*

tas labi, ka ir tāda mamma, kas var atklāti par to runāt. manā ģimenē nekad par tādām lietām nav runāts; tur vispār nerunā par jūtām un sajūtām. es tikai tāda, nez' no kurienes radusies, kurai visu šo psiho-emociālo šļuru gribas saprast un runāt par to, bet ne vienmēr ir ar ko un ne vienmēr arī sanāk to sāpi skaidri noformulēt, kur nu vēl iemeslus un risinājumus atrast.
no aprīļa, kad sāku baidīties pati no sevis, eju pie psihiatra, ik pa laikam šo to arī palasu. taču lasīšana daudz vairāk nekā runāšana ļauj sev pierakstīt kaut ko, kā patiesībā nav, jo kritiskā domāšana drūmos brīžos mēdz pieklibot. labs un uzmanīgs sarunu partneris tomēr var paspēt paķert aiz rokas un neļaut slīdēt dziļāk.