vispār ļoti sirreāla sajūta. apzinoties to, ka visa mana nepārtrauktā cīņa ar sevi, kas patinot filmu atpakaļ, ilgst vismaz kādu gadu - par to, kāpēc es esmu tik nepateicīga par visu labo, kas man dots un izturos tik nīgri un viegli aizkaitināmi. kāpēc man no rītiem negribas celties, bet gribas gulēt visu dienu. kāpēc negribas seksu, lai gan agrāk gribējās nepārtraukti. kāpēc man nav gribēšanas neko darīt, kāpēc izvairos no cilvēkiem. kāpēc jūtos mūždien nogurusi. dusmas uz sevi, par to, ka nebaudu dzīvi un nepriecājos. mēģinājumi saņemties, kas katru reizi arvien smagāk izgāžas. pārdzīvojumi par to, ka pazudis mirdzums acīs. vainas sajūta mīļo cilvēku priekšā par savu aizvien īgnāko izturēšanos, bez reālām spējām to mainīt...
sirreāli tāpēc, ka tam ir pavisam vienkāršs, bet diezgan briesmīgs izskaidrojums - slimas aknas. ok, diganoze man vēl nav uzstādīta, ir tikai analīžu rezultāti, bet tie ir diezgan nepārprotami. ja tiem vēl pievieno manu ik pa laikam smeldzošo labo "nieri" (nezinu kāpēc, bet es domāju, ka man ik pa laikam sapūš nieri un tāpēc tur kaukas smeldz), svīšanu naktīs (tas bija ļoti aktuāli ziemā), pelēkos riņķus zem acīm, to, ka pa laikam uz pāris stundām uzkāpj maza temperatūriņa un pēc tam pazūd, tad baigi cerēt uz to, ka varbūt tomēr man nekā nav, būtu muļķīgi.
info
