*

man ir sevis žēl, es dusmojos uz sevi par to, un tad es dusmojos par to, ka es dusmojos. jo pareizi un lietderīgi taču būtu nevis žēlot vai dusmoties, bet sevi vienkārši mīlēt. ir viegli sevi mīlēt, kad iet labi. vēl vieglāk ir mīlēt savu dzīvi fotogrāfijās - ekskursijas, tizlošanās, mīlestība, draudzība ar pustonnu smagu, brīvību simbolizējošu, dzīvnieku... taču tie ir tikai mirkļi (neapšaubāmi skaisti un neapšaubāmi spēku dodoši), bet uz to fona viss pārējais ir tik liela, pelēka un nomācoša masa. un tajā sevi mīlēt ir neizsakāmi grūti.
es visiem vienmēr saku, ka vienmēr ir vairāk nekā viena izvēles iespēja, ka vienmēr ir izeja, bet pati jau kādu gadu neredzu nedz izeju, nedz iespēju izvēlēties. tiklīdz man sāk likties, ka kaut ko tādu esmu atradusi vai saskatījusi, tā tas izrādās kārtējais strupceļš.
man liekas, ka prioritāte šobrīd būtu sarunāt ar slimību, lai tā iet, no kurienes nākusi. bet paralēlās sižeta līnijas (parāds brālim, zirga veselības problēmas, tas, ka jāiet uz darbu, jākomunicē ar cilvēkiem, ka ir pienākumi, savas īstās vietas meklējumi dzīvē, tas ka vienkārši sūdīgi jūtos utt.) ir tik skaļas un distortējošas, ka es nemaz nespēju koncentrēties. man gribētos ieiet tādā klusināti baltā istabā, ārpus kuras paliek visas paralēlās problēmas, palikt divatā ar sevi un izdomāt to slimību no sevis ārā. nospiest pauzi un iegūt laiku, mieru, klusumu tikai sev. es mēģinu runāties ar Augšu, bet neatbild. agrāk atbildēja, turklāt pat ļoti skaļi, skaidri un saprotami. tagad, jau labu laiku, ir totāls klusums.
pāris dienas atpakaļ, man meitene, kas dzīvo Francijā, jautāja - vai es saņemot pietiekamu atbalstu no apkārtējiem un sabiedrības. es īsti nezināju, ko atbildēt, jo es nekad neesmu gaidījusi nekādu īpašu atbalstu. no tuvākajiem (un cibas) varbūt jā, bet ne no sabiedrības. turklāt man kopš bērnības allaž ir riebies, ka par mani uztraucas, tāpēc arī biežāk gribas klusēt un nestāstīt, ja iet slikti. un, man nezkāpēc, vienmēr apriori liekas, ka lielākā daļa cilvēku mani nosoda vai nosodīs (vai uzskatīs par tumsoni) tāpēc, ka esmu izvēlējusies neārstēties ar Latvijā pieejamo tradicionālo terapiju (jūs ziniet, ja, ka pozitīvs iznākums ir vien 30% gadījumu, blakus parādības medikamentiem ir ļoti smagas, valsts joprojām šo dārgo, neefektīvo un veselību graujošo terapiju neapmaksā simtprocentīgi, kamēr ārzemēs jau labu brīdi izmanto jaunākas paaudzes medikamentus, ar uz pusi lielāku pozitīvo iznākumu procentu, mazākām blaknēm un mazāk graujošu ietekmi uz veselību - turklāt bez maksas). es izvēlos klusēt, arī tāpēc, ka man liekas nogurdinoši un kaitinoši taisnoties citiem par to, kāpēc mana izvēle ir tieši tāda. īpaši tas attiecas uz tuvāko ļaužu loku un es tagad skaļi pateikšu, ja, ka tas reizēm ir iemesls zināmam vēsumam pret kādu cilvēku.
turpinot domu par atbalstu - manliekas, ka viens no lielākajiem atbalstiem kādu es varu vēlēties - ir cienīt manu izvēli un atbalstīt mani tajā, nevis neiedziļinoties jautājumā (atšķrībā no manis) mēģināt kaut ko iestāstīt, iegalvot vai pierādīt manas izvēles nepareizību.