*

aizbraucu uz salaspili, sabrēcu uz papā. nu, es gluži nebrēcu, bet es nezinu kā vienā vārdā apzīmēt ātru, intensīvu runāšanu, mazliet skaļākā tonī nekā runāju ikdienā. no vienas puses man ir šausmīgi žēl tēta, es redzu viņa anksietiju, viņa nenormālās bailes, viņa izmisīgo vēlmi būt labam un pieņemtam, kuru viņš diemžēl pauž veidā, kas rada pilnīgi pretēju efektu utt. no otras puses man ir manas emocijas - dusmas un vilšanās par to, ka man nekad nav bijis īsta tēta, nu tāda kādi bija manām klasesbiedrenēm, draugiem, paziņām. kas naktī brauc pakaļ uz ballīti, iedod pieclatnieku pa virsu pusdiennaudai, interesējas vai bērnam iet labi, priecājas par sasniegumiem, utt. es nedomāju, ka visiem, izņemot mani, ir ideāli tēti, bet no malas, no ārpuses skatoties, īpaši bērnībā man tā ir ļoti bieži licies. es esmu apskaudusi draudzenes, kurām pat patēvi bija klātesošāki, nekā man tētis. klātesoši emocionālā, ne fiziskā ziņā. jo tā jau tētis man ir bijis vienmēr - cilvēks pie televizora ar aliņu rokās, kurš visu naudu iegulda mašīnā, kurš nekad, pilnīgi nekad, nav atzinis nevienu savu kļūdu.

sabrēcu uz viņu un jau brēcot sapratu, ka viņš arī šoreiz neko nesaprot un nesapratīs. braucu mājās un domāju, ka es nekad neesmu redzējusi savu tēti tādu trū priecīgu. esmu redzējusi dusmīgu, aizkaitinātu, nobijušos, aizvainotu, noslēgušos, varbūt arī tādu kā apmierinātu. vistuvāk priekam viņš ir slēpojot, bet tur viņš ir viens, tur nav vietas ģimenei. lai gan es priecājos, ka viņš joprojām brauc uz kalnu, slēpo un dara to skaisti un eleganti. un, man ir žēl, ka viņam ir tikai divas ļoti, ļoti šauras komforta zonas - pleķītis pie televizora ar alkoholu un uz slēpēm. un re - atkal viņš ir mani nemanāmi aptinis ap pirkstu - es žēloju viņu un savas personīgās emocijas atstāju otrā plānā, jo tās taču, tās taču, tās taču ir mazsvarīgas.

p.s. jā, pareizi, vēl viņam mēdz būt pilnīgs bērna prieks par dzīvnieciņiem un kontaktu ar viņiem. bet tas tiešām ir trū bērna prieks. kad Trīne bija satraumētu vietu pie astes turpinājusi laizīt līdz kaulam (jā, brūcē tiešām varēja redzēt vaļēju kaulu), tad papā tā vietā, lai aizvestu viņu pie veta, gulēja viņai blakus gultā un nekustējās, lai netraucētu/nepamodinātu utt.. nebūtu es pamanījusi, Trīne būtu prom uz mākoņmalas jau pāris gadus iepriekš.