augusts

Posted on 2016.08.24 at 00:17
Tags:
terapeitei liekas, ka liela sakne manām problēmām ir insecure attachment, kas radusies pirmajos dzīves mēnešos. kad es piedzimu, mans tētis nelikās ne zinis (viņš pirms tam bija mēģinājis pierunāt/piespiest mammu taisīt abortu & viņš atbrauca uz mani paskatīties, kad man jau bija vismaz mēnesis), kā arī mana vecāmamma (mammas mamma) bija ļoti smagi slima. visi domāja, ka viņa nomirs (bet nenomira). mammai no uztraukumiem nebija piena, attiecīgi bija papildus uztraukumi, kur dabūt masījumu. bija padomju laiki un tas nebija ļoti īzī. cik nu varēja, tos piegādāja kaimiņš, kurš strādāja par autobusa šoferi un brauca reisos uz Rīgu. manas fiziskās vajadzības neapšaubāmi tika nodrošinātas, bet cik mana mamma tādos apstākļos bija spējīga nodrošināt emocionālās, ir cits jautājums. attiecīgi man ir hipertrofēta vajadzība pēc emocionālās drošības sajūtas un liela iekšējās nedrošības sajūta.
ko ar to visu iesākt, pagaidām vēl nav skaidrs.

http://www.simplypsychology.org/attachment.html
http://www.psychalive.org/disorganized-attachment/
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2741157/pdf/nihms124466.pdf
https://boundaryninjatales.com/2011/10/14/disorganized-attachment-or-why-you-think-youre-crazy-but-really-arent/

p.s. pēc terapijas biju paēst Terapijā.

Comments:


pata
[info]pata at 2016-08-24 20:43 (Saite)
Paldies par linkiem. Atradu nosaukumu arī savai disfunkcijai :)
Ja drīkstu jautāt: kā tu uzzināji par visām tām lietām, kas notika apkārt, kad vēl biji tik maza? Vai tev mamma to visu ir stāstījusi?
*
[info]inese_tk at 2016-08-24 22:35 (Saite)
mamma stāstīja, jā. viņa ir ļoti forša. kaut kādas detaļas stāstīja arī vecāmamma, kad es jau biju paliels cilvēks.

ņem par labu linkus. manliekas, ka par problēmām ir jārunā. man pašai ir palīdzējuši visādu depresņaku posti klabā, tāpēc arī atļaujos rakstīt tādas lietas :)
pata
[info]pata at 2016-08-25 18:45 (Saite)
tas labi, ka ir tāda mamma, kas var atklāti par to runāt. manā ģimenē nekad par tādām lietām nav runāts; tur vispār nerunā par jūtām un sajūtām. es tikai tāda, nez' no kurienes radusies, kurai visu šo psiho-emociālo šļuru gribas saprast un runāt par to, bet ne vienmēr ir ar ko un ne vienmēr arī sanāk to sāpi skaidri noformulēt, kur nu vēl iemeslus un risinājumus atrast.
no aprīļa, kad sāku baidīties pati no sevis, eju pie psihiatra, ik pa laikam šo to arī palasu. taču lasīšana daudz vairāk nekā runāšana ļauj sev pierakstīt kaut ko, kā patiesībā nav, jo kritiskā domāšana drūmos brīžos mēdz pieklibot. labs un uzmanīgs sarunu partneris tomēr var paspēt paķert aiz rokas un neļaut slīdēt dziļāk.
Previous Entry  Next Entry