*

mīlestība nav cipars!

d) vakar darbā noskaidrojās, ka es patiešām vairs nevarēšu haltūrēt garderobē (teātris maina apmaksas sistēmu šim postenim), kas nozīmē vēl par 100 Ls mazākus ikmēneša ienākumus (100 Ls jau noņēma no pamatdarba algas). bet jo vairāk es par to domāju, jo vairāk pozitīvus aspektus tam saskatu. piemēram, ka būs mūsu valstī par vienu cilvēku, kuram ir darbs, vairāk - jo, ja es turpinātu haltūrēt garderobē, ta drošvien pieņemtu par vienu cilvēku mazāk. vispār vienīgā nepatīkamā lieta ir tas, ka būs mazāk naudas, bet arī par to nav ko galvu lauzīt. es tač tāpat dzīvoju kā dieva ausī, salīdzinot ar skolotājiem, policistiem, medicīnistiem un man par to reizēm sametas šķērma dūša;

j) vakar bija neierasta, bet ļoti jaudīga jōgas nodarbība. taisījām āsana džaijā, kas ir pats, pats klasiskākais no hatha jōgas - ieej āsanā un noturi to. ilgi, bez knosīšanās un žvārbāšanās. tas nozīmē krietni mazāk dažādu pozīciju nodarbības laikā, toties dziļāku un pamatīgāku darbu. kad tiek pāri pirmajai neērtības sajūtai, prāta bļaurēšanai un iegrimst sevī, liekas, ka varētu tā atrasties līdz bezgalībai. un tad ap trešo minūti sākas nākamā neērtības sajūta. šodien dīvainā kārtā, pat dažviet muskuļi sāp un arī tas man tīk;

m) dzīvesbiedrs katru vakaru skaipā atsūta pašierunātu pasaciņu un tad es ejot gulēt klausos un klausos un klausos viņa balsī un ir silti. rītvakar jau varēšu klausīties dzīvajā.

braucot mājās no ciemošanās aizdomājos par to kā un kāpēc cilvēki šķiras, it īpaši par vienu konkrētu šķiršanās paternu, kurš ir visai populārs:
reizēm gadās, ka kāds no diviem kopā esošiem cilvēkiem, kuru attiecībās mīlestība ir neapšaubāmi klātesoša, sava slinkuma un egocentrisma dēļ ierosina šķirties jo tā tev būs labāk. es tevi mīlu, bet daudz daru pāri, tā tev būs vieglāk, utt. un tad viņš domā, ka ir cēls un augstsirdīgs un labs. ka ir pelnījis apbrīnu un žēlošanu. ka ir lielais un īstais cietējs. un vienalga, vai viņš to atzīst vai nē, viņš klusībā grib dzirdēt, kā otrs saka nē, nē, tu esi labs un brīnišķīgs un lielisks. tā nav augstsirdība, tas ir zemisks gļēvums. tā ir bezatbildība un infantilisms. tas ir pilnīgi absurdi (ja jau tu mīli un gribi to otru, kāpēc tad tu piedāvājies viņu pamest, tā vietā, lai izaugtu no tās problēmas ārā?). tas ir kā pabarot savu Ego ar milzu torti, kas sastāv no lauku sviesta biskvītiem, putukrējuma un saldsaldas zemeņu zaptes. un šāds šķiršanās paterns ir daļa no lielāka un vēl nožēlojamāka paterna - ziniet, kā šādi cilvēki nodzīvo savas dzīves? viņi ir ar kādu kopā, līdz atkal sākas iepriekšējās problēmas un tā vietā, lai strādātu ar sevi, lai kļūtu pieauguši, viņi vienkārši nomaina partneri. viņu attiecību ilgstamība ir atkarīga no konkrētā partnera pacietības mēra.
nav jau jābrīnās par to, cik šāda uzvedība ir iecienīta - ļoti labi iederas patērētājsabiedrības rāmjos - pērc (pielauz, pielabinies, iekaro), patērē, izmet (pamet). tik vienkārši un līdz pretīgumam nožēlojami.
es zinu, ko runāju, man kādreiz ir tā gadījies. un es ļoti ceru, ka man vairs nekad nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. vēl stulbāk ir, ja tu tam otram patiešām no sirds pasaki nē, nē, tu esi labs un nav jau nu nemaz tik ļoti jāmokas. es visu saprotu un tā. viņš gaida, ka otrs visu izdarīs viņa vietā. tad viņš dzīvo tālāk tāpat kā līdz šim, kasot vēderu un apmierināti ņurdot, līdz atkal kkas sakrājas un vajag ieņemt savu cildeno lomu. un, ja tajā visā ir tā īstā mīlestība, tad šitādas lietas viņu pamazām atšķaida, sadrumstalo mazos kriksīšos un izkliedē pa visattālākajiem kosmosa nostūriem, līdz pienāk brīdis, kad viņu vairs nav iespējams sakopot, sasaukt atpakaļ. tad pienācis laiks nolūkot atkal jaunu upuri, pašam slēpjoties cietēja ādā.
vottā viņš ir.
nedariet tā. nevajag. tas pazemo gan pašu, gan to otru cilvēku. es zinu, ka es ticēšu mīlestībai, draudzībai, cieņai, sapratnei, pašaizliedzībai, labajam, drosmei un neizmērojamajam pasaules skaistumam. es bezgalīgi ticēšu sev. kamēr vien elpošu un arī pēc tam. es nedomāju, ka ir kaut kas cits, kam vēl būtu vērts ticēt. ja kādam tas viss nav tieši šajā brīdī, tas taču nenozīmē, ka tas neeksistē vispār un, ka pēc tā nevajadzētu tiekties. daudziem nav naudas, bet tajā pašā laikā daudziem ir un tas nenozīmē, ka tie, kuriem tās nav neticētu naudas eksistencei, viņi tic un krampjaini to iekāro. kāpēc gan netiekties pēc kaut kā, kas patiešām piepilda, nevis tikai ņem, iztukšo, patērē, pārtērē?

manas mājas nav mājās

esmu gan es dīvains radījums. kad mani divreiz pameta, man nenobira it neviena asariņa (hmm, es vispār neesmu nekad raudājusi šķiroties), bet kad dzīvesbiedram jāaizbrauc ar grupu tūrē uz nedēļu, es piņņāju kā bez spurām un astes piedzimis (un tātad neizbēgami nāvei nolemts) delfīns.

Tu esi mana gravitsapa!

es varētu izdarīt daudz ko, lai tikai Tu nekad nebūtu no manis tālāk, kā vien rokas stiepiena attālumā. piemēram, izstiept savu roku kaut 10 000 km garumā.

fāk. šitas bija kā brīdī, kad laiks kā lidojošais paklājs mežonīgā ātrumā nes uz priekšu un tad, kkas pēkšņi izrauj to paklāju no apakšas. un es vairs neesmu te, bet 2005. gada oktobrī.




vot, ko nozīmē rakņāšanās pa disku plauktu.
un sorī, es zinu, ka tas nevienam neko neizsaka, bet man vajadzēja šito tagad te ierakstīt.
laikam uz galvas piezemējos.

iedoma, ka mīlestībai vienmēr jānāk kā labi apkalta Šairas aukstasiņa* spērienam pa pakausi, man liekas absolūti muļķīga. drīzāk jau šādā veidā atnāk nevis mīlestība, bet truls dumums. un, kad cilvēks no spēriena atguvies, izrādās, ka nekādas mīlestības nav un nekad nav bijis. ir tikai tukšums.

__________
( * )

šitā dziesma man vienmēr vispirms atgādina to 31. decembra vakaru, kad ap pus22iem vakarā, šai dziesmai austiņās skanot, izlecu no vilciena uz mājām, minūti pirms tas aizver durvis un aizbrauc. izlecu un gāju atpakaļ tur, no kurienes atnācu - uz trolejbusa pieturu. vēlvienreiz, bez šīs dziesmas klātbūtnes, izlecu no pēdējā mājupbraucošā vilciena jau Vagonu Parkā, jo pirms tam vēl mazliet šaubījos. jāatzīst, ka ne pārāk ilgi - kā vilciens aizvēra durvis un sāka braukt, es sāku dīdīties un gaidīt, kad varēšu lekt ārā. izlecu un gāju atkal uz trolejbusa pieturu.
nezinu kā tur īsti ir ar to manu prātiņu, bet abās šajās reizēs ap sirdi noteikti palika labāk.

ir divi absolūti lieliski cilvēki, kuri mani pazīst līdz visiem maniem krokodīlākajiem dziļumiem, kuriem es uzticos līdz nāvei, no kuriem nepiesargājos, neslēpjos, kuriem neizliekos un, kurus es ļoti ļoti ļoti mīlu. mēs trijatā esam labākie profesori nopietnajās tizlošanās zinātnēs un kopā ar viņiem izgudrotās dumības, savā stulbumā robežojas ar ģenialitāti.

tagad droši vien vajadzētu pierakstīt pāris teikumus klāt šim te.
nerakstīšu.

Miegs šodien pirms izrādes pilnīgi nopietni mēģināja no manis izspiest, kas man labs noticis, ka es izskatoties tik laimīga un klusa. nez cik laimīgs var būt cilvēks, ja klāt pie visa vēl pazūd visi puiku apavi no Ledus, bet fūre uz Helsinkiem iet prom rīt no rīta.
neatradās.

tagad man vajag pagatavot kko absolūti grandiozu. nevar visdien pārtikt no cigaretēm un mazliet šokolādes. jess.

ā, starp citu, tās meitenes kaķi, kura nāvi es redzēju sapnī pagājšnakt, šovakar iemidzināja.

lai arī man nenormāli patīk beidzot būt mājās, man tomēr nepatīk šādā stāvoklī atrasties vienai pašai. ā, un vēl es sasodīti gribu iemīlēties.

i would like to like love

es esmu pilnīgi pārliecināta, par to, kas man ir vajadzīgs.
viss iepriekšējais beidzot ir glīti nokārtots. nav vairs itin nevienas liekas astes.
daļa no tā, kas man ir vajadzīgs, kā izrādās, man ir pieejama diezgan regulāri. negribu. apnicis. tracina. nevajag.
gribu visu kopā. nu to vajadzīgo.

ir neizsakāmi labi atkal būt mājās. pēc pabūšanas stāstā, kas laikam nekad nebeigsies. ar sāpošiem krūšu galiem. man nepatīk neizlēmīgi vīrieši, patiešām. man patīk tie nešaubīgie. ir lietas, ko es negribu zināt, tās vienkārši ir, neviens par to nebrīnās, izņemot meiteni, kuras fotogrāfija karājās virs gultas, kurā es šorīt pamodos. kvalitatīvi baudāma atgriešanās. man patiešām pieder itin viss. love will tear uz apart.

man neviens tik sen nebija teicis tos trīs vārdus. klasiskos. man liekas, ka tas, kurš man to teica vakar, pirms vēl viss bija sācies, ir tas kurš man to teica arī iepriekšējo reizi. pirms vairākiem gadiem. es zinu ko tas nozīmē. es zināju arī pirms tam un turpināšu zināt. sargā bārdu.

"Iespējamais ir skaistāks par to, kas ir. Arī par sevi pašu, ja piepildās" M. Svīre

pirms gadsimta divdesmitās daļas notika kkas man ļoti svarīgs.

toreiz es baidījos apm. 20 min - stāvot pie sava rakstāmgalda, ēdot maizi, apbirstot ar drupačām un skatoties kā viņš sēž manā gultā. es saņēmos, pārstāju baidīties un apsēdos blakus. kopš tā brīža jautājumu vairs nebija. baiļu arī nē.

tagad es mēdzu baidīties vairākus mēnešus un baidīšanās pārtraukšanu nepārtraukti atlieku. tiesa gan es sēžos blakus, tomēr turpinot baidīties. un jautājumu ir pa pilnam. atbilžu gan nē.

Mārgareta Atvuda teica, ka: "Šķiršanās ir kā amputācija - tu izdzīvo, bet tevis ir mazāk". tā ir. jo biežāk mēs šķiramies, jo mazāk mūsu paliek.
nepatīk man tas viss.

nu tā. drAUdzenes ies līmēties šovakar.
un līdzi nāks Jānis Staigātājs.
ar šo drAUdzeni nebūs nekādu problēmu sadalīt vienu uz diviem.
varbū beidzot tikšu pie izdancošanās.

un tagad stilīgi esot teikt nevis - man garāks!, bet - man lielāks diametrs.

cik taalu ir sevis sargaashana no gljeevuma?

nezinu nevienu, kurshs buutu konsekventi godiigs. mees esam godiigi liidz zinaamai izdeviiguma un 'sevis sargaashanas' robezhai. iluuzijas un iedomas ir gljeevums.

droshiibas distance tiek ieveerota ar meliem - 'es esmu monstrs, es varu visu, man viss kaartiibaa...' un beigaas jau vairs nevar skatiities aciis pats sev.

un ja kas, Tas Cilveeks joprojaam dziivo manii. apmeeram taa, kaa asiniim piesuucies tampons. ar notruukushu strikjiiti. neizvelkams. kliist klusi, trauceejot manaas slepenaakajaas dziilees. tumshaakajos kaktos. tas taa, ja godiigi.

nesaprotu kaapeec pavasari parasti uzskata par galveno paaroshanaas laiku
pavasarii tachu gribas briiviibu

iistais [sa]paaroshanaas laiks ir rudens
kad visi meklee siltu vietinju, kur paarlaist auksto garo ziemu...

taa vismaz shkjiet paskatoties apkaart...