kaut kādos vecos "ieva" žurnālos, nu, vai šitajos sieviešu žurnālos lasīju tieši par ģimenīti, kur vīrs un sieva atklāj, ka abiem ir C hep., bet jau ļoti, ļoti ilgi ir, 8 gadi un vairāk (siev. grūtniecības laikā atklāj), un tad viņi izlemj (nu, vai pareizāk sakot, domā šā un domā tā, rēķina un liek kopā un beigās secina, ka tā prātīgāk), tip, neārstēt. Tas, protams, nenozīmē, ka turpina svilpodami dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu bijis, bet bija tieši vērtīgi palasīt, kā miesa, slimības gaita, ikdiena, ieradumi etc. mainās tieši ilgtermiņā un, lai arī kļūst tikai grūtāk, uz raksta tapšanas brīdi viņu meitai jau 15 un šķitās, ka arī uz priekšu viss turpinās ritēt
man ir plāns/apņemšanās tomēr izārstēties. cik nu esmu salasījusies, tad nav nemaz tik maz gadījumu kad cilvēki izārstējas no c hepatīta ar alternatīvo medicīnu, bet tradicionālajā medicīnā to vienkārši nosauc par spontānu vīrusa atkāpšanos.
gribētu varēt piesolīt, bet visdrīzākais, ka nesanāks, jo šitos žurnālus pāršķirstu un dodu E sagriezt savām rotaļām. Tur bija kaut kas par to, kāpēc UK C hepatītu uztver saasināti nopietni un kāpēc postpadomju teritorijā par to nerunā vispār (tip, tā bija jauktā ģimene ar sievu latvieti un vīru britu).
bet ja gadījumā atminies, kur tieši lasīji stāstu par c hepatīta ģimenī, dod ziņu. būtu interesanti palasīt.