Ziņojumi kosmosam
Nenopietni par nopietno un nopietni par nenopietno
Recent Entries 
14th-Aug-2018 12:44 pm - ja nu kādam dikti interesē konteksts - te visa intervija, no kuras biju iepostējis citātu
Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs STANKEVIČS intervijā Neatkarīgajai pamato pāvesta Franciska vizītes nozīmi, akcentē vairākas viņa domas un vērtē Eiropas iespējas atdzimt ticībā.

Mūsu attieksme pret svarīgām valsts, nācijas norisēm man daždien rada dīvainas sajūtas. Vai tie būtu dziesmu svētki vai pāvesta Franciska vizīte Latvijā, kādam arvien tīk šiem notikumiem uzliet savu darvas karoti. Tādēļ vēl jo vairāk gribas dzirdēt jūsu viedokli par to, ko pāvesta vizīte nozīmē baznīcai un Latvijas valstij.

Ir svarīgi saprast to, ka pāvesta vizīte nav tāda pati kā pārējo valstu vadītāju vizītes. Jā, pāvests ir reālas, mazas, tā saucamās pundurvalstiņas vadītājs. Bet – ne jau šīs valsts teritorijas vai cilvēku daudzuma dēļ ir svarīga pāvesta personība. Pirmām kārtām viņš ir garīgais līderis, viņš ir baznīcas galva, viņš ir apustuļu pēctecis, pirmais starp katoliskās baznīcas bīskapiem. Un – viņam ir uzticēta misija vienot, labā nozīmē – ganīt, aprūpēt katoļus. Bet – ne tikai. Viņa uzdevums ir pulcināt kopā visus kristiešus, gādāt arī par visu kristiešu vienotību. Tā ir tā otrā dimensija. Tātad – vienotības kalpojums.

Trešais aplis būtu – pāvesta rūpes par dialogu starp reliģijām. Un, ja katoļi ir visdaudzskaitlīgākā konfesija, tad arī šeit viņam ir svarīga loma. Turklāt mēs zinām, ka tieši šodien dialogs starp reliģijām gan islāma teroristu, gan radikalizācijas kontekstā ne tikai islāma pasaulē ir īpaši asa problēma. Un arī te pāvests spēlē pirmo vijoli.

Visbeidzot – tā ir rūpe par cilvēci kopumā. Par mieru pasaulē. Par sociālo taisnīgumu. Par to, lai nabadzīgie netiktu aizmirsti. Un – galu galā tieši pāvests Francisks ļoti daudz runā par tā saucamo atmešanas jeb izmešu kultūru. Tā saucamo kultūru. Jo cilvēki, var teikt, tiek izmesti atkritumos. Itāļu valodā šā vārda pirmā nozīme ir «atkritumi». Izmest mēslainē tos, kuri nav vajadzīgi. Tos, kuri nenes man nekādu taustāmu labumu.

Pāvesta kalpojumā ir visas šīs dimensijas, tās ir viņa atbildības jomas... Un – galu galā – ja paskatāmies, kā tad ir Latvijā, tad praktiski visas šīs dimensijas ir te aktuālas. Bet pāvestam ir vēstījums par tām. Viņam ir garīgais lādiņš, garīgais potenciāls – stāties pretī šiem mūsdienu izaicinājumiem, saukt lietas īstajos vārdos un – rādīt ceļu, kādā veidā mēs varam stāties šiem izaicinājumiem pretī un pārvarēt tos.

Pāvesta vizīte ir svarīga šajā plāksnē. Tāpēc ir ļoti tuvredzīgi skatīties tikai no finansiālā viedokļa... Ja brīvdiena, tad ekonomika zaudē tik un tik naudas, vai – rodas izmaksas medicīniskajiem dienestiem, kuri to visu apkalpo. Tad jau tikpat labi var pateikt, ka mākslas darbus, kas muzejos, vajag pārdot izsolē un naudu izdalīt nabadzīgajiem. Un tā tālāk. Tas ir ceļš uz nekurieni. Pāvesta vizīte ir svarīga ne tikai katoļiem, tā ir svarīga pirmām kārtām visiem labas gribas cilvēkiem. Bet – ne tikai. Tā ir svarīga visai Latvijai.

– Es, vērojot, kas notiek Eiropā, te vēl piebilstu, ka pāvesta misijas, teiksim, slogu pastiprina ticības kā noteiktu vērtību sistēmas jūtama atstumšana. Pāvests Francisks gan saka, ka baznīca ir mājas visiem, bet tam pretī es nupat lasīju (cehs.lv, delfi), ka jebkura reliģija ir vāju cilvēku patvērums un tām nav vietas mūsdienu pasaulē, kurā dabas parādības var izskaidrot, apmeklējot fizikas stundas pamatskolā. Tas man sauc atmiņā manus skolas laikus.

– Jā, tās jau ir atkārtotas padomju laika antireliģiskās propagandas tēzes. Bet jāpasaka, ka tur ir savs patiesības grauds. Tur ir savs pamats. Tādā ziņā, ka tā saucamo ateisma tēvu laikā, kad dzīvoja Nīče, Markss, Sartrs, kuri bija ļoti lieli kristietības kritiķi, viņu galvenais pārmetums kristiešiem bija tas, ka viņi veicina pasivitāti, rezignāciju, attur no stāšanās pretī dzīves problēmām. Ka tā ir bēgšanas no realitātes reliģijā.

Es to gribu komentēt šādi. Svētie raksti, dievišķā atklāsme to nemāca. Mēs tur šādu uzstādījumu neatrodam. Bet – problēma bija tā, ka tā laika kristiešos, savos laikabiedros viņi acīmredzot novēroja šādu attieksmi reālajā dzīvē. Viņi vērtēja ne jau teoloģiju un teorētiskos uzstādījumus, bet praktisko rīcību.

Protams, arī šodien mēs starp kristiešiem varam atrast tādu attieksmi praktiskajā dzīvē. Bet – varu teikt vienu: baznīca tā noteikti nemāca, un tie, kas ir apzinīgi kristieši, kuri cenšas būt uzticīgi baznīcas mācībai, viņi – gluži pretēji – cenšas pārveidot pasauli. Sevišķi pēdējā gadsimta laikā baznīca ir izdevusi daudzus dokumentus un pāvesti, sevišķi pēdējie, ir izdevuši tā saucamās sociālās enciklikas, atklātās vēstules, kurās viņi pievēršas sociālajiem jautājumiem, sociālā taisnīguma jautājumiem.

Piemēram, pāvests Francisks izdeva encikliku Laudato si (Esi slavēts), kas veltīta ekoloģijai. Tā tulkota arī latviski. Brīnišķīgs dokuments, kurš apskata šo jautājumu ne tikai, teiksim, no garīgā viedokļa, bet pievēršas arī praktiskiem jautājumiem saistībā ar ekoloģiju tiešā nozīmē un pievēršas arī cilvēka ekoloģijai. Tas nozīmē – šīs ekoloģijas garīgajam aspektam.

Un – laikam esmu to jau ne vienu reizi vien atkārtojis – no piesārņotas sirds, no piesārņotas cilvēka apziņas, no aptraipītas, izkropļotas sirdsapziņas nāk laukā piesārņojums. Ne tikai garīgais un morālais, bet arī ekoloģiskais. Vides piesārņojums.

Tā ka – šajā ziņā kristieši Eiropā ne vienmēr ir bijuši savu uzdevumu augstumos un līdz ar to devuši pamatu šāda veida apsūdzībām, kas ir savā būtībā kļūdainas. Bet – kā teicu – savs patiesības grauds tur iekšā ir. Un? Diemžēl mēs varam novērot, ka arī šodien Eiropā kristieši vēl nav gana attīstījuši to potenciālu, ko Dievs viņiem devis. Esmu bijis diezgan daudzās valstīs, un visur ir... kaut kādā nozīmē var teikt – klusējošie. Viņi uzskata – labi, ja jau mūs stumj laukā no publiskās sfēras, tad mēs padodamies un padarām ticību par tādu privātu lietu. Mēs neuzstājamies publiskajā sfērā. Teiksim, masu medijos. Nepaužam savu pārliecību. Un, ja tā, tad kristieši arvien vairāk tiek nostumti malā un sabiedriskā dzīve attīstās saskaņā ar principiem, kur toni nosaka referendumi, parlamentu balsojumi un zināmu grupu iegribas.

– Pāvests Francisks ir pirmais Romas bīskaps – jezuīts. Tātad Ignācija Loijolas, Pjēra Favra... garīguma adepts. Vai tas kaut kādā mērā iespaido attieksmi pret viņu, viņa darbību?

– Protams, tas, ka viņš ir jezuīts, spēlē savu lomu viņa kalpojumā, viņa uzskatos, viņa uzvedībā. Bet – tā saucamais ignāciskais garīgums ir viens no atzītajiem garīgumiem katoliskajā baznīcā, un šajā ziņā nevienam nevarētu būt kaut kādas principiālas pretenzijas. Saistībā ar to, kā pāvests tiek uztverts... Protams, ka viņš tiek uztverts dažādi, ne visi viņu uztver viennozīmīgi, jo viena daļa, es teiktu, viņu pārprot. Diemžēl arī masu saziņas līdzekļos viņa vārdi dažkārt tiek izrauti no konteksta.

– Pāvests intervijā Die Zeit sacīja, ka «ticība ir dāvana, kas dota ļaudīm», un agri vai vēlu tā atgriezīsies. Un – caur krīzi ticība kļūst pieaugusi. Tostarp Eiropu pārņem patēriņa «filozofija», kas vairo ne ticību, bet mūsu vienaldzību citam pret citu. Vai piekrītat pāvestam, ka mūsdienu Eiropā spēs atdzimt ticībā?

– Jā, es tā ceru...

– Vai ir kādi resursi, lai tā domātu? Lai gan... nesen redakcijā saņēmām ļoti gaišu ideju no Arvīda Jozaiša, kurš savulaik bija viens no Lietuvas atdzimšanas kustības dibinātājiem. Tagad viņš piedāvā abām baltu tautām ciešāku kopību – gan politiskajā, gan ekonomikas, gan kultūras telpā. Lai beigtos situācija, kad «Latvija neredz Lietuvu» un «Lietuva «uzplaukst» bez Latvijas». Manā uztverē tas arī ir viens no ticības atgūšanas resursiem...

– Jā, noteikti... Ja Baltijas reģiona resursus, arī garīgos resursus saslēgt kopā, tad domāju, ka tur būtu izrāviens. Vai arī – ja izmantot kaut vai Igaunijas pieredzi, kurai ir izdevies apstādināt izbraukšanu. Cik saprotu, tagad tur vairāk atgriežas nekā izbrauc. Kāpēc mēs nevarētu no viņiem pamācīties? Ciešāka reģionālā sadarbība noteikti var nest labus augļus.

Taču ticības ceļš gadsimtu gaitā ir līdzīgs sinusoīdai. Ceļš ir gājis lejā, ir bijusi krīze, nākušas iekšā infekcijas, līderi nav spējuši pareizi atšifrēt laikmeta problēmas un izvēlēties optimālo risinājuma veidu.

Bet – izejot cauri krīzei, atkal sākas jauna atdzimšana. Eiropa šobrīd neapšaubāmi ir krīzē un, ja runājam par masveida kristietību, kristīgā ticība Eiropā ir krīzē. Un, ja Eiropā nomirs, izzudīs tās vērtības, kuras bija izšķirošas tad, kad Eiropa attīstīja visu savu vilkmi un savu jaudu, tad Eiropa aizies pa burbuli. Bet es ticu, ka tās nav Eiropas beigas.

– Viens no aspektiem, kas man apliecina to, ka Eiropā ir krīze, ir tās (ES) līderu, oficiālo aprindu vēlme uzdot reliģijas par subkultūrām. Nevis kultūrām. Pāvests Francisks (La Croix) atgādina mums, ka reliģijas ir kultūras.

– Protams, pastāv vēlme uzskatīt to vai citu reliģiju par vienu no NVO. Par nevalstisku organizāciju. Lai tai ir tādas pašas tiesības kā citām NVO. Un – viss! Nostumt perifērijā.

Protams – reliģija nav subkultūra. Tā ir integrāla (negribas lietot vārdu «filozofija») dzīves uztvere, kurā ir tas, ko es saucu par uzstādījumiem, setingiem, kuros iestrādātas tās pamatvērtības, kas tev dzīvē svarīgas. Un tur iekšā ir – taisnīgums, solidaritāte, kopējais labums, palīdzības princips, rūpes par savu tuvāko – tu nedrīksti uz viņa rēķina gādāt par savu labumu. Es domāju, ka šie principi ir pamatatslēga, un, ja tagad pievēršamies Latvijas simtgadei un – nākamajai simtgadei... ja mūsu sabiedrībā, mūsu politikā, teiksim, kritiskā masa nosvērsies par labu šiem pamatprincipiem – kopējais labums, palīdzība, subsidiaritāte un solidaritāte –, tad Latvija pārvērtīsies dažu gadu laikā.

Līdz šim viena no lielākajām Latvijas problēmām bijusi tā, ka sabiedrība nav spējusi no savas vides ģenerēt tādus pārstāvjus, kurus ievēl parlamentā un kuriem šie principi ir noteicošie. Diemžēl ir bijis ļoti daudz teatralizētu uzvedumu, kad deklarē vienu, bet tas ir tikai acu apmānīšanai, lai pēc tam, kā saka, aiz aizkara darītu pavisam ko citu. Sabiedrības uzdevums ir sijāt prom tos, kas spēlē šādu teātri.

Un vēl viena liela problēma, atkal domājot par nākamo simtgadi, mūsu sabiedrībā ir tā, ka daudzi cilvēki, kuriem būtu nepieciešamās kvalitātes un spējas, lai ietu politikā un rūpētos par valsti, par valsts attīstību, par sabiedrību, par tās kopējo labumu, saka: jā, bet es to nevēlos, jo tur viss ir netīrs un es nevēlos smērēties, nevēlos šķiest savu enerģiju.

– Man liekas, ka te svarīgs ir vēl viens – mērķa aspekts. Ja valstī vai ES nav redzami skaidri mērķi, bet drīzāk dažādas noslāņošanās un fragmentācijas, tad man šķiet, ka arī tas ģenerē mūsu nesabiedriskumu.

– Jā, es piekrītu, jo ES šobrīd sāk kļūt līdzīga tam milzim, kuram galva bija no zelta, bet – kājas bija no māla. Un, kad akmens trāpīja pa šī milža kājām – viņš sabruka un izšķīda.

Eiropas Savienība savā iecerē, kādu to redzēja vienotās Eiropas tēvi, ir ļoti pozitīvs, ļoti spēcīgs, uz stingriem pamatiem balstīts projekts. Bet laika gaitā tajā diemžēl, es teiktu, iefiltrējās zināmas ideoloģijas, zināma ideoloģiskā strāvojuma pārstāvji, kuri kļuva par vairākumu un kuri uz šiem veselīgajiem pamatiem balstīto projektu sāka pārbūvēt. Un šobrīd ES lielākā problēma ir šā projekta ideoloģizācija, pakļaušana zināmai ideoloģijai, pārlieka centralizācija, birokratizācija un tas, ka beigās, kā to parāda Brexit, tas var būt līdz kaklam. Angļi teica: nē, mēs gribam būt suverēna valsts, mēs nevēlamies, lai mūsu vietā visu izlemj Briselē. Un mēs redzam, ka šī tendence pieaug. Šobrīd arī citas dalībvalstis sāk protestēt pret Briseles spiedienu, kad netiek respektēts subsidiaritātes princips, kad augstāk stāvošai vai centrālai varai nav jālien iekšā lietās, kuras var risināt vietējā līmenī, vietējās autoritātes.

Bet – es ticu, ka šis Eiropas projekts ir spējīgs restartēties. Jo pamati bija brīnišķīgi. Bet to, ko tur sagrozījuši, mums vajag atjaunot.

– Kāda jums šķiet kristietības un islāma attiecību nākotne Eiropas telpā?

– Šobrīd es teiktu, ka – gan ne no kristietības puses, bet no Eiropas autoritāšu, no rietumvalstu valdību puses valda zināms politkorektums. Tādā ziņā, ka par kristiešiem var ķengāties, cik uziet, bet islāmistus aiztikt nevajag. Tas ir negodīgi, tas ir divkosīgi, un – tas ir destruktīvi. Jo tas nozīmē zāģēt zaru, uz kura tu pats sēdi. Ir jābūt vienādām prasībām pret visiem. Un arī tā noklusēšana... ja kādi musulmaņi kaut ko pastrādā, tad – par to presē nerakstīt, neuzrādīt policijas oficiālajā statistikā, jo tad tauta vēlēšanās var nobalsot pret valdošo partiju. Tas atkal ir divkosīgi un negodīgi. Ir jābūt vienādiem spēles noteikumiem visiem. Tas ir svarīgi pirmām kārtām.

Otrkārt – par dialogu. Nu nav kristiešiem jāslēpj sava svece zem pūra. Kristiešiem Eiropā ir tā brīnišķīgā iespēja pasludināt musulmaņiem, kas Eiropā ienākuši, Labo vēsti. Mums nav jākaunas par to, kas mums ir. Un, ja musulmaņi uz šejieni nāk, tad, lūdzu – mēs jums pastāstām, kādi mēs esam. Mums nav jābaidās.

Šajā ziņā – kāpēc tieši Eiropā ir daudz to, kas konvertējas islāmā... Protams, ir arī pretējs process... Arī mēs esam kristījuši musulmani. Bet – kāpēc kristieši pieņem islāmu? Tāpēc, ka kristieši klusē un tur sveci zem pūra. Bet – galu galā – sabiedrībā tomēr ir nepieciešamība pēc garīgā, pēc garīguma. Un tad nāk musulmaņi, kuri nekautrējas par to, kas viņiem ir. Viņi tūlīt pasludina savu vēstījumu ar pilnu pārliecību. Un tur ir gatavas atbildes uz visu. Tur, vismaz radikālajā islāmā, viss ir melns un balts tūlīt, un daļai cilvēku to tik vien vajag. Tur tūlīt visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēkiem patīk, ka ir skaidrība, un viņi to pieņem. Tas ir tāpēc, ka kristieši nepilda savu misiju. Ja tā, tad islāms ienāk un ieņem šo dzīves telpu. Mēs esam par dialogu, bet uz līdztiesīgiem pamatiem un – bez liekulības.

– Ko jūs novēlat Latvijai simtgadē?

– Latvijai es novēlu, lai tā savā praktiskajā dzīvē un likumdošanā iemieso Satversmes preambulā ierakstītās trīs vērtības: universālās cilvēciskās vērtības, latvisko dzīvesziņu un kristīgās vērtības. Jo – šo vērtību pilnvērtīgam apvienojumam un iemiesošanai dzīvē ir sprādzienveidīgs spēks, kurš var radīt attīstību. Jo tad, kad tie garīgie setingi ir iestādīti pareizi, kad sabiedrībā pastāv noteikta kritiskā masa, kurai ir svarīgas garīgās vērtības, tad tas momentā transformēsies arī ekonomikas uzplaukumā. Bet pašlaik uzņēmēji sūdzas par lielu birokrātijas slogu, par lielu nodokļu slogu, par to, ka viņi nevar pastrādāt un kaut kādu abstraktu normu vārdā tiek likti šķēršļi normālai darbībai. Tas ir viens – burts nedrīkst būt pār likuma garu.

Gribētos, lai kristīgās vērtības, šis tuvākā mīlestības bauslis, kurš smeļ savu spēku Dieva mīlestības bauslī, ir mums pašos pamatos. Jo, kā manā ģerbonī ierakstīts: Kungs ir mans spēks! Dievs ir mans spēks. Dievs ir mīlestības avots. Un – viņš ir augstākā patiesība, augstākais skaistums. Viņš var aizgrābt cilvēku, viņš var apgaismot cilvēku, un tad pārvēršas visa cilvēka dzīve. Tas ir avots, es nezinu... līdzīgi kā kodolenerģētikā... un arī tajā dievišķajā realitātē, kura ir pašos pasaules pamatos, bet arī pārsniedz to tā, ka no turienes izplūst spēja būt nesavtīgam, spēja būt uzņēmīgam, enerģiskam, spēja ātri pieņemt lēmumus, skaidri redzēt lietas, atpazīt liekuļus, krāpniekus un redzēt, kur ir patiesība un kur ir meli. Un – saskaņā ar to arī darboties.
14th-Aug-2018 12:15 pm - atkal zbigijs žēlojas
Diemžēl mēs varam novērot, ka arī šodien Eiropā kristieši vēl nav gana attīstījuši to potenciālu, ko Dievs viņiem devis. Esmu bijis diezgan daudzās valstīs, un visur ir... kaut kādā nozīmē var teikt - klusējošie. Viņi uzskata - labi, ja jau mūs stumj laukā no publiskās sfēras, tad mēs padodamies un padarām ticību par tādu privātu lietu. Mēs neuzstājamies publiskajā sfērā. Teiksim, masu medijos. Nepaužam savu pārliecību. Un, ja tā, tad kristieši arvien vairāk tiek nostumti malā un sabiedriskā dzīve attīstās saskaņā ar principiem, kur toni nosaka referendumi, parlamentu balsojumi un zināmu grupu iegribas.
14th-Aug-2018 10:43 am - reirs laikam atklājis mūžīgo dzinēju!
Iegūs tie, kas paši devuši. Tā izmaiņu taisnīgumu pamato ministrs.
14th-Aug-2018 10:26 am - plīst
jau kuro reizi sapnī sadauzu mobilā ekrānu. un vienmēr tas pats scenārijs, pats sadauzīšanas brīdis nav skaidrs - es pēkšņi ieraugu savu mobilo sadauzītu, turklāt tā pamatīgi, un nekādi nesaprotu, kā tas varēja notikt.

vot es pat nezinu, ko freids par šito teiktu? tipa jādzēšas ārā no soctīkliem?
13th-Aug-2018 05:15 pm - lasot 6dienu
Tevi politika neinteresē? Brunhildi arī neinteresēja. Viņai bija pilnīgi vienalga, kas nāk pie varas, kāpēc nāk pie varas, – viņai galvenais bija strādāt darbā ar labu atalgojumu, lai varētu mierīgi dzīvot. Viņa saka: «Tā vienkārši mazliet bija elite. Tāpēc bija gluži patīkami tur strādāt. Viss jauki. Man patika. Glīti ģērbušies cilvēki, laipni cilvēki.» Tu lasi grāmatu un redzi, kā totāla vienaldzība un nevēlēšanās iesaistīties, redzēt, saprast noved pie tā, ka visikdienišķākais cilvēks iekuļas elles mašīnā un pat ar prieku tai kalpo. Un tādu bija simtiem, tūkstošiem. Pomselas jaunkundze tikai parausta plecus, kad pazūd viņas kaimiņi ebreji un pat pašas labākā draudzene ebrejiete. Taču vistrakākais, ka, lasot šīs senās atmiņas, pamazām sāk vilkties paralēles ar mūsdienu politisko situāciju pasaulē – gan ar to, kā tiek balsots dažādu valstu vēlēšanās, gan ar Rietumu attieksmes maiņu pret karadarbības plosīto valstu bēgļiem.
13th-Aug-2018 05:05 pm - score
beidzot viens patiesi progresīvs medijs! latvija tagad pakāpsies preses brīvības indeksā.
ir.lv
13th-Aug-2018 04:44 pm - back to viduslaiki = progress?
tātad, šitas varonis ir no sverigedemokrater partijas. tās partijas, kas zviedrijā tipa visu taisās savest kārtībā, arī migrantu jautājumu. burkas viņiem ļoti nepatīkot. bet šis - šis ir košer! 


13th-Aug-2018 02:58 pm - politminūte
man tās jūsu vēlēšanas jau pilnīgi zb. bet līdz oktobrim vēl tik tālu...
13th-Aug-2018 12:40 pm - tauta
totāla naudas izšķiešana, lūk, ko es domāju par tautas panorāmu. tad sanāk, ka "parastā" panorāma ir kas, elites speciālais teļļuka kanāls? un tikai nevajag dirst, ka humanoīdam parastajam nav, kur paust savu dziļi oriģinālo viedokli. ir brīvais mikrofons latvijas radio. nahrenam vajag jāties ar tv komandu pa visiem valsts nostūriem, brīvi laižot ēterā visādas muļķības, a la "davai samazinam saeimas deputātu skaitu, jo iedzīvotāju skaits sarūk"... tā vietā varbūt varētu pastrādāt un no visiem šiem ciemiem regulāri bliezt kvalitatīvu žurnālistiku?
13th-Aug-2018 09:41 am - sabiedrības informācija
kā nopirkt skābi - kodolīga un precīza instrukcija:

aizej nahui uz centrālo, tur tāds čuvaks ar šķidru bārdu un sarkanām ADIHASH krosenēm. Mitja. saki: "kislorod daj, bļe!"
jūs aiziesiet uz mazo kanālmalas trotuāru, kurš iet gandrīz zem tilta. tur būs tāds batja, viņam vārdā Panelis. iedod viņam pjaķarku, viņš noslīdēs no redzesloka, tu gaidīsi apmēram piecas minūtes. atnāks bāba, prasi šai: "očki jestj?"
viņa iedos tev vecu cukurpaku, liec kabatā un tinies, kamēr menti nav uzķēruši.
13th-Aug-2018 09:24 am - cienīsim viedokļu dažādību, biedri!
Neviens nav stulbs. Ja tu tā domā, tad tev vienkārši ir pārāk iesīkstējuši priekšstati par to, kā visam ir jābūt.
/Andris Kivičs/
12th-Aug-2018 06:44 pm - deklarācija
es alu dzeru gandrīz katru dienu.
tās ir manas tiesības.
10th-Aug-2018 03:28 pm - svarīgs jautājums
kā cibā ir ar tiesību aizsardzību un diskriminācijas izskaušanu?
10th-Aug-2018 02:00 pm - demokrātijā saduras dažādi viedokļi
10th-Aug-2018 12:34 pm - viņš nesaprot, ka haoss ir mūžīgs
Tiesībsargs ir nosūtījis vēstuli ANO Komitejai par konsekvences trūkumu dažādu ANO komiteju metodoloģijā, kas attiecas uz nacionālo cilvēktiesību institūciju un NVO ziņošanas un klātienes dalību komiteju darba sesijās. Jansons uzskata, ka patlaban metodoloģija nav vienota, tā drīzāk ir haotiska, kā arī nav visiem saprotamu kritēriju mehānismam, kādā sniegt informāciju un paust viedokli. Attiecīgi tiesībsargs aicina ANO darīt visu nepieciešamo, lai cilvēktiesību institūciju un NVO līdzdalība ANO procesos būtu saprotama, pieejama, efektīva un uz rezultātu orientēta.
10th-Aug-2018 10:26 am - wannabe cibas redaktors mums te uzradies
cik prognozējami - gnidrologs mani atkal nobanojis, jo es "arbitrāri" dzēšot viņa komentārus manā žurnālā.

well well. cik man zināms, šis ir mans žurnāls, kurā man ir atļauts brīvi pēc paša izvēles dzēst komentārus. ja ir nepārvarama vēlme kaut ko redzēt publicētu, to var iepostot savā žurnālā.
9th-Aug-2018 01:05 pm - uzminiet autoru
Brīvi ir tie, kuri saprot, ka taisnīgums un gods nav kaut kas, kas tiek izlemts vairākuma balsojumā, sabiedriskajā domā (jeb personiskajā slinkumā), balstoties uz starptautisko spiedienu un „ekspertu” viedokļiem. Taisnīgums ir taisnīgums arī tad, kad pret to ir visi.
9th-Aug-2018 11:28 am - par totalitārismu
Mēs visi kļūdāmies. Vairumam no mums gadās arī sameloties, tomēr vairumā gadījumu mēs, arī saskaroties ar samelošanās atmaskojumu, kaut kā cenšamies izlīst no situācijas: “es laikam neprecīzi izteicos” u. c. varianti. Tas ir cilvēciski, un, lai gan negribīgi, mēs atzīstam savus melus. Pašam tā ir gadījies. Ja mēs atzīstam, ka esam samelojušies, tad mēs vismaz ar to apliecinām, ka uztveram apmeloto – turklāt, iespējams, saglabājot iepriekšējo nepatiku pret viņu – kā cilvēku. Ja neatzīstam, tad tas nozīmē, ka mēs šo otru vispār neatzīstam par sev līdzvērtīgu kā cilvēku, Dieva radību utt., kādā nu kurš tradīcijā domā. Izklausīsies pārspīlēti, bet robeža starp cita cilvēka apmelošanu, neatzīstot viņu par sev līdzvērtīgu, un apspiešanu, t. sk. fiziski, ir diezgan nosacīta. Melu neatzīšana ir totalitārisms.

http://www.la.lv/ir-viens-vienkarss-kriterijs/
9th-Aug-2018 10:48 am - nāve
cik žēl, ka raivis zeltīts savu blogu ir izdzēsis. bet nu patiešām, kāpēc? raiviszeltits.lv bija viena no manām mīļākajām nacīšu lapām!
9th-Aug-2018 10:44 am - riding punani
This page was loaded Aug 15th 2018, 3:13 am GMT.