*

Nezinu. Cik tālu. Gail cigarete. Pelni krīt kā rudens uz mēles. Tas vilciens, no kura izlecu gada pēdējā dienā. Nebrauc. Paliec. Kāds teica. Vienu soli aiz muguras. Pāri plecam. Ar asu zodu atslēgas kaulā. Es paliku. Nešauboties. Kāds teica – ņem alu un brauc. Es braucu bez bremzēm. Caur tumsu, pa dubļiem. Kāds teica – es Tevi izārstēšu. Es ārstējos. Melnajos palagos. Saulei acīs spīdot. Kāds teica – es Tevi mīlu. Un es nevēru vaļā logu. Kāds teica – man nenāk miegs. Es gulēju blakus un liku nekautrēties. Kāds teica – Tu vari necerēt. Es izlikos. Es gaidu mieru. Es gaidu Tevi mājās. Vairs nevienam neesmu raudājusi. Asaras Tu esi savācis sev. Tikai tās, kas graužas iekšā. Palikušas. Kā stalaktīti. Asi. Kā naglas, kā ingvers. Būšana skaidrā kā sapnis, kā luksus, kā neesošā realitāte. Kāds teica – es būšu. Es gaidīju, es sagaidīju. Es neesmu Kādam teikusi neko. Es gribētu. Teikt. Paliec. Mēs zinām, ka kļūdījāmies. Viena kļūda ved nākamajā. Kāds teica – seko. Es nogriezos. Pazudu dūmakā, kā kumeliņš pieguļas miglā. Kāds teica – nenāc klāt. Es pieskāros. Mēs norāvāmies. Kā traki suņi no ķēdes. Kā kuces, kā pavasara runči. Kāds teica – saki, ko domā. Es iemērcu lūpas verdošā jasmīnu tējā. Klusums, dod pa galvu, triec bortā. Klusums - dod vārdus, dod niknuma spēku. Dod pīpi, teica Viņi un iebēra zāli. Tik pilnu. Pāri malām. Kā putojošs piens. Un iededza rāmumu. No ganībām mājās nākošas govs rāmo mieru. Kāds teica – es nākšu. Es ieslēdzos. Kāds teica – piedod. Es neklausījos. Cigarete garšo pēc rūsas. Sārtas kā asinis. Pēc dzelzs. Kāds teica – es mīlu Tavu mēli. Nokaitēts kailums. Un aiziešana kā Jaungada salūts. Es teicu Kādam – Tev jāiet. Paliec. Un atvēru durvis. Nolauztās atslēgas. Es teicu - ieslēgsimies. Pagājušā gada trolejbusi, greizie rati un nokavētie vilcieni. Simtiem kilometru. No manīm līdz Tevīm. Iekšā ārā, uz priekšu, vēl dziļāk. Kritiens pa trepēm, apakšā trausls ledus, tumsa, aukstums un sargājošais siltums. Kāds teica – nekas nemainās, lai arī es bēgu. Nesaraujami staipīgās slienas. Starpā. Vienotība iekļauj novēršanos. Un es jūtos vairāk. Aizmirsts miegs, elpa uz pleciem. Es iemācījos. Mazās mutēs lieli vārdi. Uzšķērž klusumu, izvaro mieru. Spirta tvaiku pirtī, kāds teica – izģērbies. Sviedriem pludojot, Kāds ienāca. No aizmugures. Pār plecu. Man nospļauties, jo miljoniem melnu kaķu pāri ceļam, pār takām, pār aizaugušām stigām. Piesit pie koka. Piesit pie deniņiem hārdkora ritmā. Kāds skatījās acīs un neteica neko. Tikai kuņģa sula škaļikā. Viens trīs pieci – dzeram. Kāds teica – Tev jābeidz. Mēs teicām viens otram, ka aizejam. Trešais teica – paliec. Lūgums karājas pavērtās lūpās. Nervi griež zobus, ripas griež zobus. Realitāte griež zobus. Kāds teica bremzēt ar priekšējām bremzēm. Tā varot iemācīties lidot. Skriet pa gaisiem kā deviņi jodi. Mums bija tikai trīs. Kāds teica – tur starp pirmo un otro stāvu staigā enerģija. Kāds teica – par daudz kedu telts ārpusē. Iekšā divi mēs un elsas. Kāds teica – Kuce, un es ierējos. Cukurbaltos ilkņos atspīd patiesība. Nāvējošs godīgums. Es neatceros, Kurš teica – es Tev nekad nemelošu. Melo visi. Elpojam melus kā saldāko liepziedu medu. Melojam korī, solo, melojam unisonā. Melojam mīlu, melojam aiziešanu, melojam sev. Kāds teica – padzeries. Balts piens uz sienas. Mēs teicām viens otram – paliec! Un metāmies bēgt. Bet, vissāpīgākā ir atskatīšanās.