslēgas kaulā. Es paliku. Nešauboties. Kāds teica – ņem alu un brauc. Es braucu bez bremzēm. Caur tumsu, pa dubļiem. Kāds teica – es Tevi izārstēšu. Es ārstējos. Melnajos palagos. Saulei acīs spīdot. Kāds teica – es Tevi mīlu. Un es nevēru vaļā logu. Kāds teica – man nenāk miegs. Es gulēju blakus un liku nekautrēties. Kāds teica – Tu vari necerēt. Es izlikos. Es gaidu mieru. Es gaidu Tevi mājās. Vairs nevienam neesmu raudājusi. Asaras Tu esi savācis sev. Tikai tās, kas graužas iekšā. Palikušas. Kā stalaktīti. Asi. Kā naglas, kā ingvers. Būšana skaidrā kā sapnis, kā luksus, kā neesošā realitāte. Kāds teica – es būšu. Es gaidīju, es sagaidīju. Es neesmu Kādam teikusi neko. Es gribētu. Teikt. Paliec. Mēs zinām, ka kļūdījāmies. Viena kļūda ved nākamajā. Kāds teica – seko. Es nogriezos. Pazudu dūmakā, kā kumeliņš pieguļas miglā. Kāds teica – nenāc klāt. Es pieskāros. Mēs norāvāmies. Kā traki suņi no ķēdes. Kā kuces, kā pavasara runči. Kāds teica – saki, ko domā. Es iemērcu lūpas verdošā jasmīnu tējā. Klusums, dod pa galvu, triec bortā. Klusums - dod vārdus, dod niknuma spēku. Dod pīpi, teica Viņi un iebēra zāli. Tik pilnu. Pāri malām. Kā putojošs piens. Un iededza rāmumu. No ganībām mājās nākošas govs rāmo mieru. Kāds teica – es nākšu. Es ieslēdzos. Kāds teica – piedod. Es neklausījos. Cigarete garšo pēc rūsas. Sārtas kā asinis. Pēc dzelzs. Kāds teica – es mīlu Tavu mēli. Nokaitēts kailums. Un aiziešana kā Jaungada salūts. Es teicu Kādam – Tev jāiet. Paliec. Un atvēru durvis. Nolauztās atslēgas. Es teicu - ieslēgsimies. Pagājušā gada trolejbusi, greizie rati un nokavētie vilcieni. Simtiem kilometru. No manīm līdz Tevīm. Iekšā ārā, uz priekšu, vēl dziļāk. Kritiens pa trepēm, apakšā trausls ledus, tumsa, aukstums un sargājošais siltums. Kāds teica – nekas nemainās, lai arī es bēgu. Nesaraujami staipīgās slienas. Starpā. Vienotība iekļauj novēršanos. Un es jūtos vairāk. Aizmirsts miegs, elpa uz pleciem. Es iemācījos. Mazās mutēs lieli vārdi. Uzšķērž klusumu, izvaro mieru. Spirta tvaiku pirtī, kāds teica – izģērbies. Sviedriem pludojot, Kāds ienāca. No aizmugures. Pār plecu. Man nospļauties, jo miljoniem melnu kaķu pāri ceļam, pār takām, pār aizaugušām stigām. Piesit pie koka. Piesit pie deniņiem hārdkora ritmā. Kāds skatījās acīs un neteica neko. Tikai kuņģa sula škaļikā. Viens trīs pieci – dzeram. Kāds teica – Tev jābeidz. Mēs teicām viens otram, ka aizejam. Trešais teica – paliec. Lūgums karājas pavērtās lūpās. Nervi griež zobus, ripas griež zobus. Realitāte griež zobus. Kāds teica bremzēt ar priekšējām bremzēm. Tā varot iemācīties lidot. Skriet pa gaisiem kā deviņi jodi. Mums bija tikai trīs. Kāds teica – tur starp pirmo un otro stāvu staigā enerģija. Kāds teica – par daudz kedu telts ārpusē. Iekšā divi mēs un elsas. Kāds teica – Kuce, un es ierējos. Cukurbaltos ilkņos atspīd patiesība. Nāvējošs godīgums. Es neatceros, Kurš teica – es Tev nekad nemelošu. Melo visi. Elpojam melus kā saldāko liepziedu medu. Melojam korī, solo, melojam unisonā. Melojam mīlu, melojam aiziešanu, melojam sev. Kāds teica – padzeries. Balts piens uz sienas. Mēs teicām viens otram – paliec! Un metāmies bēgt. Bet, vissāpīgākā ir atskatīšanās.

tiiri interesanti. tieshi pirms gada es biju raxtiijusi shitaa:


Monday, October 10th, 2005
--------------------------------------------------------------------------------

10:02a
...

current mood: totally in love
current music: sirdspuksti


------------------------------------------------------

sakariiba ir
pat diezgan tiesha

viss notiek pa apli

rudenii vnm ir kkaada nostaljgjija, kkas taals un netverams. bet 7dienas riitaa kkas pavisam reaals izkaapa no manas gultas, aizmirstot tur vienu apgjeerba gabalu.
pie tam 6dienas vakaraa visam vajadzeeja notikt otraadi.

un globaalaa sasilshana mani saak baidiit. kaut kas patieshaam nav kaartiibaa, ja visu 7dienu, 8.10., var seedeet araa, lietuu, ar plikiem stilbiem un nenosalt [iesnas man bija jau pirms tam]

toties taa visa rezultaataa es shodien lekcijaa aizmigu un jau saaku kko sapnjot, kad pamodos no taa, ka esmu saakusi sliideet nost no kjeblja...