*

kaut kādos vecos "ieva" žurnālos, nu, vai šitajos sieviešu žurnālos lasīju tieši par ģimenīti, kur vīrs un sieva atklāj, ka abiem ir C hep., bet jau ļoti, ļoti ilgi ir, 8 gadi un vairāk (siev. grūtniecības laikā atklāj), un tad viņi izlemj (nu, vai pareizāk sakot, domā šā un domā tā, rēķina un liek kopā un beigās secina, ka tā prātīgāk), tip, neārstēt. Tas, protams, nenozīmē, ka turpina svilpodami dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu bijis, bet bija tieši vērtīgi palasīt, kā miesa, slimības gaita, ikdiena, ieradumi etc. mainās tieši ilgtermiņā un, lai arī kļūst tikai grūtāk, uz raksta tapšanas brīdi viņu meitai jau 15 un šķitās, ka arī uz priekšu viss turpinās ritēt

lai izdodas!

gribētu varēt piesolīt, bet visdrīzākais, ka nesanāks, jo šitos žurnālus pāršķirstu un dodu E sagriezt savām rotaļām. Tur bija kaut kas par to, kāpēc UK C hepatītu uztver saasināti nopietni un kāpēc postpadomju teritorijā par to nerunā vispār (tip, tā bija jauktā ģimene ar sievu latvieti un vīru britu).

man gan par šo visu būs tikai nākošgad, bet, cik es saprotu. ar vīrusu ārstēšanu gan tradicionālajā, gan netradicionālajā (un līdz ar to arī tradicionālajā, jo trūkst kur pasmelties iedvesmu) ir diezgan pašvaki tādēļ, ka katrs no tiem specifiski iedarbojas uz organismu diezgan draņķīgā veidā - atnāk, dažas šūnas nomočī un pārējām vai nu liek darīt to, kas vajadzīgs vīrusa vairošanai (piem. gripa) vai maina darbību, kas organismam var krietni kaitēt.
labi, ka tu uz to skaties nopietni. ja kas - vairāk info par tradicionālās medicīnas pieeju var meklēt dažādās specifiskās datu bāzēs (ja bibliotēka abonē). ja šķiet pareizāk ārstēties ar netradicionālo medicīnu, dari tā, tikai pirms tam rūpīgi papēti lai nesanāk ķermenim vēl vairāk nodarīt pāri